Ūdens bifelis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ūdens bifelis
Bubalus bubalis (Linnaeus, 1758)
Upes bifelis
Upes bifelis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta Dobradži (Bovidae)
Apakšdzimta Vēršu apakšdzimta (Bovinae)
Cilts Vēršu cilts (Bovini)
Ģints Bifeļi (Bubalus)
Suga Ūdens bifelis (Bubalus bubalis)
Pasuga Upes bifelis (Bubalus bubalis bubalis)

Ūdens bifelis jeb domesticētais Āzijas ūdens bifelis (Bubalus bubalis) ir liela auguma dobradžu dzimtas (Bovidae) mājdzīvnieks, kas pieder bifeļu ģintij (Bubalus). Izšķir 2 mājas ūdens bifeļu pasugas: upes bifeli (Bubalus bubalis bubalis) un purva bifeli (Bubalus bubalis carabanesis).

Upes bifeļus audzē Āzijā, Dienvidamerikā, Centrālamerikā, Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā. Arī dažos ASV štatos audzē ūdens bifeļus. Purva bifeli pamatā audzē Dienvidaustrumāzijā un Austrālijā.[1]

Ūdens bifeļu izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens bifeļus izmanto, lai uzartu rīsa laukus

Ūdens bifelis ir domesticēts pirms apmēram 5000 gadiem. Lielai pasaules daļai tas ir kļuvis par nozīmīgu mājdzīvnieku. Bifeļus izmanto, lai iegūtu pienu, gaļu, ādu, tos izmanto kā darba dzīvniekus zemes apstrādāšanai un kā nastu nesējus. To mēslus mēdz izmantot mēslojumam un apkurei. No visa pasaules piena vairāk kā 5% iegūst no ūdens bifeļiem, toties kā Āzijas zemnieku saimniecību galvenais darba dzīvnieks tas ir 20 - 30% saimniecību.[1]

Pēc 2000. gada datiem pasaulē ir 158 miljoni ūdensbifeļu, no kuriem 97% tiek audzēti Āzijā. No bifeļu piena ražo pasaulē iecienīto mocarellas sieru. Piena tauku saturs ūdens bifelim ir augstāks kā govs pienam. Pasaulē ir vairākas ūdens bifeļu šķirnes, kas selekcionētas atkarībā no tā, kam bifelis ir paredzēts. Ir šķirnes, kas paredzētas tikai darbam, vai šķirnes, kas paredzētas tikai piena ieguvei vai gaļai.

Sistemātikas diskusijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātnieki uzskata, ka purva bifelis (B. bubalis carabanesis) būtu jāsistematizē kā atsevišķa suga

Ūdens bifelim šobrīd tiek izdalītas 2 pasugas: upes bifelis (B. bubalis bubalis), kas ir izplatīts Āzijas rietumos un citur pasaulē, un purva bifelis (B. bubalis carabanesis), kuru kā mājdzīvnieku audzē Dienvidaustrumāzijā un Filipīnās. Reizēm kā trešo pasugu sistematizē savvaļas Āzijas ūdens bifelis (B. bubalis arnee), kuru pieņemts uzskatīt par visu domesticēto ūdens bifeļu priekšteci. Tomēr visbiežāk savvaļas ūdens bifeli un domesticēto ūdens bifeli sistematizē kā divas atšķirīgas sugas. Pēdējo gadu DNS pētījumos ir atklāts, ka purva bifelis un upes bifelis ir daudz tālāki radinieki nekā zinātnieki līdz šim bija pieņēmuši. Ģenētiskās analīzes pierāda, ka abas pasugas viena no otras ir nodalījušās pirms 1,7 miljoniem gadu. Turklāt purva bifelis ir tuvāk radniecīgs Mindoras bifelim, jo abi viens no otra nodalījušies pirms 1,5 miljoniem gadu.[2] Zinātnieki uzskata, ka purva bifelis būtu jāizdala kā atsevišķa suga.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaudzis ūdens bifelis sver apmēram 1 tonnu, tā ķermeņa garums ir 2,4 - 3 m, augstums skaustā 1,5 - 1,9 m.[3] Tēviņi ir par 1/3 daļu lielāki nekā mātītes.[4] Tas ir masīvs un spēcīgs dzīvnieks ar platiem, lieliem, sirpveidīgiem ragiem. Ragi ir abiem dzimumiem, bet tēviņiem tie ir lielāki nekā mātītēm. Reizēm ragi var sasnegt 2 metru garumu.[5] Salīdzinot ar citiem dobradžiem, ūdens bifelim ragu pamatnes ir novietotas visplatāk un tālāk no visiem.[1] Ūdens bifelim ir platas pēdas, kas piemērotas staigāšanai pa dūksnainu pamatu. Tam ir samērā garš, asspalvains matojums, kas ir pelnu pelēks vai melns. Kājas līdz ceļgaliem ir gaišas. Tā aste salīdzinoši ar citiem vēršiem ir gara, un astes galā ir pušķis. Tās garums ir 60 - 100 cm. Pakaklē ūdens bifelim ir gaiša "V" veida zīme.[5]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienas vidū, kad ir karsts, ūdensbifelis atvēsinās ūdenī vai dubļos
Parasti dzimst viens teļš divos gados

Ūdens bifeļi ir sociāli dzīvnieki. Tie veido barus, kas sastāv no 10 - 20 dzīvniekiem, bet barā var būt arī 100 bifeļu. Bifelis uzturas vietās, kur ir iespēja gan baroties, gan padzerties, gan iegulties ūdenī un atpūsties. Grupas līdere parasti ir vecākā govs. Kad tēviņi sasniedz 3 gadu vecumu, tie pamet govju baru. Tēviņi veido buļļu barus, kuros ir apmēram 10 indivīdu. Vecāki un nobriedušāki buļļi parasti ir vientuļnieki, kas bieži uzturas govju bara tuvumā. Ūdens bifelis var būt aktīvs gan dienā, gan naktī. Tas ir ļoti jūtīgs pret karstumu, jo tam ir mazāk attīstīta svīšana kā citiem vēršu cilts dzīvniekiem. Lai atvēsinātos, tas vārtās dubļos un ūdenī. Dubļi, lai atvēsinātos ir daudz efektīgāki, jo lēnāk izžūst nekā ūdens. Dubļi bifeli arī sargā no kukaiņu dzēlieniem.[1]

Visbiežāk ūdens bifelis ganās agri no rīta un vēlu vakaros. Tas barojas ar sulīgu un mīkstu zāli un dažādiem ūdensaugiem.[5] Dienas vidū, kad laiks kļūst karsts, bifelis atpūšas dubļos vai ūdenī. Bieži no ūdens laukā ir tikai nāsis un acis. Ja bifelim nav pieejama kāda peļķe, tas meklē ēnu, lai izbēgtu no karstuma. Tam ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža, bet redzei ir mazāka nozīme.[1]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumbriedumi mātītes sasniedz 1,5 gada vecumā, bet tēviņi 3 gadu vecumā. Riests ūdens bifeļiem sākas lietus sezonā. Kā visus mājdzīvniekus, to pārošanos pamatā regulē cilvēks. Bet, ja bifeļi dzīvo pussavvaļas apstākļos, tad šajā laikā govju barus apciemo buļļi, bet tiem nav sociāla ietekme uz govju baru. Pēc sapārošanās tie no govju bara tiek padzīti. Buļļi cenšas uzturēties govju tuvumā, un reizēm starp tiem izceļas riesta cīņas, kurās viens otru var nopietni savainot.[1] Mazuļi dzimst tikai katru otro gadu. Parasti piedzimst 1 teļš, bet reizēm var piedzimt 2 teļi.[1] Grūsnības periods ilgst 300 - 340 dienas. Tas ir garākais grūsnības periods no visiem dobradžiem.[5] Jaundzimušais teļš sver 35 - 40 kg.[1] Mātes teļus zīda ar pienu 6 - 9 mēnešus. Bifeļu dzīves ilgums ir apmēram 12 gadi.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]