Koscjuško sacelšanās

Tadeuša Koscjuško sacelšanās (poļu: Powstanie kościuszkowskie, insurekcja kościuszkowska) bija sacelšanās Polijas—Lietuvas kopvalstī 1794. gadā.

Daļa Polijas un Lietuvas muižniecības slepeni gatavoja sacelšanos, cerot uz palīdzību no Francijas. Par sacelšanās vadītāju ievēlēja ASV Neatkarības kara varoni Tadeušu Koscjuško.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1794. gada 24. martā Koscjuško Krakovas tirgus laukumā paziņoja par sacelšanās sākumu un sevi pasludināja par diktatoru, kurš vēlāk nodos varu brīvi ievēlētam Sejmam. Steigšus apgbruņotajiem Koscjuško spēkiem izdevās uzvarēt 4. aprīļa kaujā pie Raclavices, 17.-18. aprīlī notika Varšavas sacelšanās un 23. aprīlī sekoja Viļņas sacelšanās. 7. maijā Koscjuško parakstīja dzimtbūšanas ierobežošanas aktu ("Polaņecas proklamāciju").

Tomēr 6. jūnijā poļu patrioti zaudēja kaujā pie Ščekociniem, 15. jūnijā Prūsijas armija okupēja Krakovu. Koscjuško spēki atkāpās uz Varšavu, kuru 13. jūlijā apcenca Krievijas un Prūsijas armijas. 12. augustā Krievijas armija ieņēma Viļņu. Pēc 20. augustā sākušās Lielpolijas sacelšanās 6. septembrī iebrucēji bija spiesti pārtraukt Varšavas aplenkumu.

Tomēr Krievija mobilizēja jaunu armiju ģenerāļa Suvorova vadībā, 10. oktobra Maciejovices kaujas laikā Koscjuško ievainoja un sagūstīja. 1794. gada 4. novembrī Suvorovs ieņēma Varšavas labā krasta priekšpilsētu Pragu un sarīkoja slaktiņu, nogalinot apmēram 20 000 civiliedzīvotāju. Pēc šī slaktiņa poļu spēki bija demoralizēti un Varšava padevās. 16. novembrī padevās pēdējie sacelšanās dalībnieki.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koscjuško sacelšanās sakāve iezīmēja nozīmīgu pagrieziena punktu Polijas un Lietuvas vēsturē, jo tā noveda pie Polijas—Lietuvas kopvalsts trešās sadalīšanas 1795. gadā. Ne tikai Polija un Lietuva, bet arī Kurzemes un Zemgales hercogiste pārstāja pastāvēt kā suverēnas valstis.