Jānis Pormals

Vikipēdijas lapa
Jānis Pormals
Personīgā informācija
Dzimis 1920. gada 6. janvārī
Valsts karogs: Latvija Seces pagasts, Latvija
Miris 2015. gada 5. decembrī (95 gadi)
Tautība latvietis

Jānis Pormals (1920—2015) bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, Latvijas Daugavas Vanagu organizācijas vadītājs (1992—1997).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1920. gada 6. janvārī Seces pagasta "Stalānos" sešu bērnu ģimenē. Mācījās Sunākstes, Jaunjelgavas skolās un Jelgavas lauksaimniecības skolā. Brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, pēc Latvijas okupācijas 24. teritoriālajā korpusā un pieredzēja 1941. gada jūnija notikumus Litenes nometnē. Pēc dezertēšanas Pormals krita Vērmahta gūstā, pēc atbrīvošanas darbojās apsardzes dienestā.

1943. gadā viņu iesauca Latviešu leģionā un nosūtīja uz Volhovas fronti. 1945. gadā Pormals piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās, vēlāk kopā ar vecāko brāli Pauli Pormalu (1919—1946) organizēja nacionālo partizānu vienību "Vilkači" Seces pagastā, izdeva avīzi "Vilkaču Sauciens". Pēc tam, kad 1946. gada 16. oktobrī Paulis Pormals krita kaujā pie Seces pagasta "Taimiņu" mājām,[1] Jānis Pormals devās uz Kurzemi, kur iesaistījās Ēvalda Pakuļa vadītajā LNPA "Kurzeme".

1947. gada decembrī Jāni Pormalu arestēja un piesprieda nāves sodu, ko nomainīja uz 25 gadu ieslodzījumu Vorkutas, Taišetas, Druskas un Mordvijas Gulaga nometnēs.

1965. gadā Pormalam pēc 18 gadus ilga ieslodzījuma atļāva atgriezties Latvijā. Kad 1971. gadā Eduards Berklavs un citi nacionālkomunisti uzrakstīja "17 Latvijas komunistu vēstuli", Jānis Pormals vēstules tekstu slepus nodeva savam jaunākajam brālim Arturam Pormalam, kurš to izveda no Latvijas.

Atmodas laikā viņš 1989. gada 11. novembrī Lāčplēša dienā kopā ar citiem brīvības cīnītājiem Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvilka Latvijas karogu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jānis Pormals palīdzēja izveidot Daugavas Vanagu organizāciju, kļuva par organizācijas vadītāju. 1993. gadā uzstādīja krustu pie "Vilkaču" partizānu vienības bunkura, pie Daudzevas uzstādīja piemiņas akmeni nacionālajiem partizāniem ar plāksnē iekaltiem cīnītāju vārdiem.

Miris 2015. gada 5. decembrī, apglabāts Rīgas Meža kapos.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]