Liesa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Liesa
Illu spleen.jpg
Liesa
Latīniski Lien

Liesa (latīņu: lien) ir asinsrades un limfātiskās sistēmas orgāns. Tas ir nepāra orgāns, kas atrodas kreisajā paribē, blakus kuņģim. Liesai ir trīs pamatuzdevumi: pirmkārt, tā nodrošina organismu ar imūnvielām, kā arī noārda svešķermeņus un mikroorganismus, otrkārt, tā regulē asins pieplūdi vai aizplūdi, treškārt, noārda novecojošos eritrocītus. Embrionālās attīstības laikā liesā attīstās visi asins ķermenīši.

Anatomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēka ķermenī liesa atrodas dziļi vēdera dobumā, kreisās paribes apgabalā, IX līdz XI ribas līmenī.[1][2] Attiecībā pret mugurkaulu liesas virsējā mala atrodas X—IX krūšu skriemeļa līmenī, bet apakšējā virsma — I—II jostas skriemeļa līmenī, taču bērniem tā var atrasties apgabalā no VII—IX krūšu līdz I jostas skriemelim.[3] Liesai ir izstiepta, bieži ovāla forma.[2] Tās masa ir apmēram 150—250 grami[4], garums 10—14 cm un šķērsgriezums 3—4 cm. Vīrietim liesa ir lielāka, nekā sievietei.[1] Dzīves laikā liesas masa mainās: no 20 līdz 29 gadiem liesa samazinās, no 30 līdz 59 gadiem stabilizējas un no 60 gadiem atkal samazinās.[3]

No visām malām liesa aptverta ar vēderplēvi, kura cieši saaug ar fibrozo slāni un fiksējas ar kuņģa-liesas un diafragmas-liesas saišu palīdzību. Liesa ir sarkanbrūna, mīkstas konsistences.[1]

No fibrozā slāņa liesas iekšienē atiet saistaudu šķērssieniņas jeb tā saucamās trabekulas, starp kurām atrodas parenhīma. Parenhīmu veido baltā un sarkanā pulpa. Baltā pulpa sastāv no liesas limfmezgliem un limfaudiem apkārt iekšorgāna artērijām. Sarkano pulpu veido retikulāro audu cilpas, kuras ir aizpildītas ar eritrocītiem, limfocītiem un citiem šūnu elementiem, kā arī ar venozajiem dobumiem (sinusiem).[1]

Liesai ir divas virsmas: izliektā jeb diafragmālā (facies diaphragmatica) un ieliektā jeb viscerālā (facies visceralis).[3] Uz liesas ieliektās virsmas atrodas liesas vārti (hilum lienis), to garums ir 5—6 cm un 2—3 cm diametrā,[2] kuros novietojas asinsvadi un nervi.[1] Ar ieliekto virsmu liesa saskaras ar kuņģi, kreiso virsnieri, kreiso nieri, aizkuņģa dziedzera asti un lokzarnas kreiso izliekumu.[3] Liesai ir divi poli: mugurējais pols (extremitas posterior), kas ir apaļīgs un virzīts uz mugurkaula pusi (bet attālumā 4—6 cm no tā)[2], un priekšējais pols (extremitas anterior), kas ir asāks un virzīts uz ribām.[2] Ir divas malas: augšējā (margo superior) un apakšējā (margo inferior).[2] Liesas iekšējā virsmā pie apakšējā pola ir neliels iespiedums, kas izveidojas no šķērszarnas piekļaušanās pie liesas (facies colica).[2]

Apasiņošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liesas asinsvadi

Galvenais liesas asins avots ir liesas artērija (arteria lienalis) — vēdera stumbra vislielākais atzarojums. Artērija novietojas pašā sākumā aiz aizkuņģa dziedzera ķermeņa, tālāk iet gar tā augšējo malu un dziedzera ķermeni un astes robežā pāriet uz dziedzera priekšējo virsmu, kur ieiet aizkuņģa dziedzera un liesas saitē (ligamentum pancreaticolienale). Liesas artērija savā garumā dod dažus atzarojumus uz aizkuņģa dziedzeri (rami pancreatici), kuņģi un lielo taukplēvi.[2] Galvenais artērijas stumbrs liesas vārtos biežāk sadalās divos zaros: augšējā un apakšējā. Augšējais liesas artērijas zars virzīts uz augšējo (mugurējo) liesas pusi, apakšējais — uz apakšējo (priekšējo) pusi.[2]

Venozās asinis atplūst no liesas caur liesas vēnu (vena lienalis), kura diametrā ir 1,5—2 reizes lielāka par artēriju.[2] Liesas vēna iet pa mugurējo aizkuņģa dziedzera ķermeņa virsmu zemāk par artēriju un aiz dziedzera galviņas saplūst ar augšējo apzarņa vēnu (vena mesenterica superior), formējot vārtu vēnu. Liesas vēnā ieplūst īsās kuņģa vēnas (venae gastricae breves), kreisā kuņģa un taukplēves vēna (vena gastroepiploica sinistra), aizkuņģa dziedzera ķermeņa un astes vēnas (venae pancreaticae), kā arī apakšējā apzarņa vēna (vena mesenterica inferior).[2]

Inervācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liesa ir inervēta ar kreisās puses vēdera pinuma (plexus coeliacus) zariem, kaut gan inervācijā piedalās arī kreisais virsnieres un kreisais diafragmālais pinumi. Šo pinumu zaru daudzums veido liesas pinumu (plexus lienalis), kas novietojas liesas artērijas ceļā.[2]

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liesa izpilda daudz dažādu funkciju: asinsrades, asinssabrukšanas, svarīgo imūnreakciju (kā barjera pret patogēnu) funkcijas, veicina regulācijas ietekmi uz hemopoēzi, tā ir asins depo, kā arī regulē cirkulējošās asins tilpumu.[5][6][4]

Prenotālā periodā auglim liesa ir viena no galveniem asinsrades orgāniem. Tā, sākot no 4. grūtniecības mēneša, kopā ar izveidojušamies aknām un sarkanajām kaulu smadzenēm, ražo eritrocītus, limfocītus un mieloīdās šūnas.[7] Pēc laika pēc piedzimšanas liesai paliek spēja ražot limfocītus (T-šūnu un B-šūnu)[1], monocītus un plazmatiskās šūnas.[4]

Liesā notiek novecojošo eritrocītu un trombocītu sabrukšana, kura notiek fagocitozes ceļā ar asinsvadu endotēlija palīdzību.[4]

Imūnā funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liesa, līdz ar limfmezgliem, gļotādu un ar ādu saistītiem limfaudiem, ir sekundārais (perifēriskais) limfoidālais orgāns. Liesas pamatu veido sarkanā pulpa, kura veicina eritrocītu homeostāzi. Sarkanā pulpa iedalās sinusoīdos, kuri ietver visus asins elementus, un sūkļu veidojumos, kuri ir bagāti ar makrofāgiem, limfocītiem un plazmatiskām šūnām.[6]

Sarkanajā pulpā migrē NK-šūnas, kuru gandrīz nav baltajā pulpā. No T-šūnām un B-šūnām sarkanajā pulpā prevalē efektorās šūnas un atmiņas B-šūnas. Tādēļ sarkanajā pulpā migrē dažas plazmatiskās šūnas un tā piedalās parasti adaptīvā humorālas imūnatbildes (antivielu veidošana) efektorā fāzē.[6] Liesas imūnšūnas atbild uz aģentiem, kuri pieplūst ar asinsriti.[8]

Sarkanā pulpa satur ielāsmojumus — graudveida ķermenīšus, kuri izveido balto pulpu, aptvertu ar malas jeb marginālo sinusu. Tieši baltā pulpa izpilda sekundārā limfoidālā orgāna funkcijas.[6] Baltās pulpas uzbūve ļoti līdzīga limfmezgla uzbūvei. Baltās pulpas audi formē arteriolas. Pie baltās pulpas tieši pieskaras paraarteriālā uzmava, kur lokalizējas T-šūnas, tas nozīmē, ka uzmava kalpo par tīmusatkarīgu zonu — parakortikālo limfmezglu zonu analogu.[6][8] Baltajai un sarkanajai pulpām ir savas pavisam atšķirīgas imūnstarpnieciskas īpašības.[8]

Liesas slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: liesas slimības

Liesai var attīstīties dažādi funkcionālie traucējumi. Liesas dēļ var rasties smagas anēmijas forma hemolītiskās anēmijas gadījumā. Normāli embriju liesa veido visas asins šūnas, bet pieaugušiem liesa veido tikai limfocītus, monocītus un plazmatiskās šūnas, bet patoloģijā pieaugušam liesa spēj ražot arī granulocītus un eritrocītus. Sakarā ar ietekmi uz hemopoēzi, liesas patoloģijas dēļ var rasties leikopēnija, trombocitopēnija vai pancitopēnija.[4]

Reti gadās liesas anomālijas, kuras var izpausties ar iedzimtu liesas neesamību, mikrosplēniju, dalīto liesu un dažreiz var būt iedzimtas papildu liesas un cistas.[4] Liesa var būt mehāniski bojāta un šie bojājumi var būt atvērtie un aizvērtie. Atvērts bojājums bieži vien ir šautās brūces, duroši-griezošās traumas dēļ, taču aizvērtais mehāniskais bojājums var rasties pēc trula sitiena vai nokrišanas gadījumā.[9]

Liesa dzīvniekiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažiem dzīvniekiem liesa vēl izpilda hemopoēzes (asins veidošanas) funkciju.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Федюкович Н. И. Анатомия и физиология человека. Учебное пособие. Изд. 2-е. — Ростов н/Д: «Феникс», 2003. — 416 с. ISBN 5-222-03190-Х
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 Кирпатовский И. Д., Смирнова Э. Д. Клиническая анатомия. В 2 книгах. Кн. 1: Голова, шея, торс. Учебное пособие. — М.: Медицинское информационное агенство, 2003. — 421 с.: ил. ISBN 5-89481-124-4
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Иваницкий М. Ф. Анатомия человека (с основами динамической и спортивной морфологии): учебное пособие для институтов физической культуры. - Изд. 7-е. / Под ред. Б. А. Никитюка, А. А. Гладышевой, Ф. В. Судзюловского. - М.:Олимпия, 2008. — 624 с, ил. ISBN 978-5-903639-06-9
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Григорян Р. А. Абдоминальная хирургия: В 2 т. - М.:ООО "Медицинское информационное агенство", 2006. - Том 2. - 672 с. ISBN 5-89481-350-6
  5. Шошина И. И. Физиология. Конспект лекций. Красноярск:ИПК СФУ, 2008. - 351 с. ISBN 978-5-7638-1253-4
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 Ярилин А. А. Иммунология: учебник / - М.: ГЭОТАР-Медиа, 2010. - 752 с.: ил. ISBN 978-5-9704-1319-7
  7. Bergmane A., Andrejeva A., Orleāna M. Normālā dzemdniecība. - Rīga:Zvaigzne, 1987.
  8. 8,0 8,1 8,2 Ковальчук Л. В., Ганковская Л. В., Мешкова Р. Я. Клиническая иммунология и аллергология с основами общей иммунологии: учебник. - М.:ГЭОТАР-Медиа, 2011. - 640 с.: ил. ISBN 978-5-9704-1974-8
  9. Кузин М. И., Шкроб О. С., Кузин Н. М. и др. Хирургические болезни: учебник / Под ред. М. И. Кузина. — 3 - е изд., перераб. и доп. - М.: Медицина, 2002. - 784 с: ил. - ISBN 5-225-00920-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • (latviski) Liesa Populārā medicīnas enciklopēdija