Lakstīgala

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lakstīgala
Luscinia luscinia (Linnaeus, 1758)
Lakstīgala
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Mušķērāju dzimta (Muscicapidae)
Ģints Lakstīgalas (Luscinia)
Suga Lakstīgala (Luscinia luscinia)

Lakstīgala (Luscinia luscinia) ir mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputnu suga, kas pieder pie čakstīšu apakšdzimtas (Saxicolinae). Tā ligzdo Eiropas ziemeļu un austrumu teritorijās - Skandināvijā, Somijā, Austrumeiropā, kā arī Kaukāzā un šaurā joslā Centrālāzijas ziemeļu daļā, sasniedzot Kazahijas ziemeļus. Ziemas periodā lakstīgalas migrē uz Āfrikas austrumiem un dienvidaustrumiem.[1]

Latvijā lakstīgala ir parasta un izplatīta ligzdotāja,[1] un to skaits pēdējā desmitgadē ir pieaudzis par vairāk nekā 30%.[2]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lakstīgalu tēviņi un mātītes izskatās vienādi

Lakstīgala ir neliela auguma dziedātājputns, ar neuzkrītošu, pelēkbrūnu apspalvojumu. Toties lakstīgalas dziesma tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām putnu dziesmām pasaulē. Tās ķermenis ir 16 - 18 cm garš, spārnu izplētums 24 - 26 cm, svars 21 - 29 g.[3] Ārēji tā ir ļoti līdzīga rietumu lakstīgalai (Luscinia megarhynchos), bet ir pelēcīgāka par to. Apspalvojums ir pelēkbrūns, kas uz muguras un krūtīm ir nedaudz tumšāks nekā pavēderē. Reizēm uz krūtīm un vēdera ir tumšāk brūnu spalviņu raibumojums. Acis ir brūnas, un ap tām nav baltā gredzena, kāds ir rietumu lakstīgalai. Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņi ir pavisam nedaudz lielāki nekā mātītes.[3]

Uzvedība un barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lakstīgala mājo lapukoku vai jauktu koku mežos ar biezu pamežu un biezos krūmājos, kas parasti atrodas kādas ūdenstilpes tuvumā. Lai barotos, tai ir svarīga trūdvielām bagāta augsne, ko sedz nokritušās un trūdošās lapas. Pamatā barojas uz zemes, kur augsnē meklē posmkājus un kukaiņus, reizēm tā barojas arī ar augļiem. Lakstīgala lēkā uz abām kājām un ar knābi pārmeklē trūdošās lapas. Ligzdošanas laikā lakstīgala meklē kukaiņus arī kokos un krūmos. Ja ir izdevība, tā medī arī lidojošos kukaiņus.[3]

Lakstīgala ir teritoriāls putniņš, kas par savu teritoriju paziņo dziedādama. Ir novērots, ka pilsētās dzīvojošās lakstīgalas dzied skaļāk nekā lauku vidē dzīvojošās lakstīgalas, jo tām "jāpārdzied" pilsētas kopējais trokšņu fons.[4] Dzied tikai tēviņi, līdzko sākas mazuļu barošanas laiks, dziedāšana beidzas.[4]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lakstīgala mazuļus sāk perēt maijā visā tās izplatības areālā. Ligzda parasti atrodas uz zemes, paslēpta starp kritušiem kokiem un to zariem, koku saknēm vai vienkārši trūdošu lapu paklājā. Tā parasti uzcelta labi noēnotā vietā. Ligzdai ir bļodveida forma, kas veidota no sausas zāles, lapām un augu stiebriem. Iekšpuse izklāta ar smalkākiem un mīkstākiem materiāliem, piemēram, matiem, vilnu. Ligzdu būvē tikai mātīte. Dējumā ir 4 - 5 olas,[3] kas ir pelēkzilā vai olīvzaļā krāsā, ar dažiem sarkanbrūniem raibumiņiem.[4] Inkubācijas periods ilgst 13 - 14 dienas. Perē tikai mātīte,[3] bet putnēnus baro abi vecāki.[5] Mazuļi pamet ligzdu pēc 11 - 14 dienām.[6] Ļoti bieži seko atkārtots perējums.[5]

Ir novērota hibridizēšanās lakstīgalai ar rietumu lakstīgalu savvaļas apstākļos, tomēr šādi hibrīdi ir sterili.[7]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]