Ernsts Johans Bīrons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ernsts Johans Bīrons
Ernst Johann von Biron
Ernst Johann von Biron.PNG
Kurzemes un Zemgales hercogs
Amatā
1737. gada 13. jūlijā — 1762. gada 16. aprīlī
Priekštecis Ferdinands Ketlers
Pēctecis Pēteris Bīrons
Krievijas impērijas reģents (pagaidu valdnieks)
Amatā
1740. gada 17. oktobrī — 1740. gada 8. novembrī
Priekštecis Anna I Romanova (ķeizariene)
Pēctecis Anna Leopoldovna (reģente)

Dzimšanas dati 1690. gada 23. novembrī
Kalnciema muiža, Kurzemes hercogiste
(mūsdienās Tīreļi, Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Jelgava, Pēterburga, Jaroslavļa
Miršanas dati 1772. gada 29. decembrī
Jelgavas pils, Jelgava, Kurzemes hercogiste
(mūsdienās Karogs: Latvija Latvija)
Apglabāts Jelgavas pils hercogu kapenes, Jelgava, Karogs: Latvija Latvija
Dinastija Bīroni
Tēvs Kārlis fon Bīrens
Māte Katrīna Hedviga fon der Rāba-Tīlena
Dzīvesbiedrs(-e) Benigna Gotlība fon Trota-Treidena
Bērni Pēteris, Hedviga Elizabete, Kārlis Ernsts
Reliģija luterticība


Ernsts Johans Bīrons (vācu: Ernst Johann von Biron, krievu: Эрнст Иоганн Бирон; dzimis 1690. gada 23. novembrī, miris 1772. gada 29. decembrī) bija baltiešu muižnieks, grāfs, pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs no Bīronu dinastijas un Krievijas impērijas reģents (no 1740. gada 28. oktobrī līdz 1740. gada 8. novembrī).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižā Kārļa fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzim. fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē.

Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījies Kēnigsbergas universitātē. Tā kā Ernsta vārds nav ierakstīts universitātes matrikulā, acīmredzot bijis brīvklausītājs.

Pulkvedis Manšteins (kr. Манштейн, Кристоф Герман, 1711 - 1757), kurš piedalījās Bīrona gāšanā, savos memuāros apgalvo, ka 1714. gadā Ernsts esot centies kļūt par carēviča Alekseja sievas princeses Sofijas Šarlotes galma kambarkungu, taču esot ar kaunu noraidīts. Citu pierādījumu šim apgalvojumam nav, pie tam tas ir visai maz ticams, jo uz šādiem posteņiem nepieteicās, bet kandidātus uzaicināja.

Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. Literatūrā plaši izplatīts stāsts, ka 1718. gada 12. februārī (pēc citiem avotiem 1719. vai pat 1723. gadā) virsmeistars Pjotrs Bestuževs (kr. Бестужев, Пётр Михайлович) esot bijis apslimis, un savā vietā pie hercogienes aizsūtījis ar dokumentiem Ernstu Bīronu, kurš atraitnei tik ļoti iepaticies, ka tā viņu norīkojusi būt savā tuvumā, ieceļot jauno muižnieku par galma kambarkungu. Bijis arī muižas pārvaldnieks Vircavā (viņa vēstules 1721. gadā Bestuževam liecina par spēju apdomāt vairākas problēmas vienlaikus, nepalaižot garām sīkumus, t.i. īpašība, kas viņam lieti noderēja vēlākos gados, vadot impēriju).

Ar 1719. gadu Ernsta dzīvē saistās visai nepatīkams gadījums, par kuru labprāt vēlāk tenkoja viņa politiskie ienaidnieki. Dienesta darīšanās Bīrons devās uz Kēnigsbergu, kur iesaistījās kautiņā, kā rezultātā viens cilvēks mira, bet viņu arestēja par slepkavību un piesprieda sodu 700 reihstāleru apmērā vai 3 gadus cietumā. Lietas patiesie apstākļi nav zināmi, taču pats fakts ir neapstrīdams, par ko liecina Bīrona vēstule (1719. gada 11. oktobrī) un lūgums (1725. gadā) starpniekam palīdzēt vērsties pie Prūsijas karaļa Fridriha I ar lūgumu anulēt piespriesto sodu.

1722. gadā viņš saderinājās ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu. 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā, bet 1724. gada 15. februārī piedzima viņu pirmais dēls Pēteris. Daudzās vēstules sievai, kuras Ernsts rakstīja no Maskavas, Pēterburgas un Rīgas liecina, ka viņš patiesi bija pieķēries savai laulātajai draudzenei: uzrunas tonis vēstulēs ir daudz maigāks, nekā prasīja tā laika pieklājības normas.

1725. gadā Bīrons ieradās uz imperatores Katrīnas I kronēšanas ceremoniju, kura iecēla viņu par hercogienes Annas kambarkungu, bet 1727. gadā viņš kļuva par hercogienes galma virsmeistaru un neaizvietojamu palīgu.

1727. gada 23. jūnijā Bīronu ģimenē piedzima meita Hedviga Elizabete, bet 1728. gada 11. oktobrī, - dēls Kārlis Ernsts.

Dzīve Krievijas impērijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercogienei Annai kāpjot Krievijas impērijas tronī, viņš pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Krievijas impērijā, kur kļuva par imperatores favorītiem, ar milzīgu ietekmi impērijas politikā. 23. martā Bīrons kļuva par imperatores kambarkungu. 9. maijā saņēma Sv. Aleksandra Ņevska ordeni, bet 10. maijā - Sv. Andreja ordeni un virskambarkunga amatu. 1730. gada 2. septembrī Ernsts Johans Bīrons saņēma no Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa VI Habsburga grāfa titulu un beidzot tika ierakstīts Kurzemes bruņniecības matrikulā.

1734. gadā Bīrons nopērk arī Vartenbergas īpašumu Silēzijā. Šajā pašā gadā Žečpospoļitas karalis Augusts III slepeni piedāvāja nākotnē Kurzemes troni Ernstam Johanam, piedāvājumu atkārtoja arī 1736. gadā. 1737. gada 4. maijā Dancigā mira pēdējas Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands. 22. jūnijā Ernsts Johans Kurzemes muižnieku konferencē tika ievēlēts par Kurzemes hercogu. 8. jūlijā Žečpospoļitas Seims apstiprina vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas.

Kopš 1736. gada Ernsta Bīrons ļoti lielu uzmanību pievērsa pils celtniecībai pie Bauskas Rundālē, kā arī Mītavas pils (no 1738. gada) celtniecībai, par ko liecina visai plašā un dažbrīd skarbā sarakste ar arhitektu Rastrelli, apspriežot piļu plānus, izskatu un celtniecības gaitu.

Troņa zaudēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) nomira imperatore Anna, pirms nāves ieceldama Ernstu Johanu par Krievijas impērijas reģentu mazgadīgā Joana VI laikā (kas deva 600 000 rubļu ienākuma gadā). Taču jau 9. novembra (v.st.) naktī reģentu arestēja, bet visas Bīrona paša un viņam dāvinātās muižas tika sekvestrētas, īpašums konfiscēts un daļēji aizvests uz Krieviju. No 1741. gada novembra līdz 1742. gada martam Kurzemes hercogs ar ģimeni atradās trimdā Pelimā, Toboļskas guberņā; no 1742. līdz 1762. gadam - Jaroslavļā. 1762. gada 25. februārī, pēc Pētera III kāpšanas Krievijas tronī, Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, kur 1762. gada 16. aprīlī viņš parakstīja atteikšanos no troņa.

Līdz 1758. gada rudenim Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome, izvēršot aktīvu diplomātisko cīņu ik pa laikam (1748. gadā, 1755. gadā, 1758. gadā) sūtot delegācijas uz Krievijas impēriju un lūdzot atbrīvot savu hercogu. 1758. gada 16. novembrī Žečpospoļitas karalis Augusts III parakstīja diplomu par investūru uz Kurzemes un Zemgales hercoga troni savam dēlam, Saksijas princim Karlam Kristianam Jozefam (kurš ieradās hercogistē nākamā gada 12. februārī).

Hercoga Ernesta Johana attēls uz 1763. gadā Jelgavā kaltā sudraba sešgraša monētas. Apliecoši uzraksti: D.G.ERNEST.IOH.IN.LIV.CVRL.&SEM.DVX (Vidzemes, Kurzemes un Zemgales hercogs Ernests Johans) un MONETA.ARGENT.DVC:CVRLAND.1763 (VI) (1763. gada Kurzemes hercogistes VI (grašu) sudraba monēta).

Troņa atgūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II atdeva Ernstam Johanam tiesības uz viņa Kurzemes hercogisti, taču hercogam nācās apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Mītavā priekšā bija hercogs Kārlis. Tikai pēc pusgada, 1763. gada 22. janvārī Bīrons svinīgi ieradās Mītavā. 23. aprīlī divvaldība beidzās — atvesto Krievijas kareivju bloķētajā pilī neizturējis, Saksijas Kārlis atstāja Mītavu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernestam Johanam Bīronam.

1764. gada 32 decembrī Žečpospoļitas karalis Staņislavs Poņatovskis izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernestam Johanam un viņa troņmantniekam princim Pēterim (1765. gada 3 janvārī saņemot diplomu par investūru). 1768. gada rudenī Ernsts Johans pārcieta infarktu, kas sagrāva viņa veselību. 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim, bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa.

1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mira Jelgavas pilī no otra infarkta.

Ģerbonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes un Zemgales hercogu Bīronu ģerbonis.

1731. gadā iznākušajā I.Bekenšteina darbā par heraldiku grāfa Ernsta Johana Bīrona ģerbonis aprakstīts šādi: baltā laukā uz nokaltuša koka sēž melns krauklis, pagriezis galvu atpakaļ, skatās sev aiz muguras, tam knābī zariņš ar trim ozolzīlēm, virs vairoga zils grāfa kronis, no kura izaug divas ozolzīles, starp kurām ir atkārtots melnais krauklis. Pēc tam ģerbonī tika ieviestas izmaiņas: sarkanā laukā uz zaļa pamata celms ar vienu zaru, kurš galā sadalās trijos zaļojošos zariņos ar trim ozolzīlēm; celma priekšā kā josta novietota zelta atslēga; virs kroņa divi zaļojoši zari ar trim ozolzīlēm katrā, starp kuriem melns krauklis, pagriezis galvu pa labi; rotājums - sarkans un sudrabs.

Valdnieka tituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādu 1739. gada dokumentu Ernsts Johans Bīrons parakstīja ar titulu: "No Dieva žēlastības mēs, Ernsts Johans, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā, Silēzijas Vartenbergas, Bralinas un Gošucas brīvkungs, utt., utt., utt. " (vāciski: Von Gottes Gnaden Wir Ernst Johann in Liefland zu Churland und Semgallen, freyer Standesherr in Schlesien zu Wartenberg, Bralin und Goschutz u.s.w., u.s.w., u.s.w.) [1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
  • Edgardo Franzosini, Il mangiatore di carta (Milano:SugarCo) 1989
  • Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
  • Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
  • Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīronu dzimtas valdnieks Kurland (1769-95 PeterBiron).jpg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ferdinands Ketlers
(kā aizbildnis)
Kurzemes hercogs
1737.-1741.
Pēctecis:
Ludvigs Ernests
Priekštecis:
Anna I Romanova
Krievijas impērijas reģents
1740.
Pēctecis:
Anna II Romanova
Priekštecis:
Kārlis Kristians Jozefs
Kurzemes hercogs
1763.-1769.
Pēctecis:
Pēteris Bīrons