Ikona (svētbilde)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par svētbildi. Par citām jēdziena Ikona nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vladimiras Dievmātes ikona, 12. gs.

Ikona (no grieķu: εἰκών, eikon "attēls") ir svētbilde kristīgajā (galvenokārt pareizticīgo) baznīcā, kurā attēlotas personas vai notikumi, kas tiek uzskatīti par svētiem baznīcas vēsturē. Ikona ir īpašas pielūgsmes priekšmets, tā organiski ietilpst dievkalpošanas dzīvē.

Ikonas teoloģiskais pamatojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikona tiek uzskatīta par saiti ar tagadni un mūžību, tā ir tāda kā saite starp tagadējo un mūžīgo. Caur šo logu var runāt (lūgt) ar tajā attēloto, nevis pašu attēlojumu — ikona palīdz koncentrēties lūgšanai.

Ikonu glezniecības principi un to pamatojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikonu glezniecības galvenā īpatnība ir tā, ka nekad tajās nav gaismēnu. Tam arī ir teoloģisks pamatojums - ikonās tiek attēlota cita, gaismas, pasaule. Iekšējās gaismas koncentrācija ikonā vienmēr tiek vērsta uz attēlotā seju, īpaši izceļot acis - kas taču ir dvēseles spogulis un uz ko būtu jāvērš skatiens lūgšanas laikā. Ikona pēc saviem likumiem būvē laiktelpu - mūžības skatpunkts. Tieši tāpēc ikonā var būt savienoti vairāki laiki (piem., Jāņa Kristītāja galvas nociršanas laikā viņa galva var būt gan uz pleciem, gan uz šķīvja). Ikonā laiks un telpa nepakļaujas mūsu pasaules likumiem, jo ikonas pasaule pēc idejas skatās uz mūsējo, nevis otrādi - pēc būtības tā ir apgrieztā perspektīva. Līdz ar to, otrā plāna priekšmeti var būt tik pat lieli kā priekšplānā. Pēc būtības ikonu būvē pēc teksta principiem, kur ikkatru elementu traktē kā zīmi — krāsu, gaismu, žestu, seju, acis, telpu, laiku.

Ikonu teoloģiskuma leģitimizācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikonās attēloto svēto tēli ir dogmatiski, tāpēc ikonu geznošana ir kanonizēta. Ikonu sižetu kanonizēšana notika ekumēniskajos koncilos. 629. gadā nolēma turpmāk atteikties no abstraktiem simboliem, Vecās Derības simboli tika nomainīti ar konkretiem tēliem. Kopš tiem laikiem ikonogrāfiskais kanons paliek par patiesības kritēriju. Otrais Nīkajas koncils 787. gadā uzsvēra, ka baznīcas likums un tradīcija izdomā un dod norādījumus ikonām. Tātad, ikonas sacerēšana ir svēto tēvu uzdevums, bet ikonu gleznotāju — tikai sacerētā piepildīšana.

Ikonas mākslinieciskās īpatnības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Materiāls — ar olas tempera krāsām uz koka dēļa, parasti 3 - 4 centimetrus plata, gandrīz vienmēr uz dēļa uzlīmē audumu, tad klāj grunti, tad krāsas slāni. 15. gadsimtā reizēm ikonas glzenoja uz audekla, ko gruntēja no abām pusēm. No 18. gadsimta sāk izmantot arī eļļas krāsas, līdz ar to, ikonas varēja gleznot uz audekla ar koka ķīļrāmi. Reti ikonas gleznotas uz vara plāksnēm un stikla.

Tradicionāli ikonu dēļu pagatavošanā izmanto tikai cirvi. Lielākā izmēra ikonām vairākus dēļus sastiprināja ar līmi un nostiprina ar ķīli. Ikonas sejas pusē parasti izveidoja plakanu iedobumu, apkārt atstājot rāmi.

Ikonu glezniecības sižeti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]