Kurzemes cietoksnis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Frontes līnija Kurzemē 1944. gada oktobrī—1945. gada maijā
Militārpersonas un civiliedzīvotāji atstāj Ventspili

Par Kurzemes cietoksni vai Kurzemes katlu tiek saukts vācu spēku ielenkums Kurzemes pussalā Otrā pasaules kara laikā, kas izveidojās 1944. gada 9.-10. oktobrī Sarkanajai armijai sasniedzot Baltijas jūru pie Mēmeles un nogriežot vācu armijas grupai ”Ziemeļi” atkāpšanās ceļu pa sauszemi. 1945. gada 15. janvārī armijas grupa ”Ziemeļi” tika pārdēvēta par armijas grupu ”Kurzeme”. Tā beidza karadarbību tikai pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā.

Priekšvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemi, tāpat kā pārējo Latvijas teritoriju, 1941. gadā okupēja vācu armijas grupa ”Ziemeļi”. 1944. gada jūnija beigās sākās Sarkanās armijas uzbrukums, kurš beidzās ar vācu armijas grupas ”Centrs” sakāvi un Baltkrievijas, Austrumlietuvas, Austrumlatvijas ieņemšanu. Oktobrī Sarkanā armija turpināja savu uzbrukumu, izlauzās līdz Baltijas jūrai un sagrāba gandrīz visu Lietuvas teritoriju. Armijas grupa ”Ziemeļi” tika nošķirta no pārējiem vācu spēkiem. Oktobra vidū vācu spēki atstāja Rīgu un novietojās Kurzemē. Tie izveidoja fronti uz līnijas: Jūrmalciems, Bārta, Vaiņode, Auce, Zebrus ezers, Maisakrogs, Vīksele, Klapkalnciems.[1] 1945. gada 15. janvārī armijas grupa ”Ziemeļi” tika pārdēvēta par armijas grupu ”Kurzeme”.

Kurzemes ielenkumā atradās 32 vācu divīzijas (tai skaitā Latviešu leģiona 19. divīzija) un apmēram 230 000 vietējo iedzīvotāju, tai skaitā 150 000 bēgļu.[2]

Kaujas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā armija vairākas reizes mēģināja ieņemt Kurzemi. Pirmais uzbrukums Kurzemes cietoksnim iesākās jau 1944. gada 15. oktobrī. Padomju trieciena pamatvirziens bija no Dobeles uz Džūksti. Sasniegtie panākumi bija niecīgi, vācu spēkus izdevās atspiest tikai par 2 km. Tikpat nenozīmīgus rezultātus Sarkanā armija sasniedza arī otrajā lielkaujā, kura ar 10 dienu pārtraukumu ilga no 27. oktobra līdz 25. novembrim, un risinājās Priekules-Vaiņodes sektorā un pie Auces. Ciešot milzīgus zaudējumus sarkanarmieši ieņēma Auci un ieguva 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules-Vaiņodes sektorā. Pēc Vācu virspavēlniecības ziņām sarkanarmieši zaudēja 602 tankus un 239 lidmašīnas.[3] Arī vācu puse cieta smagus zaudējumus. No 1. līdz 7. novembrim vācu kritušo un ievainoto skaits sasniedza 19 000.[4]

14.-15. decembrī padomju aviācija veica spēcīgus gaisa uzbrukumus Liepājai. Vācu zenītartilērijai un iznīcinātājiem izdevās notriekt 76 pretinieku lidmašīnas.[5]

Kurzemē lietota pastmarka 1945.gads

Trešā aizstāvēšanās kauja (saukta arī par Ziemassvētku kaujām) ilga no 1944. gada 21. decembra līdz 31. decembrim. Tas sākās Saldus apvidū, kur nepilnu 35 km garā frontē ofensīvu ievadīja 20 Sarkanās armijas divīzijas. Vēlāk sarkanarmieši pārgāja uzbrukumā visā Kurzemes frontē, ar smaguma punktiem Saldus, Vaiņodes un Dobeles sektoros. Par vienu no tās degpunktiem izvērtās 19. divīzijas un 21. vācu divīzijas (tās sastāvā atradās 106. latviešu pulks) aizstāvētais frontes iecirknis (starp Dobeli un Džūksti). Šajā kaujā Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām. Sarkanās armijas ieguvums šajās kaujā bija daži kvadrātkilometri, bet tā zaudēja 513 tankus un 257 lidmašīnas.[6]

1945. gada 15. janvārī vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandierim Heincam Guderianam izdevās panākt atļauju izvākt no Kurzemes septiņas divīzijas, starp tām arī abas tanku divīzijas. Tādējādi 170 km garās frontes aizstāvēšanai bija palikušas 25 divīzijas. 23. janvārī sākās ceturtā kauja, padomju spēkiem mēģinot izlauzties uz Liepāju un Saldu. Liepājas virzienā uzbrukošajiem padomju spēkiem izdevās izveidot priekštilta nocietinājumus Bārtas un Vārtājas krastos, bet jau februāra sākumā vācu pretuzbrukums tos likvidēja, un 3. februārī kauja pierima. Pēc Kurzemes virspavēlniecības ziņām sarkanarmieši zaudēja 541 tanku, ap 100 lidmašīnu un 45 000 kritušo.[7]

Piektais Sarkanās armijas uzbrukums sākās 12. februārī Džūkstes-Irlavas virzienā. Pirmais uzbrukums tika atvairīts, bet pēc jaunu kājnieku un tanku vienību ievadīšanas kaujā sarkanarmiešiem izdevās ieņemt Džūksti un vēlāk arī Lesteni. 18. februārī 19. divīzijas 43. pulks pretuzbrukumā atguva Lesteni. 20. februārī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Liepājas virzienā ap 30 km platā iecirknī abpus Priekulei. Sīvās cīņās, kas ilga līdz 1. martam, sarkanarmiešiem izdevās atspiest vācu līnijas 1-2 km atpakaļ un ieņemt Priekuli. 5. martā sākās uzbrukums uz DA no Saldus, kurā iesaistījās 8 Sarkanās armijas kājnieku divīzijas un 2 tanku vienības. Šeit sarkanarmiešiem izdevās dziļāks iebrukums vācu pozīcijās austrumos no Saldus un vietām sasniegt Saldus-Liepājas lielceļu. 14. martā padomju uzbrukums atslāba. Sarkanās armijas zaudējumi bija 70 000 kritušie un ievainotie karavīri, 608 tanki un 178 lidmašīnas, bet ieguvums- neliela apvidus josla, ieskaitot Džūksti un Priekuli.[8]

Pēdējais Sarkanās armijas uzbrukums risinājās no 17. marta līdz 3. aprīlim abpus Saldum. Uzbrukums rietumos no Saldus tika atvairīts, taču austrumos- Pilsblīdenes virzienā sarkanarmiešiem izdevās sasniegt Liepājas dzelzceļu rietumos no Blīdenes stacijas. 21. martā sarkanarmieši sāka uzbrukumu uz ziemeļiem no Dobeles, Saldus virzienā un 24. martā arī Liepājas telpā abpus Vārtājas upei. Šo uzbrukumu vācu vienības atvairīja. Turpmākajās dienās zem Sarkanās armijas spiediena Kurzemes frontes vidus daļa tika pakāpeniski atvilkta un 4. aprīlī nostabilizējās uz līnijas: Jūrmalciems, Priekule (padomju rokās), Pampāļi, Saldus, Grenči, Radziņciems, Klapkalnciems (vācu rokās). Sarkanarmieši šajā kaujā zaudēja vismaz 21 000 kritušo.[9] Pēc šīs kaujas aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās.

1945. gada 8. maijā Ezerē vācu karaspēka grupas "Kurzeme" vadība parakstīja kapitulācijas aktu. Sarkanajai armijai gūstā padevās 146 000 vācu armijas karavīru, no tiem 9000 latviešu leģionāru. Diezgan daudzi leģionāri izlēma turpināt cīņu pret padomju okupantiem, iesaistoties nacionālo partizānu vienībās.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Silgailis, Arturs. Latviešu leģions. Rīga. Junda. 2001. ISBN 9984-01-035-X 131. lpp.
  2. Latvija Otrajā pasaules karā. Jumava. Rīga. 2008. ISBN 978-9984-38-436-8 365.lpp
  3. Freivalds, Osvalds. Kurzemes cietoksnis. Biedrība “Avots”. Rīga. 2007. ISBN 9789984975856 145. lpp.
  4. Lācis, Visvaldis. Kurzeme (1944-1945). Jumava. Rīga. 2010. ISBN 9789984387987 56. lpp.
  5. Freivalds, Osvalds. Kurzemes cietoksnis. Biedrība “Avots”. Rīga. 2007. ISBN 9789984975856 155. lpp.
  6. Freivalds, Osvalds. Kurzemes cietoksnis. Biedrība “Avots”. Rīga. 2007. ISBN 9789984975856 159. lpp.
  7. Freivalds, Osvalds. Kurzemes cietoksnis. Biedrība “Avots”. Rīga. 2007. ISBN 9789984975856 172. lpp.
  8. Freivalds, Osvalds. Kurzemes cietoksnis. Biedrība “Avots”. Rīga. 2007. ISBN 9789984975856 177. lpp.
  9. Freivalds, Osvalds. Kurzemes cietoksnis. Biedrība “Avots”. Rīga. 2007. ISBN 9789984975856 191. lpp.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]