Kurzemes un Zemgales hercogiste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kurzemes un Zemgales hercogiste
latīņu: Ducatus Curlandiæ et Semigalliæ
poļu: Księstwo Kurlandii i Semigalii
vācu: Herzogtum Kurland und Semgallen
LivonianShield.svg
1562 – 1795 Coat of Arms of Courland gubernia Russia imper.jpg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Kurzemes un Zemgales hercogistes
Kurzemes Hercogiste 1740. g.
Pārvaldes centrs Kuldīga, vēlāk Jelgava
Reliģija Luterticība
Valdība Konstitucionālā monarhija
Hercogi
 - 1559-1587 Gothards Ketlers
 - 1642-1682 Jēkabs Ketlers
Vēsture
 - Dibināta sabrūkot Livonijas Konfederācijai 1562
 - Likvidēta, hercogam atsakoties no troņa, nodibināta Kurzemes guberņa 3. marts, 1795
 - Atjaunota 1918. gadā kā Kurzemes hercogiste 1918.gada 8.marts-22.septembris
Platība
 - 1794 27 283 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1794. gadā 200 000 
     Blīvums 7,3 /km² 
Nauda Kurzemes un Zemgales zelta 10 dukāti, zelta dukāti, sudraba dālderi, šiliņi (solidi), trīsgraši, vēlāk arī trīspolheri, sešgraši, orti un zelta 2 dukāti.
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Kurzemes un Zemgales hercogiste (latīņu: Ducatus Curlandiae et Semigalliae), saīsināti, Kurzemes hercogiste bija autonoma Polijas-Lietuvas vasaļvalsts, kas no 1562. līdz 1795. gadam pārvaldīja Kurzemi, Zemgali un Sēliju. Tās pirmajam valdniekam Gothardam Ketleram bija pretenzijas uz visu Latviju, tāpēc viņu tituls bija Dei gratia in Livonia Curlandiae & Semigalliae Dux. Hercogistē viena pēc otras valdīja divas dinastijas un pāris ar tām nesaistīti hercogi. Mēģinājumi atjaunot hercogisti notika 1812. gadā un 1918. gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas kara (1558 - 1582) beidza pastāvēt Livonijas Konfederācija. Igaunijas Dienvidi un Latvijas Ziemeļaustrumi nonāca tiešā Polijas pakļautībā, tur izveidojot Pārdaugavas hercogisti. Savukārt Daugavas Rietumkrastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Iesākumā tā bija pakļauta Lietuvas dižkunigaitim, bet vēlāk tieši Polijas-Lietuvas karalim. Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers.

Jaunā hercoga stāvokli sarežģīja tas, ka vairākas teritorijas Kurzemē nemaz nebija viņa pakļautībā. Grobiņas apriņķis bija izīrēts Prūsijas hercogam jau Livonijas ordeņa laikos. Savukārt bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas (Piltenes apgabals) piederēja Dānijas karaļa brālim hercogam Magnusam. Viņš solīja tās novēlēt hercogistei pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un šīs teritorijas hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelma valdīšanas laikā.

Sadalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās - Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Mītavā (tag. Jelgava), savukārt Vilhelms - Kurzemē, ar sēdekli Kuldīgā.

Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi. Viņš arī izpirka Piltenes apgabalu, taču tas nonāca tiešā Polijas pārvaldījumā. Vilhelma laikos Kurzemē sāka attīstīt metālapstrādi un kuģubūvi. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm. Taču attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem bija ļoti saspringtas. Polijas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti.

No 1600. līdz 1629. gadam notika karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kā rezultātā Zviedrija ieguva kontroli pār lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes (Vidzemi), Polijai-Lietuvai atstājot vien Latgali (Poļu Vidzemi jeb Inflantiju). Kurzemes hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas-Lietuvas kopvalsts pusē un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kaujā (1605).

Uzplaukums un izpostīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jelgavas pils — hercogu galvenā rezidence.
Hercoga kara karogs Frīdriha Kazimira laikā (1682-1698).
17. gadsimta Līvzemes un Kurzemes ģerboņi uz Frederika de Vita (de Witt) 1648. un 1670. gadā zīmētās abu hercogistu kartes (no jauna izdevis P.Mortier, 1705). Iezīmēta tālaika Kurzemes (Curlandia propria) un Zemgales robežlīnija.

Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs. Dzīvojot Rietumeiropā Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantilisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritāniju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli, u.c. Jēkabs izveidoja Kurzemes hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo koloniju - Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija - Tobago sala Vestindijā.

Tomēr visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas interešu objekts. Otrā Ziemeļu kara laikā, par spīti hercoga Jēkaba neitralitātes politikai, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Šajā laikā abas kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olīvas miera līgumu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.

Spožums un noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā, par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs. Viņa valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš pat pārdeva Tobago salu britiem. Viņš mira 1698. gadā. Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Polija palielināja savu ietekmi hercogistes politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Tāpat sāka parādīties arī Krievijas intereses šajā reģionā. Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms ieguva troni sešu gadu vecumā un līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis poļu ģenerālis Ferdinands. Šajā laikā sākās Lielais Ziemeļu karš (1700 - 1729) starp Zviedriju no vienas puses un Krieviju ar tās sabiedrotajiem (Poliju, Saksiju un Dāniju) no otras puses. 1710. gadā Krievija ieguva kontroli pār Vidzemi un palielināja arī savu ietekmi Kurzemes hercogistē. 1711. gadā Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Annu Ivanovnu (vēlāko Krievijas imperatori), taču atceļā no kāzām mira, un līdz 1730. gadam hercogistē valdīja Anna kopā ar Ferdinandu.

Pēc Annas kļūšanas par Krievijas imperatori, par vienīgo hercogu palika Ferdinands. Taču viņa rezidence atradās Dancigā, tāpēc viņu neatzina muižnieki, jo bija noteikts, ka hercoga rezidencei jāatrodas hercogistes teritorijā. No vienas puses Ferdinands daļēji vadīja hercogisti ar korespondences palīdzību, taču no otras puses, faktiski hercogiste bija bez hercoga. Vēl lielāku haosu radīja tas, ka Ferdinandam nebija pēcnācēju, kā rezultātā radās daudzi pretendenti uz hercoga troni.

Viens no tādiem bija Morics, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēls. Viņš tika ievēlēts par hercogu 1726. gadā, taču spēja noturēties tronī tikai gadu. Viņš nepatika Krievijai un Krievijas karaspēks iebruka hercogistē un padzina Moricu.

Kad par Krievijas imperatori kļuva Anna Ivanovna, viņa par Kurzemes hercogu 1737. gadā iecēla savu favorītu Ernestu Johanu. Viņš varēja brīvi rīkoties ar Krievijas valsts kases līdzekļiem, kas tika ieguldīti celtniecībā. Pēc itāļu arhitekta Rastrelli tika uzceltas pilis Jelgavā un Rundālē. Taču pēc Annas nāves Ernests Johans nonāca nežēlastībā un bija spiests atstāt Kurzemi. Ar Polijas karaļa piekrišanu viņš turpināja vadīt hercogisti caur korspondenci. Taču ar to nebija mierā muižniecība, kas pat atteicās pildīt hercoga rīkojumus. Polijas karalis Augusts III padevās muižnieku spiedienam un par jauno hercogu iecēla savu dēlu Kārli. Tādā veidā izveidojās situācija, ka formāli hercogistei bija divi valdnieki. Situācija bija ļoti saspringta - daļa muižnieku atbalstīja Ernestu Johanu, daļa - Kārli. Situāciju atrisināja Krievijas imperatore Katrīna II, kas ļāva Ernestam Johanam atgiezties no trimdas 1763. gadā. Tādā veidā viņa samazināja Polijas ietekmi hercogistē. Tomēr Ernsts Johans bija noguris no politiskajām cīņām un 1769. gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.

Hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks (1769-1795) iezīmējās ar saasinātu cīņu par varu starp Krievijas un Prūsijas interesēm simpatizējošiem politiskajiem grupējumiem. Pats hercogs Pēteris savukārt tiecās izkopt Apgaismības laikmetam raksturīgo galma dzīvi, viņa galma arhitekts Severīns Jensens cēla hercoga pilis Zaļajā muižā, Kroņvircavā, Pienavā un Svētē. 1775. gadā Jelgavā nodibināja Academia Petrina (Pētera akadēmiju), kurā par profesoriem uzaicināja vairākus ievērojamus zinātniekus. 1785. gadā galma kapelmeistara amatu Jelgavas galmā ieņēma agrākais Leipcigas Gewandhaus orķestra diriģents Johans Ādams Hillers, kas atskaņoja pirmo sakrālo skaņdarbu latviešu valodā (kantāti "Tā Simtā Dziesma").

Laikā, kad notika Polijas dalīšanas, pastiprinājās arī Francijas interese par iespējām ietekmēt Kurzemes politisko attīstību. 1786.-1787. gadā Kurzemē slepenā misijā ieradās Francijas sūtņa Berlīnē grāfa de Mirabo (de Mirabeau) sekretārs Kārlis Nolde, lai izpētītu Prūsijas, Zviedrijas un Krievijas intereses Kurzemē. [1] Savā 1788. gada memorandā viņš rakstīja, ka "Francijai būtu jāatbalsta Zviedrija tās centienos palielināt tās ietekmi Livonijā un Kurzemē, pie labvēlīgiem apstākļiem jāieceļ Francijas sūtnis Jelgavā un jāatjauno senais sadarbības līgums starp Kurzemi un Franciju". [2] Ironiskā veidā 1798. gadā Jelgavas pilī bija spiests apmesties no Francijas padzītais karalis Ludviķis XVIII ar savu galmu.

Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas impērijai, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa.

Mēģinājumi atjaunot hercogisti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleona armijas iebrukuma laikā Kurzemē 1812. gadā tika iecerēta Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes atjaunošana.

Pirmā pasaules kara laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācija un Padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.

Valsts organizācija un politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes un Zemgales hercogistes administratīvais iedalījums.
Jelgavas (daļēji), Augstkalnes, Baldones, Bauskas, Iecavas, Sesavas, Vecumnieku draudzes novadu karte (1770).

Pēc Kurzemes landtāgā 1617. gadā pieņemtās "Vadības formulas" (Formula regiminis) hercogiste bija iedalīta četros virspilskunga iecirkņos, kas savukārt bija sīkāk sadalīti astoņos pilskunga iecirkņos.

Virspilskunga iecirkņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilskunga iecirkņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasta ceļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1625. gadā Rīgā izveidoja pirmo pasta kantori, un trazīta pasta ceļš no Zviedru Vidzemes uz Prūsiju veda pa maršrutu Rīga-Jelgava–Dobele–Ezere–Embūte–Bārta–Rucava–Mēmele. 1685. gada martā sāka darboties arī Kurzemes un Zemgales hercogistes pasts. Svarīgākie hercogistes pasta ceļi bija:

  • Jelgava - Dobele - Blīdene - Saldus - Skrunda - Grobiņa - Liepāja - Sventa - Mēmele (no 1685)
  • Skrunda - Kuldīga – Ventspils (no 1685)
  • Jelgava – Emburga – Bauska – Iecava – Lielvalle – Jaunjelgava – Sece – Sēlpils – Jēkabpils – Dignāja (no 1714)

Galvenais hercogistes pasta kantoris atradās Jelgavā. Sakumā pastakantori, kur pieņēma un izsniedza korespondenci, bija iekārtoti Saldū, Skrundā, Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī, pārējie sakaru mezgli kalpoja vienīgi kā zirgu maiņas punkti. Sākumā katru ceļa posmu apkalpoja viens pasta jātnieks, kopš 1695. gada līnijā Jelgava-Mēmele sāka darboties braucošais pasts, kas kopā ar korespondenci pārvadāja arī pasažierus. Viens no svarīgākajiem ceļa mezgla punktiem bija Skrunda, kas koordinēja korespondences plūsmu arī Kuldīgas–Ventspils virzienā. Pasta transportu šeit nodrošināja Kuldīgas novada ķoniņi, tā posmu no Skrundas līdz Kuldīgai uzturēja Dragūnu dzimta, bet no Kuldīgas līdz Ventspilij – Sausgaļi. 1714. gada 18. septembrī hercogs Ferdinands izdeva pavēli par pasta ceļa Jelgava–Bauska–Dignāja iekārtošanu. Pastam no Jelgavas līdz Bauskai bija jākursē divas reizes nedēļā, bet tālāk līdz Dignājai – reizi nedēļā. Pēc 1739. gada reformas hercogistes pastnieki pa Jelgavas–Mēmeles sakaru līniju sāka pārvadāt arī tranzīta korespondenci. Pieaugot sakaru intensitātei, vajadzēja palielināt kalpotāju un zirgu skaitu (pieci līdz seši zirgi katrā pastastacijā vai zirgu maiņas punktā), radīt kvalitatīvākus darba apstākļus vietējos pastakantoros. 1783. gada 5. martā noslēdza līgumu ar Krievijas impēriju, kurā bija paredzēts par 1300 dālderu lielu gada maksu izveidot braucošā pasta līniju Jelgava–Mēmele, šim nolūkam katrā pasta stacijā rezervējot četrus līdz piecus zirgus. Gadsimta beigās līnijā Mēmele–Sanktpēterburga sāka kursēt “ekstra” pasts, ko veda vieglos ratos iejūgts divjūgs.[3]

Bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercoga Jēkaba karakuģis.

Hercoga Jēkaba laikos Kurzemes Hercogistei bija viena no tā laika spēcīgākajām kara flotēm pasaulē, sastāvoša no 44 apbruņotiem kara kuģiem[4], kas bija bruņoti ar kopumā 1416 lielgabaliem.

Hercoga bruņotos spēkus veidoja pastāvīgi algota gvarde un bruņniecības vasaļu jātnieku dienests (vc. Lehnsdienst) - 200 vīri. Esot tronī, hercoga Jēkaba pastāvīgos spēkus veidoja 300 jātnieku un 200 kājnieku. Svētdienās pie baznīcām pēc dievkalpojuma 16-60 gadus veciem zemniekiem bija ierindas mācības. Pēc atgriešanās no zviedru gūsta, 1665. gadā hercogs palielināja savu pastāvīgo gvardi līdz 1000 vīriem.

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercogistes monetārā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers nodibināja naudas kaltuvi Jelgavā, kur no 1575. gada tika kalti pirmie hercogistes šiliņi (0,95-1,05 g) un dālderi. 1577. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts karalis Stefans Batorijs lika pārtraukt Livonijas parauga naudas kalšanu. 1586. gadā Viļņas naudas kaltuvē sāka kalt Kurzemes 3 grašu (3 Groschen) monētas (2,10-2,45 g) atbilstoši Polijas-Lietuvas monetārajai sistēmai.

1596. gadā Frīdrihs un Vilhelms sadalīja hercogisti divās daļās, bet naudas kaltuve Jelgavā bija kopēja un uz naudas saglabājās nosaukums "Kurzemes un Zemgales hercogiste". Šajā laikā tika kalti šiliņi (0,80-0,90 g) un trīsgrašu monētas (2,15-2,35 g) ar abu hercogu attēliem.

1643. gadā hercogs Jēkabs Jelgavā lika uzsākt 0,45-0,52 gramu, 1646. gadā - 0,70-0,80 gramu sudraba Kurzemes šiliņu (Curlandiae solidus) kalšanu, kas kalpoja kā hercogistes galvenā naudas vienība. 1643.-1646. gadā nelielos daudzumos tika kalti arī dālderi (28,75 grami sudraba) un dukāti (3,43 grami 986 raudzes zelta). Reprezentācijas vajadzībām 1644. gadā tika kaltas arī 10 dukātu monētas, sauktas par "portugāļiem", kurās bija 34,4 grami 986 raudzes zelta.

1687. gadā hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā ieviesa jaunu monetāro sistēmu, kurā bez 1,27-1,32 gramu šiliņiem (1696. gadā) un 3,51 gramu zelta dukātiem 1687., 1689., 1695. un 1696. gadā kala arī 1,02 gramu sudraba trīspolherus (Dreipolcher), 1689. un 1694. gadā kala 3,03 gramu sudraba sešgrašus (6 Grossus) un sudraba ortus (Ort).

1762. gadā, kad saasinājās cīņa par herogistes troni, hercogs Kārlis Kristians Jozefs lika kalt 1,17-1,32 gramu vara šiliņus, 1,05-1,20 gramu sudraba grašus un 2,68 gramu sudraba sešgrašus. Pēc varas atgūšanas hercogs Ernests Johans 1763. gadā lika kalt 1,25-1,28 gramu vara šiliņus, 3,57 gramu vara grašus. 1763.-1765. gadā tika kalti 0,86-1,01 gramu sudraba graši, 1,95-2,02 gramu sudraba trīsgraši, 2,82-3,22 gramu sudraba sešgraši, 6,10 gramu sudraba orti, 3,5 gramu zelta dukāti un 7 gramu zelta divu dukātu monētas.

1780. gadā pēdējais hercogs Pēteris Bīrons lika kalt 28,3 gramu sudraba dālderus un 3,5 gramu zelta dukātus, kas pamatā kalpoja reprezentācijas vajadzībām.[5]

Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2/5 visas zemes bija hercoga īpašums. Viņa muižās ierīkoja „tīrumu dīķus” — appludinot laukus un vēlāk ūdeni nolaižot, tie kļuva auglīgi un deva bagātas ražas. No ārzemēm ieveda ražīgas govis un aitas. 1683. gadā, jau pēc Jēkaba nāves, Kurzemē, kā vienā no pirmajām Eiropas valstīm, sāka audzēt kartupeļus.

Rūpniecība un tirdzniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecībā gūtā peļņa veicināja rūpniecības attīstību. Darbojās 70 manufaktūras. Tajās kala naudu (arī Polijas — Lietuvas vajadzībām) un enkurus, lēja zvanus un lielgabalus (dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas un nomājot raktuves Norvēģijā), gatavoja ķieģeļus, dakstiņus, pulveri, mucas, dedzināja kaļķus, kausēja stiklu, tecināja darvu un sveķus, auda buras un vadmalu, vija virves, apstrādāja dzintaru. Lai novērstu atkarību no dzelzs importa, tika ierīkotas dzelzs ieguves un apstrādes manufaktūras. Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī būvēja kuģus, pārdodot tos arī Anglijai un Francijai. Hercogistei piederēja lielākā flote Baltijas jūrā — 44 karakuģi ar 2130 lielgabaliem un 80 tirdzniecības kuģi. Tirdzniecības līgumi bija noslēgti ar Dāniju, Holandi, Angliju, Franciju, Spāniju, Portugāli. Hercogistes ražojumi pazīstami visā Eiropā.

Manufaktūras sāka būvēt hercoga Vilhelma laikā. Īpašs ekonomiskais uzplaukums bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tika īstenota tolaik populārā merkantilisma politika, kas paredzēja visu iespējamo ražot savā zemē un apgādāt ārvalstu tirgus ar pašu ražotajām precēm. Šim nolūkam tika izveidota liela tirdzniecības flote un iegūtas divas kolonijas - Andreja sala Gambijā un Tobago sala pie Dienvidamerikas krastiem.

Ražotnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • darvas cepļi - aptuveni 100 visas hercogistes teritorijā;
  • dzelzs cepļi - Baldonē, Biržos, Ēdā, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsu ciemā, Turlavā, Uguņciemā, Vecmuižas Riežos;
  • kaļķu cepļi - ap 25—30, no tiem lielākie Jelgavā (600 lastu kaļķu gadā), Biržos (600) un Iecavā (480);
  • ķieģeļnīcas - ap 15—20;
  • stikla cepļi - Jelgavas Grīvā, Baldonē, Biržos, Rendā (2), Kuldīgā, Tomē, Grenčos, Slokā, Skrundā, kur ražoti stikla trauki, kristālstikls, krāsainais stikls, logu rūtis, stikla krelles un spoguļstikls;
  • šaujampulvera (melnā pulvera) dzirnavas - Skrundā, Kandavā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā;
  • potaša vārītavas - Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē, Baldonē.
  • salpetra vārītavas - Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnē Salpetrās, Tomē Sārmulos, Pienavā Sārmās, Svētē Zaļpēteros, Jaunsvirlaukā Salputrās, Lutriņos Sārmos, Skrundā Sārmukalnos, Slampē Sārmās, Užavā Sārmates muižā, Rucavā, Dignājā;
  • ziepju vārītavas - Klīvē, mazākas vārītavas Mērsraga Ziepjos, Annas muižā Ziepniekos, Kuldīgā, Lutriņos, Skrundā [6].

Hercogistes pilis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710-1800. Daugava, 1973; 157. lpp.
  2. Pēteris Sēja, citēts avīzē "Latvijas Kareivis", 1928. (Pēteris Sēja - Latvijas Republikas sūtniecības padomnieks Parīzē)
  3. NO JELGAVAS LĪDZ MĒMELEI un tālāk vēl … Izstādes katalogs, 2003
  4. Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba kuģu "Kuldīgas Sv. Katrīna" un "Gambija un Tobago" modeļi
  5. The coinage of Baltic countries (angliski)
  6. Grosvalds I., Alksnis U., Zalsters A., Meirovics I. Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (no sendienām līdz 1918. g.). Rīga, Latv. ķīm. vēst. Muzejs, 2008., 121 lpp

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. Rīga. 1963.
  • Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. Rīga. 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”, Rīga, 1993.g.)
  • Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. Rīga: Zinātne. 1989
  • Andersons E.. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija. Stokholma: Daugava, 1970.
  • Andersons Edgars . Tur plīvoja Kurzemes karogi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1970.
  • Zalsters Arturs Eižens. Hercoga Jēkaba burinieki. Ventspils: „Jumava”, 2002.
  • Das Herzogtum Kurland 1561—1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. — Lüneburg: Verl. Nordostdt. Kulturwerk, 2001. — 307 S.: il. ISBN 3-932267-33-8

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]