Ivans VI Romanovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ivans VI (gleznas fragments).
Imperators Ivans VI ar māti (plakāts, 1741).

Ivans VI Romanovs (krievu: Иван VI, Иоанн VI Антонович, 1740.-1764.), arī Joans VI, bija formālais Krievijas imperators reģenta Kurzemes hercoga Bīrona, vēlāk viņa mātes Annas II valdīšanas laikā (1740-1741). Dažkārt vēstures avotos tiek dēvēts par Joanu III, t.i. par atskaites punktu tiek ņemts cars Ivans IV. Pēdējā pusgadsimta historiogrāfijā tiek dēvēts par Joanu VI, t.i. sestais Joans Maskavas tronī, skaitot no Ivana Kaļitas.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1740. gada 12. augustā (23. augustā pēc jaunā stila) kā Ivana V mazmazdēls, Braunšveigas-Bevernes-Lineburgas hercoga Antona (Anton Ulrich) un Krievijas carevnas (princeses) Annas II dēls.

Miris 1764. gada 5. jūlijā (16. jūlijā p.j.st.).

Imperators[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc ķeizarienes Annas I nāves par jauno ķeizaru 1740. gada 17. oktobrī kronēja viņas māsas Katrīnas dažus mēnešus veco mazdēlu Joanu. Par reģentu tika iecelts Kurzemes hercogs Bīrons, kurš uzreiz mazuļa vecākus izolēja no galma. Pēc 2 nedēļām - naktī 8. uz 9. novembri - ar gvardes palīdzību tika īstenots pučs, Bīrons tika arestēts, bet par reģenti līdz imperatora pilngadībai izsludināta tā māte hercogiene Anna.

1741. gada 25. novembrī (6. decembrī p.j.st.) Pētera I un Katrīnas II meita Elizabete ar gvardes palīdzību īstenoja valsts apvērsumu, gāžot Ivanu VI no troņa.

Izolācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispirms bija plāns "Braunšveigas ģimeni" vienkārši izraidīt no Krievijas taču, tā kā Elizabetes vara nebija leģitīma un viņa ļoti baidījās no iespējama apvērsuma, tikai šoreiz par labu Ivanam VI, viņa 1742. gadā lielā slepenībā pavēlēja tos ieslodzīt Daugavgrīvas cietoksnī pie Rīgas, 1744. gadā pārveda uz Oranienburgu Pēterburgas pievārtē, bet pēc tam uz Holmogoriem Arhangeļskas tuvumā, kur mazo Ivanu pilnībā izolēja no vecākiem.

1756. gadā Ivanu VI pārveda uz vieninieka kameru Šliselburgas cietoksnī (dokumentācijā bija iereģistrēts kā "zināmais arestētais" - известный арестант), pilnībā izolējot to no saskarsmes ar ārpasauli. 1759. gada atskaitēs ir ziņas par ieslodzītā psihes traucējumiem.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā gan Elizabete, gan Katrīna II pie varu bija sagrābušas valsts apvērsuma ceļā, t.i. nelikumīgi, bez tam arī to valdīšanas stils un metodes bija tādas, kas lielai pavalstnieku daļai šķita neciešamas, bija vairāki mēģinājumi organizēt likumīgā imperatora Ivana VI bēgšanu vai atbrīvošanu no ieslodzījuma, lai pēc tam atjaunotu tā statusu.

Pēdējais šāds mēģinājums bija jau Katrīnas II laikā, 1764. gada 5. jūlijā (16. jūlijā p.j.st.), kad podporučiks Mirovičs (Мирович, Василий Яковлевич) un daļa Šliselburgas cietokšņa garnizona neveiksmīgi mēģināja atbrīvot ieslodzīto imperatoru. Tā kā sardzei bija dots rīkojums nogalināt ieslodzīto, ja ir pamatotas briesmas, ka to kāds varētu atbrīvot, Joanu VI uz vietas nogalināja, atbrīvotājiem vēl neaizlaužoties līdz tā kamerai.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1741. gada sudraba rublis ar imperatora Ivana VI profilu
  • "По делу Мировича" (его два прошения и официальная записка о суде над ним). // Сборник исторических материалов и документов, относящихся до истории России XVIII—XIX вв., - изд. М. Михайловым, СПб., 1873
  • Шубинский, «Иоанн Антонович» («Русская Старина», т. XXIV и XXV)
  • Бильбасов, Шлиссельбургская нелепа. // Исторический Вестник, 1888, № 5

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Imperial Coat of arms of Russia (17th century).svg Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Anna II
(kā reģente)
Krievijas imperators
1740.-1741.
Pēctecis:
Elizabete