Novembra sacelšanās

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Novembra sacelšanās
Arsenāla ieņemšana
Varšavas arsenāla ieņemšana. Marcina Zaleska glezna.
Datums 1830. gada 29. novembris1831. gada 21. oktobris
Vieta Polija un Lietuva
Iznākums Krievijas uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Polija Kongresa Polija Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Komandieri
Valsts karogs: Polija Juzefs Hlopickis
Valsts karogs: Polija Mihals Gedeons Radzivils
Valsts karogs: Polija Jans Zigmunts Skšineckis
/Valsts karogs: Polija Ignacijs Prondziņskis
Valsts karogs: Polija Kazimirs Malahovskis
Valsts karogs: Polija Macejs Ribiņskis
Valsts karogs: Polija Jans Nepomucens Umiņskis
Valsts karogs: Krievija Nikolajs I
Valsts karogs: Krievija Hanss Karls fon Dibičs
Valsts karogs: Krievija Ivans Paskevičs
Spēki
70 000 180 000 - 200 000
Upuri
40 000 krituši un ievainoti vismaz 60 000 krituši un ievainoti
5 230 - 12 000 miruši no holeras epidēmijas
32 000 krituši gūstā, ieskaitot 430 virsniekus (8 ģenerāļus)

Novembra sacelšanās (18301831) bija bruņota sacelšanās pret Krievijas impērijas varu Polijā un Lietuvā.

Pēc Vīnes kongresa 1815. gadā lielākā daļa Polijas personālūnijā tika pievienota Krievijas impērijai kā tā sauktā Kongresa Polija. Tai bija sava satversme, parlaments (seims), valdība un armija.

Sacelšanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sacelšanās sākās 1830. gada 29. novembrī Varšavā, kad poļu kadeti ielauzās Belvedēras pilī, lai nogalinātu krievu iecelto Polijas lielkņazu Konstantinu, Nikolaja I brāli. Lielkņazam izdevās izglābties pārģērbjoties par sievieti un izbēgot. Nākamajā dienā sacelšanās aptvēra visu Varšavu un krievu spēki bija spiesti pilsētu atstāt. Polijas armija, izņemot divus tās ģenerālus, pievienojās sacelšanās dalībniekiem. Poļu patrioti prasīja, lai Krievija atdod anektētās Polijas-Lietuvas kopvalsts zemes. Kad Nikolajs I to noraidīja un pieprasīja poļu padošanos, Seims 1831. gada 25. janvārī izsludināja Romanovu dinastiju atceltu no Polijas troņa, kas faktiski nozīmēja kara pieteikumu Krievijai. Uz Poliju tika nosūtīta 115 000 vīru liela krievu armija feldmaršala Hansa Karla fon Dibiča vadībā. Poļi gatavojās aizstāvēt Varšavu un 25. februārī Vislas labajā krastā tika izcīnīta Olšinkas Grohovskas kauja, pēc kuras krievi atkāpās tālāk no galvaspilsētas uz Sedlci. Tomēr 1831. gada septembrī krievu karaspēks atkal devās uz Varšavu un pēc trīs nedēļu ilgām kaujām ap pilsētu, maršalam Paškevičam izdevās to ieņemt, un līdz ar to sacelšanās bija apspiesta. 20 000 lielā poļu armija pārgāja Prūsijas robežu un nolika ieročus.

Bruņota sacelšanās notika arī Lietuvas teritorijā. 1831. gada aprīlī Emīlijas Plāteres vadītā nemiernieku vienība ieņēma Zarasu miestu Lietuvā un gatavojās uzbrukt Daugavpils cietoksnim, tomēr pēc izlūkošanas nolēma šo nodomu atmest. Viņa piedalījās kaujās ar krievu karaspēku pie Ukmerģes, Šauļiem un Kauņas, kļuva par 1. Lietuvas kājnieku pulka komandieri kapteiņa pakāpē. Pēc sacelšanās dalībnieku sakāves Emīlija Plātere 1831. gada 23. decembrī mira 25 gadu vecumā.