Hipofīze

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hipofīzes atrašanās vieta cilvēka galvaskausā iekrāsota dzeltenā krāsā

Hipofīze (latīņu: glandula pituitaria) ir endokrīnās sistēmas iekšējās sekrēcijas dziedzeris. Tā ir zirņa izmēra — 0.5 g vīriešiem, bet sievietēm, kas vairākas reizes dzemdējušas pat līdz 1.5 g lielas.Tas pakļauj noteiktai darbībai visus pārējos endokrīnās sistēmas dziedzerus. Hipofīze izdala dažādus hormonus, kas ietekmē organisma augšanu, orgānu formu, dzimumorgānu attīstību un citu dziedzeru kontroli.

Hipofīze veidojas un attīstās saistībā ar hipotalāmu. Tā novietojas turku sedlos (sella turcica). Smadzeņu apvalks ieskauj hipofizi, no­sedzot gandrīz visu hipofīzi, atstājot tikai šauru atveri infundibulum daļai, ar, kuru tā ir savienota ar hipotalāmu. Hipofīze sastāv no 2 galvenajām daļām — adenohipofīzes un neirohipofīzes. Adenohipofīze pati izstrādā hormonus, pakļaujoties hipotalāma regulējošai darbībai, bet neirohipofīze tikai īslaicīgi uzglabā hipotalāma producētos hormonus.[1] Dažiem cilvēkiem pēc hipofizes zonas staru terapijas, kraniocerebrālajām operācijām vai gal­vas smadzenu traumām hipofize daļēji atrofējas un, radioloģiski izmeklējot, ir redzama "tuk­ša" sella turcica.

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipofīzei raksturīga sarežģīta attīstība. Tai izšķir divus izcelsmes avotus, līdz ar to tajā ir daļas ar atšķirīgu funkciju un uzbūvi.

  • adenohipofīze (priekšējā daļa) veidojas no rīkles pamatnes augšup migrējoša epidermas izauguma, ko sauc par Ratkes kabatu. Ratkes kabata zaudē savienojumu ar rīkles ektodermu, saplūst ar nervu sistēmas izaugumu un diferencējas adenohipofīzes priekšējā un starpdaļā. Tai vēl papildus izšķir trīs daļas: pars distalis, pars tuberalis, pars intermedia
  • neirohipofīze (mugurējā daļa) veidojas no starpsmadzeņu (Diencephalon) lejupejoša izauguma. Hipotalāms veidojas no starpsmadzenēm, tādēļ arī neirohipofīze smadzenēm attīstoties paliks saistīta ar hipotalāmu. Tai izšķir vēl arī infundibulum un pars nervosa.[2][3]

Adenohipofīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adenohipofīze veido hipofīzes priekšējo daļu un ir endokrīns dziedzeris, kas izstrādā hormonus.

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipofīzes priekšējā daļa sintezē un sekretē "-tropos" hormonus, kuru izdali attiecīgi regulē atbrīvotājhormoni no hipotalāma. Atbrīvotājhormoni no hipotalāma atceļo pa speciālu kapilāru sistēmu - hipatalamohipofiziāro portālo sistēmu.

Somatotropīni:

  • Cilvēka augšanas hormons ( Human growth hormone - HGH) tiek izdalīts augšanas hormona atbrīvotājhormona ietekmē, bet inhibēts ar somatostatīna palīdzību.

Tireotropīni:

  • Vairogdziedzera stimulējošais hormons (TSH) tiek izdalīts tireotropīna atbrīvotājhormona ietekmē, bet inhibēts ar somatostatīnu.

Kortikotropīni

  • Adrenokortitropais hormons (ACTH) tiek izdalīts kortikotropīna atbrīvotājhormona ietekmē.

Laktotropīni

  • Prolaktīns jeb luteotropais hormons (LTH) tiek izdalīts tireotropīna atbrīvotājhormona, oksitocīna, vazopresīna, vazointestinālā peptīda, angiotenzīna II, neiropeptīda Y u.c. vielu ietekmē.

Gonatropīni

  • Luteinizējošais hormons (LH) tiek izdalīts gonadotropīna atbrīvotājhormona ietekmē.
  • Folikulu stimulējošais hormons arī tiek izdalīts gonadotropīna atbrīvotājhormona ietekmē.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipofīzes uzbūve ar savu speciālo kapilāru sistēmu

Pars distalis sastāda 75% no hipofīzes masas. Tajā atrodama tipiska endokrīno dziedzeru struktūra — plaši sazaroti endokrīno šūnu pavedieni, kurus ietver plānas septas. Septas sastāv no retikulārām šķiedrām un saistaudiem.

Pars distalis ir ļoti labi apasiņota, jo visas vietas starp septām aizņem sinusoīdi ar fenestrēto endotēliju, kas ļauj hormoniem vieglāk nonākt caur asinsvadiem asinīs.

Endokrīnās šūnas iedalās hromofīlajās, kas ražo hormonus, un hromofobajās, kas neražo hormonus un daļēji kalpo kā cilmes šūnas.

  1. Hromofīlās sīkāk iedalās:
  • Acidofilās šūnas, kas atrodas pars distalis peri­ferijā un sekretē peptīdu hormonus — soma­totropo hormonu (STH) un prolaktīnu. Somatotropo hormonu producē somatotropocīti, kas ir vidēja izmēra, ovālas šūnas. No hromofilajām šūnām tās ir visvairāk. To sekrēciju ietekmē augšanas hormona atbrīvojošais hormons, somatostatīns (kas kavē), grelīns (stimulē). Šie hormoni atnāk no hipotalāma ar asinsplūsmu. Pie acidofīlajām šūnām pieder arī laktotropocīti, kas producē hormonu prolaktīnu un mammosomatotropocīti, kas sintezē pro­laktīnu un STH. Dzemdējušajām sievietēm hromofilo šūnu izmērs un daudzums pieaug daudzkārtīgi.
  • Bazofilās š. atrodas pars distalis centrā un tās sintezē glikoproteīnu hormonus. Izdala sīkāk 3 veidu šūnas. Adrenokortikotropociti (visvairāk) ir vidēja izmēra šūnas, kas izdala adrenokortikotropos hormonus. To darbību regulē kortikotropais atbrīvotajhormons no hipotalāma. Tireotropocīti ir lielas šūnas ar ekscentrisku kodolu un tās sekretē tireotropo hormonu, kas timulē tireoglobulīnu un vairogdziedzera hormonu sintēzi.To savukārt regulē tireotropais atbrīvotajhormons. Gonadotropocīti ir mazas, ovālas šūnas, kas izdala gonadotropos hormo­nus — LH (luteinizējošo hormonu) un FSH (folikulu stimulējošo hormonu). Šie hormoni ir nepieciešami abu dzimumu reprodukcijai. Šīs šūnas regulē gonadotropais atbrīvotajhormons.

2. Hromofobās šūnas ir visvairāk, to citoplazma iekrāsojas slikti, no kā veidojies arī to nosaukums. Hromofobo šūnu grupas no sinusoīdiem aptver un izolē hromofilās šūnas, Neliela dala no hromofo­bajām šūnām ir cilmes šūnas, tās spēj transformēties par acidofīlajām vai bazofīlajām šūnām.

Pars distalis izvietotas arī zvaigžņveida folikulārās šūnas. Tās krāsojas vāji, tāpēc vislabāk tās var pētit ar elektronmikroskopiju un imūnhistoķīmiju. Šīs šūnas neveido hormonus un tās ir difūzi izvietotas starp endokrīnajām šūnām, tām ir raksturigi gari un sazaroti izaugumi. To funkcijas;

  • iespējams nodod signālus no pars distalis uz pars tuberalis.
  • balsta funkcija
  • tās var fagocitēt endokrīno šūnu paliekas.
  • šūnu plākšnveida izaugumi izolē endokrīnās šunas no sinusoīdiem un ar to zināmā mērā novērš antigēnu invāziju hipofizes parenhīmā.
  • autokrīni un parakrīni ietekmē apkārtējās šūnas [2]

Pars tuberalis ir labi vaskularizēta zona adenohipofīzes zona.

Pars intermedia ir pavisam neliela, tā sastāv, galvenokārt, no Ratkes cistām (pseidocistām), kas izklātas ar kubisku epitēliju. Pseidocistu koloīds satur MSH (melanocītu stimulējošo hormonu) un AKTH (adrenokortikotropā hormona) priekštečus, kas pārveidojoties dos endorfīnus. Tā ir lielākā dabīgo opioīdu rezerve organismā. Funkcija pagaidām nav īsti zināma. Pars intermedia atrodas asinsvadi un neliels daudzuma endokrīno šūnu pavedieni, kurus veido bazofilās šūnas, hromofobās šūnas un zvaigžņveida folikulārās šūnas. No mugurējās daļas (neirohipofīzes) pars intermedia atdala plāns saistaudu slānis.

Neirohipofīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neirohipofīze veido hipofīzes mugurējo daļu. Tas nav endokrīns dziedzeris un pats neizstrādā hormonus, bet drīzāk ir krātuve hipotalāma paraventrikulāro un supraoptisko kodolu neirosekrētiem.

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Antidiurētiskā hormona jeb vazopresīna izdale, kas galvenokārt tiek izdalīts no supraoptiskā hipotalāma kodola
  • Oksitocīns, kas galvenokārt izdalās no paraventrikulārā hipotalāma kodola.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neirohipofīze sastāv no pars nervosa un infundibulum.

Pars nervosa veido hipotalāma paraventrikulārā kodola un supraoptiskā kodola neironu aksoni. To skaits sa­sniedz aptuveni 100 000. Hipotalamohipofiziālā trakta aksoni ir unikāli, jo to gali beidzas tuvu fenestrētam endotēlijam un to sekretorie pūslīši ir visās neirona daļās, kas ļauj efektīvi pūslīšu saturam nonākt asinsritē. Pars nervosa ar elektronmikroskopu var izšķirt trīs veidu neirosekretorās vezīkulas:

  1. Aksoni, šķērsojot neirohipofīzi, veido pūšļveida izaugu­mus. Šīs struktūras (Heringa ķer­menīši) ir sekretoro granulu papildkrātuve.
  2. Nervu terminālēs ir arī vezīkulas ar acetilholīnu. Tiek uzskatīts, ka tas regulē sekrēciju.
  3. Vezīkulas, kas satur vazopresīnu vai oksitocīnu un šo hormonu nesējglikoproteīnu neirofizīnu.

infundibulum daļā citi neironi izlaiž sekrētus fenestrēto kapilāru tīklā (portālās sistēmas pirmajā tīklā)

Visā pars posterior atrodas arī specializēti gliocīti līdzīgi astrocītiem — pituicīti. Šīs šūnas ir zarotas un tām, galvenokārt, ir balsta funkcija. [2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Anatolijs Bļugers (1984). Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  2. 2,0 2,1 2,2 Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.
  3. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. ISBN 9984-770-42-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hipofīze (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija.