Koncerts

Koncerts (vācu konzert no itāļu concerto — saskaņa) ir liela apjoma skaņdarbs vienam, retāk diviem izpildītājiem un orķestrim. Koncerta pamatā ir soloizpildītāja un orķestra sacensības princips. Koncerts iezīmējas ar mūzikas materiāla reljefu tematismu un skanējuma krāsainību. Īpaši šī žanra paveidi ir koncerts vienam izpildītājam (bez orķestra), koncerts orķestrim (bez solista palīdzības) 17. un 18. gadsimtā bija izplatīts concerto grosso.

Būtisks koncerta rašanās priekšnoteikums bija vairāku solistu, orķestra pretnostatījums, ko pirmoreiz plaši pielietoja Venēcijas skolas pārstāvji, balsu un instrumentu partiju izcelšana vokāli simfoniskajos skaņdarbos. Vissenākie koncerti no 16. un 17. gadsimtu mijas.

Pirmie instrumentālie koncerti radās 17. gadsimtā Itālijā.^[1] 18. gadsimta otrajā pusē nostiprinājās instrumentālā koncerta klasiskais tips ar divkāršo ekspozīciju pirmajā daļā. Pats koncertēšanas princips galvenokārt izpaudies tematiskā materiāla izkārtojumā. Klasisko koncertu izveidojuši Volfgangs Amadejs Mocarts, Ludvigs van Bēthovens. Pēc Bēthovena iezīmējas divi koncerta paveidi: virtuozais un simfonizētais. Abi šie koncerta paveidi ir stingri nodalīti, visbiežāk ir vienoti (F. Lista, P. Čaikovska, A. Glazunova, S. Rahmaņinova darbos). 20. gadsimta koncertos dažkārt iezīmējas virtuozitātes pārsvars (D. Šostakovičs, R. Šcedrins).

Citā nozīmē publisks skaņdarbu atskaņojums pēc iepriekš sastādītas programmas. Ir solokoncerti, kamermūzikas, estrādes u.c. veida koncerti.