Lielais hadronu pretkūļu paātrinātājs

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Lielais hadronu kolaiders)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Lielais hadronu pretkūļu paātrinātājs jeb Lielais hadronu kolaiders (angļu: Large Hadron Collider, LHC) ir Eiropas kodolpētījumu centra CERN (Conseil Européen pour la Recherche Nucléaire) lieljaudas daļiņu paātrinātājs hadronu (protonu un smago jonu) paātrināšanai. Viens no LHC projekta pamatmērķiem ir tā saucamā Higsa bozona eksistences eksperimentāla pierādīšana. Tiek plānota arī W un Z bozonu īpašību, sevišķi augstas enerģijas kodolu mijiedarbības, smago t un b kvarku rašanās un citu, tai skaitā ārpus Standartmodeļa esošu fizisku parādību izpēte. Ar šī pretkūļu paātrinātāja palīdzību zinātnieki cer pierādīt vai apgāzt supersimetrijas teoriju.

Lielā hadronu kolaidera tuneļa iekšpuse

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais hadronu pretkūļu paātrinātāja projekta ideja radās 1984. gadā un oficiāli tika apstiprināta desmit gadus vēlāk. LHC būve sākās 2001. gadā, pēc Lielā elektronu-pozitronu kolaidera (LEP) darbības izbeigšanas (LEP tunelis tika izmantots LHC būvē). 2006. gada 27. novembrī tika pabeigta speciālo magnētu uzstādīšana.

Viena no daļiņu detektoru veidiem (kompaktā mionu solenoīda (CMS)) montāža

2008. gada 11. augustā paātrinātāja iepriekšējo izmēģinājumu pirmā daļa sekmīgi tika pabeigta. Lādētu daļiņu kūlis pārvarēja vairāk nekā 3 kilometrus pa vienu no LHC lokiem, kas nozīmēja daļiņu priekšpaātrinātāja, tā saucamā superprotonu sinhrotrona (SPS), sinhronizācijas veiksmīgu pārbaudi.

LHC galvenā paātrinātāja pirmais izmēģinājums — protonu cirkulācijas pārbaude galvenajā tunelī — notika 2008. gada 10. septembrī.[1] Protonu kūlis ar inžekcijas enerģiju 450 GeV tika palaists kā pulksteņa rādītāja virzienā, tā arī pretēji tam.[2]

Naktī no 19. uz 20. septembri paātrinātājs neplānoti tika apturēts magnētu pārkaršanas un hēlija noplūdes dēļ. [3]

Pirmās protonu sadursmes, kam vēl nebūs pilna iespējamā enerģija, plānotas veikt 2008. gada 21. oktobrī,[4] tomēr 20. septembrī tiek ziņots, ka avārijas dēļ paātrinātājs tiks iedarbināts ne ātrāk kā pēc diviem mēnešiem. [5]

2009. gada februārī notikušajā slēgtajā konferencē Chamonix-2009 tika pieņemts aptuvens paātrinātāja darba grafiks:

  • 2009. gada augustā galvenais paātrinātāja gredzens tiks atdzesēts līdz darba temperatūrai;
  • septembrī sāks cirkulēt daļiņu kūļi;
  • oktobrī tiks uzsāktas protonu sadursmes, tomēr 5 TeV enerģija tiks sasniegta ne ātrāk kā novembrī;
  • tas gandrīz nepārtraukti strādās visu ziemu un līdz pat 2010. gada rudenim, ar nelielu pārtraukumu Ziemassvētkos.[6]

CERN informēja, ka paātrinātājs sāks darboties oktobrī,[7] taču sakarā ar papildus remontdarbiem tas varētu notikt novembrī.[8]

23. un 25. oktobrī notika protonu un svina kodolu izmēģinājuma injekcijas dažos LHC sektoros[9]. Tā bija pirmā nopietnā iekārtas pārbaude kopš 2008. gada septembra avārijas.

30. novembrī paātrinātājā tika sasniegta 1,18 TeV liela enerģija, kas ir pasaules rekords (iepriekšējais rekords bija 0,98 TeV Tevatronā pirms 8 gadiem)[10][11].

2011. gada 13. martā tika realizētas stabilu protonu kūļu sadursmes ar 3,5 TeV enerģiju katram kūlim[12].

Naktī uz 22. aprīli sasniegts jauns protonu kūļa intensitātes rekords — iegūts kūlis ar "spožumu" 4,67·1032 cm−2s−1, kas jūtami pārsniedz 2010. gadā Tevatronā iegūto rezultātu 4,024·1032 cm−2s−1.[13]

2012. gada 4. jūlijā CERN paziņoja, ka Higsa bozons ir atklāts. ATLAS un CMS detektoru dati norāda uz līdz šim nezināmas daļiņas eksistenci masu diapazonā 125—126 GeV. Iegūto mērījumu ticamība sasniedz 5 sigmas, kas ir ļoti ticams rezultāts.[14][15]

Tehniskie dati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

LHC paātrinātāju un daļiņu detektoru kopējā shēma

LHC pēc tā iedarbināšanas kļūs par vislielākās enerģijas elementārdaļiņu paātrinātāju pasaulē. Enerģija gandrīz par kārtu pārsniegs ASV Fermi laboratorijas protonu-antiprotonu kolaiderā Tevatron jeb Tevatronā un ASV Brukheivenas laboratorijas smago jonu relatīvistiskajā kolaiderā RHIC iegūstamo. Pretkūļu paātrinātāja sistēmas masu centrā tiks radītas protonu sadursmes ar summāro enerģiju 14 TeV (14 teraelektronvolti jeb 14·1012 elektronvoltu).[16] Varēs realizēt arī svina atomu kodolu sadursmes ar enerģiju 5,5 GeV (gigaelektronvoltu) uz katru sadurošos nuklonu pāri.

LHC galvenā tuneļa garums ir 26,7 km un tas izbūvēts apmēram 100 m dziļumā Francijas un Šveices teritorijā. Lādēto daļiņu kūļu noturēšanai un korekcijai izmantoti 1624 supravadoši magnēti ar kopējo garumu virs 22 km.

Karte ar LHC atrašanās vietu (lielais zilais riņķis)

Zinātniskās problēmas, ko paredzēts atrisināt ar LHC palīdzību[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta sākumā fizikā tika radītas divas fundamentālas teorijas - Einšteina vispārīgā relativitātes teorija (apraksta Visumu makrolīmenī) un kvantu lauka teorija, kas Visumu apraksta mikrolīmenī. Šīs teorijas nav savietojamas viena ar otru. Piemēram, lai adekvāti aprakstītu melnos caurumus, nepieciešams pielietot abas teorijas, taču tās dažviet ir pretrunīgas. Pat ja netiek apskatīti tādi ekstrēmi gadījumi, mūsdienu fiziķiem šāda situācija nav pieņemama. Jau Alberts Einšteins sava mūža pēdējos gados mēģināja izstrādāt vienotā lauka teoriju, taču tolaik nebija pieejams pietiekoši daudz faktu materiāla. Tomēr 20. gadsimta otrajā trešdaļā fiziķiem izdevās izveidot tā saucamo Standartmodeli, kas apvienoja trīs no četrām fundamentālajām mijiedarbībām - stipro, vājo un elektromagnētisko.

20. gadsimta beigās sākts izstrādāt teoriju, kas spētu apvienot visas četras mijiedarbības, ietverot arī gravitāciju. Tomēr pievienot Standartmodelim gravitāciju izrādījās pārlieku sarežģīti. Tādējādi šobrīd (21. gadsimta sākumā) fundamentālās sadarbes apraksta divas vispārpieņemtas teorijas - vispārīgā relativitātes teorija un Standartmodelis. Tās nav izdevies apvienot kvantu gravitācijas teorijas izveidošanas grūtību dēļ. Šīs grūtības fiziķi cenšas pārvarēt ar dažādām metodēm, kam joprojām nav eksperimentāla pamatojuma - stīgu teoriju, brānu teoriju, M-teoriju. Atbilstošu eksperimentu veikšanai nepieciešamas gigantiskas enerģijas, ko nevar sasniegt pašreizējos daļiņu paātrinātājos un cerības tiek liktas uz Lielo hadronu pretkūļu paātrinātāju.

Virsotnes kvarku izpēte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virsotnes kvarks jeb t kvarks ir pats smagākais no kvarkiem (tas uzskatāms arī par pašu smagāko no visām pašlaik atklātajām elementārdaļiņām). Milzīgās masas (ap 170 GeV) dēļ šo kvarku izdevies novērot tikai vienā paātrinātājā - Tevatronā, jo citos paātrinātājos iegūstamā enerģija ir nepietiekama. Virsotnes kvarki sevišķi interesē zinātniekus, jo kopā ar virsotnes kvarka un antikvarka pāri teorētiski var rasties Higsa bozons. Lai varētu šādu notikumu atdalīt no "fona" notikumiem, virsotnes kvarku īpašības ir rūpīgi jāizpēta.

Higsa mehānisma izpēte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Higsa bozona sabrukšanas datorsimulācija

Viens no LHC projekta pamatmērķiem ir Standartmodeļa hipotētiskās daļiņas - Higsa bozona - eksistences eksperimentāla pierādīšana. Fiziķus interesē mazāk pats Higsa bozons, nekā elektrovājās simetrijas neievērošanas (laušanas) Higsa mehānisms, kura izpēte var novest pie dziļākas mūsu pasaules teorijas izveides salīdzinājumā ar esošo Standartmodeli.

Kvarku - gluonu plazmas izpēte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paredzēts, ka apmēram vienu mēnesi gadā paātrinātājs tiks darbināts kodolu sadursmju režīmā - tajā tiks satriektas kopā nevis protonu, bet svina atomu kodolu plūsmas. Saduroties diviem ultrarelatīvistiskiem (gandrīz ar gaismas ātrumu lidojošiem) kodoliem, īsā mirklī rodas un sabrūk ārkārtīgi karsts un blīvs kodolvielas sakopojums, kurā vairs nav atsevišķu nuklonu un kuru dēvē par kvarku - gluonu plazmu. Kvarku - gluonu plazmā notiekošo procesu izpētei ir ļoti liela nozīme stiprās mijiedarbības teorijas pilnveidošanā. Šai teorijai ir būtiska nozīme kā kodolfizikā, tā arī astrofizikā.

Supersimetrijas meklējumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

LHC ļaus veikt eksperimentus, kas var pierādīt vai apgāzt tā saucamo supersimetrijas teoriju. Supersimetrija paredz katrai elementārdaļiņai daudz smagāku partneri jeb "superdaļiņu". Uz supersimetriju balstās vesels spektrs fizikas teoriju, kas operē ar dimensiju skaitu, kas lielāks par 4 (piemēram, superstīgu teorija). Supersimetrijas eksistences apstiprinājums netieši apstiprinās arī šo teoriju patiesumu.[17]

Fotonu - hadronu un fotonu - fotonu sadursmju izpēte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Protoni ir elektriski lādētas daļiņas, tādēļ protons rada ap sevi virtuālu fotonu mākoni. Ultrarelatīvistiskam protonam šie fotoni ir gandrīz reāli un spēj iedarboties ar pretī lidojošu protonu vai pat tādu pašu fotonu. Vēl izteiktāks šis efekts ir kodolu sadursmju gadījumā, jo kodola lādiņš ir daudz lielāks.

Dažādu eksotisku teoriju pārbaude[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējos gados teorētiskā fizika izvirzījusi lielu daudzumu neparastu un interesantu ideju par mūsu pasaules uzbūvi. Šīs teorijas kopumā tiek dēvētas par "eksotiskajiem modeļiem". Pie tām pieder stiprās gravitācijas teorijas, kas darbojas 1 TeV enerģiju mērogā; dažādi modeļi ar papildus telpas dimensijām; preonu modeļi, kas kvarkus un leptonus uzskata par saliktām daļiņām; modeļi, kas ievieš jaunus mijiedarbību tipus. Šāda teoriju daudzveidība rodas eksperimentālo datu trūkuma dēļ, jo ar esošajiem datiem visi eksotiskie modeļi ir savietojami. Ar LHC palīdzību zinātnieki plāno pārbaudīt šo teoriju sniegtos paredzējumus un meklēt iegūtajos jaunajos eksperimentālajos rezultātos apstiprinājumus tās vai citas teorijas pareizībai. Sagaidāms, ka eksperimentu rezultātā daudzas no esošajām teorijām tiks atzītas par kļūdainām, tomēr ir varbūtība, ka kāda no tām "trāpīs mērķī" un aizsāks jaunu elementārdaļiņu fizikas attīstības posmu.

Citi pētījumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek plānota dažādu fizisku parādību izpēte ārpus Standartmodeļa ietvariem, W un Z bozonu īpašību tālāka izpēte, smago kvarku rašanās un sabrukšanas procesu izpēte, kodolu mijiedarbību izpēte pie sevišķi augstām enerģijām.

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]