Vairogdziedzeris

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1. Vairogdziedzeris
2. Epitēlijķermenīši

Vairogdziedzeris ir dziedzeris ar ļoti svarīgu nozīmi vielu maiņas regulācijā. Šis iekšējās sekrēcijas dziedzeris atrodas kakla priekšpusē — virs lielā skrimšļa, kas veido balsenes priekšējo sieniņu, t. i. virs vairogskrimšļa. No tā arī ir cēlies vairogdziedzera nosaukums. Tas ir vislielākais endokrīnais dziedzeris — vairogdziedzeris sver 30 — 40 gramus. Dziedzeri veido folikuli, kas pildīti ar koloidālu šķidrumu, kura sastāvā ir hormoni, no kuriem svarīgākie ir jodu saturošie hormoni. Šie hormoni pastiprina vielmaiņu un enerģijas maiņu, it sevišķi olbaltumvielu maiņu, līdz ar to organisma augšanu, attīstību un nervu sistēmas funkcionālo stāvokli.

Epitēlijķermenīši ir sīki pāra veidojumi (2 vai 3 pāri), kas piegulst pie vairogdziedzera tā mugurējā daļā. Epitēlijķermenīši producē hormonu, kas regulē kalcija un fosfora līmeni asinīs.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairogdziedzerim ir tauriņveida uzbūve un tas sastāv no divām daivām — labās daiviņas (lobus dexter) un kreisās daiviņas (lobus sinister). Abas daivas savā starpā saistītas ar savienojumu — isthmus. Katra daiva ir 5 cm gara, 3 cm plata un 2 cm bieza. Vairogdziedzeris atrodas kakla priekšējā daļā, pieguļot balsenei un trahejai. Aptuveni 44% populācijas ir trešā daiva jeb t. s. piramidālā daiva.[1] Tai ir konusa veida forma un tā stiepjas no augšējās isthmus daļas līdz pat mēles kaulam (os hyoideum). Veselam cilvēkam vairogdziedzeris ārēji nav redzams, bet ir palpējams kā mīksta masa.

Vairogdziedzeris ir pārklāts ar plānu fibrozo audu slāni, kas veido vairogdziedzera kapsulu. Tās ārējais slānis priekšā pāriet pretraheālajā fascijā, bet aizmugurē karotīdes makstī. Vairogdziedzeri priekšpusē sedz zemmēles muskuļi, bet sānos m. sternocleidomastoideus. No mugurpuses dziedzeris ir fiksēts pie balsenes un trahejas skrimšļiem.

Apasiņošana un inervācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairogdziedzeri apasiņo artērijas — augšējā vairogdziedzera artērija (a. thyroidea superior), apakšējā vairogdziedzera artērija (a. thyroidea inferior), zari no ārējās miega artērijas un truncus thyrocervivalis. Venozās asinis tiek savāktas no augšējās vairogdziedzera vēnas (v. thyroidea superior), apakšējās vairogdziedzera vēnas (v. thyroidea inferior) un vairogdziedzera venozā tīkla (plexus thyroideus impar).

Vairogdziedzera audus inervē augšējais balsenes nervs (n. laryngeus superior) un atpakaļejošais balsenes nervs (n. laryngeus recurrens).

Histoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Histoloģisks vairogdziedzera šķērsgriezums. 1. - Folikulu koloīds, 2. - folikulārās epitēlijšūnas (tirocīti), 3. - asinsvadu endotēlijšūnas

Tirocīti un folikuli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dziedzera pamatmasu veido veido folikuli, kas ir vairogdziedzera funkcionālā vienība, un starpfolikulārās daļas. Folikuli ir veidoti no vienkārtaina kubiskā epitēlija, centrā ir koloīds ar aktīvajām vairogdziedzera vielām. Atkarībā no šūnu aktivitātes šūnu augstums mainās:

  • Hiperfunkcijas gadījumā notiek intensīva sekrēcija un hormonu izdalīšanās asinīs. Rezultātā folikuli kļūst tukšāki un mazāki, folikulu epitēlijs kļūst mazāk iestiepts un šūnas kļūst cilindriskas. Hiperfunkcija ir raksturīga Bāzedova slimībai, tai raksturīgi trīs galvenie simptomi — vairogdziedzera palielinājums jeb struma, izspiedušies acāboli jeb eksoftalms un paātrināta sirdsdarbība. Vielmaiņa ir paaugstināta.
  • Hipofunkcijas gadījumā sekrēcija notiek lēni un hormoni maz izdalās asinīs. Rezultātā folikuli kļūst lielāki un vairāk pildīti ar koloīdu, folikulu epitēlijs kļūst vairāk iestiepts un šūnas kļūst plakanas. Hipofunkcijai raksturīga miksedēmai. Tai raksturīgs, ka organismā šūnstarpās rodas tūska, tādēļ āda, it īpaši sejā, ir izspīlēta. Šādi slimnieki ir īpaši jutīgi pret infekcijām, viņu garīgā un fiziskā attīstība atpaliek. Vielmaiņa ir palēnināta.

Vairogdziedzera galvenās šūnas ir tirocīti un tie ražo hormonus trijodtironīnu (T3) un tetrajodtironīnu jeb tiroksīnu (T4). Tirocītā notiek arī tireoglobulīna sintēze. Tireoglobulīns ir jodu saistoša olbaltumviela. Tā rodas pie tirocīta Goldži kompleksa, kur olbaltumiem pievienojas ogļhidrāti, un caur šūnas apikālo galu izdalās folikula dobumā.[2][3]

C šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairogdziedzerī ir arī parafolikulārās šūnas jeb C-šūnas. Tās pieder pie difūzās neiroendokrīnās sistēmas šūnām. Tās atrodas starp folikuliem vai arī folikula sieniņā, bet līdz folikula dobumam nesniedzas. Tās ražo kalcitonīnu, kurš samazina kalcija līmeni asinīs, veicinot kaulu mineralizāciju. Hormona izdali ietekmē tikai Ca līmenis asinīs, to sintēze nav regulējama ar tireotropo hormonu. Kalcitonīna receptori ir osteoklastu plazmolemmā, tie nomāc osteoklastu kaulu resorbciju un kustīgumu. Tādējādi var darboties osteoblasti un Ca līmenis asinīs samazinās. Galvenā nozīme kalcija metabolismā ir parathormonam, kalcitonīns cilvēkam nav vitāli svarīgs hormons, jo, piemēram, kalcitonīna pārprodukcija vai deficīts neizraisa nevienu slimību.[2]

Vairogdziedzera hormonu sintēze un izdalīšanās asinīs

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairogdziedzera šūnas - tirocīti ražo hormonus trijodtironīnu (T3) un tetrajodtironīnu jeb tiroksīnu (T4). To normālai darbībai ir nepieciešams jods. 83% visa organisma joda daudzuma atrodas vairogdziedzerī. Ar dzeramo ūdeni un uzturvielām uzņemtais jods tievajā zarnā uzsūcas asinīs un ar tām nonāk vairogdziedzerī. Tirocītos jods no asinīm nonāk ar Na/I transportolbaltumvielas palīdzību, kur tirocīti to pēc tam pārvērš organiskajā jodā. Tālāk oksidējošie fermenti nodrošina joda saistīšanos ar tirozīnu - rodas monojodtirozīns, no kura divām molekulām veidojas dijodtirozīns, savukārt no divām dijodtirozīna molekulām rodas tetrajodtirozīns jeb tiroksīns (T4). No tā atšķeļot vienu jodētā tirozīna molekulu, veidojas trijodtirozīns (T3), kas ir piecas reizes aktīvās par tiroksīnu.

Šo hormonu sintēzes procesu, īpaši jodēšanu, stimulē tireotropais hormons no adenohipofīzes. Tireotropais hormons veicina arī koloīda uzsūkšanos un šķelšanos, kā arī hormonu izdalīšanos asinīs un limfā. Koloīdam sašķidrinoties, endocitozes ceļā tirocītos no folikulu dobuma iekļūst koloīda pilieni. Tie tālāk saplūst ar lizosomām, kuru fermenti šķeļ koloīdu par T4 un T3. Atbrīvotie hormoni caur šūnas bazālo galu nokļūst asinīs un limfā. Asinīs tie lielākoties ir saistīti ar nesējolbaltumvielu. [4] [5] [6]

Vairogdziedzerī no T4 veidojas tikai nedaudz T3 (20%) , lielākā daļa T4 (80%) pārvēršas par T3 perifērajos orgānos, kur ir mērķšūnas. Nonākot mērķšūnās, T3 saistās ar kodola receptoriem un izraisa efektus.

T3 un T4 funkcijas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kim DW, Jung SL, Baek JH et al. The prevalence and features of thyroid pyramidal lobe, accessory thyroid, and ectopic thyroid as assessed by computed tomography: a multicenter study. Thyroid 2013 Jan;23(1):84-91
  2. 2,0 2,1 Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina
  3. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
  4. Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina
  5. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
  6. Medicīniskā histoloģija III (2008) Jurijs Markovs 212 lpp., ISBN 978-9984-716-76-3
  7. Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. 516. lpp. ISBN 978-9984-26-294-9.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]