Karolingi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karolingu impērija

Karolingu dinastija (latīņu: Carolingi, franču: Carolingiens, vācu: Karolinger, itāļu: Carolingi) bija franku karaļu dinastija, kas valdīja mūsdienu Francijas teritorijā un Centrāleiropā VIII-X gs.

Karolingu dzimtas ciltstēvs ir Mecas (Metz) bīskaps Arnulfs (fr. Arnoul, vāc. Arnulf). Tā kā dzimtā vairākās paaudzēs bija militāru talantu apveltīti pārstāvji, Karolingi uzkalpojās Merovingu dinastija par Merovingu mažordomiem, t.i. karavadoņiem. Mažordoms Karls Martels (Charles Martel) (m. 741.g.), iesaukts Karls Veseris, sakāva arābus Dienvidfrancijā 732. g. Karls Martels iedibināja smago kavalēriju un ar to saistīto bruņniecību, viņa laikā bruņiniekiem sāka iedalīt zemes (feodus) par kalpošanu savam suverēnam (lordam). Tā sāka veidoties feodālisms: suverēnu—vasaļu attiecības, kuru pamatā bija vairāk vai mazāk stingri noteiktas savstarpējās kalpošanas — protekcijas saistības.

Karolingu dinastijai izdevās atjaunot franku valsts vienotību izdevās agrākajiem merovingu vasaļiem - Karolingu dinastijai. Tas lielā mērā notika pateicoties draudošajām briesmām no dienvidiem, kur no Ziemeļāfrikas musulmaņi bija iebrukuši Spānijā, sakāvuši tur pirms tam iebrukušos gotu (vizigoti) un svēbu valstis un, iekarojuši Dienvidfranciju, nopietni ar laupīšanas sirojumiem apdraudēja franku zemes (klimata dēļ kolonizēt šīs zemes arābi nevēlējās). 732. gadā frankiem izdodas veikt arābus kaujā pie Puatjē, un pāriet pretuzbrukumā.

Karolingu impērijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Kārlim Lielajam Lježā (Beļģija)

Karla Martela dēls, mažordoms Pipins Īsais (741.-768.g.), tāpat kā tēvs izcēlās ar veiksmi karos pret arābiem, līdz sagrāba varu valstī un kronējas Suasonā par karali (valda: 752-768).

Viņa dēls ir Kārlis Lielais, kurš 43 valdīšanas gados pakļāva gandrīz vai visu kristīgo Eiropu. Tūlīt pēc kāpšanas tronī viņš apspiež sadumpojušos baskus un bretoņus. Tad sāka ekspansiju uz sakšu zemēm (karš ar pārtraukumiem ilga 30 gadus). 772. g. franki noposta sakšu zemes līdz Vezerai un nocērt to svēto ozolu Irminsulu. 774. g. franki pakļauj langobardus (Kārlis sevi sāk dēvēt par "franku un langobardu valdnieku"). Pāvests tam piešķir Romas katoļu valsts aizstāvja titulu. 776. g. tiek apspiesti sakšu un langobardu dumpji. 778. g. franki pāriet Pirenejus, ieņem Saragosu un visu teritoriju līdz Ebro upei (atpakaļceļā slavenā Ronsevalas kauja ar baskiem). Atkal karš ar sakšiem. Karagājieni uz Istriju un Pannoniju, tad pret Brandenburgas ļutičiem. Karš ar avāriem, sakšu sacelšanās. Avāriem atņemtajā teritorijā tiek dibināta Ostmarka (vēlākā Austrija). Šādas markas tiek dibinātas visā robežjoslā kā nocietināti, militāri patstāvīgi apgabali markgrāfu pakļautībā. Frankiem sāk maksāt meslus Mēklenburgas obotriti, Brandenburgas ļutiči, Saksijas sorbi, Bohēmijas čehi.

800.g. Kārlis Romā kronējas par Romas imperatoru. 810. g. karš ar dāņiem, franki pakļauj to sabiedrotos nordalbingus - pēdējo brīvo sakšu cilti. Franku valsts teritorija plešas no Ebro upes Spānijā līdz Rābas upei Pannonijā un no Eideras ziemeļos līdz Beneventei dienvidos..

806. g. Kārlis Lielais sadalīja impēriju starp dēliem: Luijs kļuva par Akvitānijas un Burgundijas karali, Pipins par Itālijas un Vācijas karali, bet Karls par Neistrijas, Austrazijas un Vācijas ziemeļos no Donavas karali. Līdz ar to aizsākās arī karolingu dinastijas noriets. Tā, IX gs. otrā puse un liela daļa X gs. Francijā pagāja iekšējās jukās, cīņā par varu starp dažādām augstmaņu frakcijām un dinastijām, kā arī visai vāji organizētā aizsardzībā pret vikingu uzbrukumiem.

Piecas franku karaļvalstis Eiropā arvien vairāk zaudēja agrākās savstarpējās saites. Rietumfranku karalis Kārlis III, nespēdams atvairīt plašos jūras piekrastes reģionos nostiprinājušos vikingu uzbrukumus, bija spiests viņiem piešķirt teritoriju Sēnas ielejā. Šī teritorija vēlāk kļuva par mūsdienu Francijas provinci — Normandiju (franki vikingus sauca par normāņiem (normands), no tā arī cēlies šīs provinces nosaukums).

987. gadā Karolingu dinastija iznīkst, franku valsts tronī to nomaina Kapetingu dinastija.

Karolingu karaļi franku lielvalsts tronī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pipins Īsais (lat. Pippinus Brevis, fr. Pépin le Bref, 714.-768.) karalis 751.-768. g.
  • Karlomans (fr. Carloman, 751.-771.) valdīja 768.-771. g.
  • Kārlis Lielais (lat. Carolus Magnus, fr. Charlemagne, vāc. Karl der Große, 742.-814.) karalis 768.-814.
  • Luijs Cēlcirdīgais (fr. Louis le Pieux, vāc. Ludwig der Fromme, 778.-840.) imperators 814.-840. g.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]