Strauss

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Strauss
Struthio camelus (Linnaeus, 1758)
Dienvidāfrikas strauss (Struthio camelus australis)
Dienvidāfrikas strauss (Struthio camelus australis)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Strausveidīgie (Struthioniformes)
Dzimta Strausu dzimta (Struthionidae)
Ģints Strausi (Struthio)
Suga Strauss (Struthio camelus)
Izplatība
Struthio camelus Distribution.png

  Dienvidāfrikas strausa izplatība
  Somālijas strausa izplatība
  Ziemeļāfrikas strausa izplatība
  Masaju strausa izplatība

Strauss jeb Āfrikas strauss (Struthio camelus) ir liels, nelidojošs putns, kas pieder strausu dzimtai (Struthionidae), un tā ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā strausu ģints (Struthio) suga. Strausam ir 5 pasugas, kuras atšķiras ar spalvojumu, auguma izmēriem un kāju un kakla ādas krāsu. Viena pasuga - Arābu strauss (Struthio camelus syriacus) ir izmirusi ap 1966. gadu.

Līdz 20. gadsimta vidum strauss bija sastopams dienvidrietumu Āzijā, Arābijas pussalā un Āfrikā. Intensīvo medību dēļ strauss mūsdienās dzīvo tikai Āfrikas centrālo un dienvidu teritoriju [1] savannās, pustuksnešos vai pat tuksnešos. Tie ir reti sastopami augstāk par 100 metriem virs jūras līmeņa.[2]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No visiem sauszemes dzīvniekiem strausam ir vislielākās acis
Masaju strausa (Struthio camelus massaicus) tēviņam aste ir nevis balta, bet pelēkbrūna, un tā kājas un kakls ir koši rozā

Strauss ir vislielākais un smagākais putns pasaulē,[3] tas parasti sver no 63 - 130 kg,[4] reizēm tēviņi ir īpaši lieli un var svērt līdz 155 kg. Pieauguša tēviņa spalvas parasti ir melnas ar baltām astes un spārnu lidspalvām, kuras ir zaudējušas lidspalvu raksturu. Izņēmums ir masaju strausa tēviņš, kuram astes spalvas ir nevis baltas, bet pelēkbrūnas. Mātītes un jaunie strausi ir pelēkbrūni. Abiem dzimumiem kakls un galva ir gandrīz bez spalvām, tie ir klāti ar plānām, maigām pūciņām.[4] Mātītēm āda uz kakla un kāju ciskām ir rozīgi pelēka, bet tēviņiem pelēkzila, pelēka vai rozā, atkarībā no tā, kādai pasugai tas pieder. Riesta laikā āda uz kakla un kājām kļūst košāka.[3]

Pateicoties garajām kājām un kaklam, strausa galva ir 1,8 - 2,8 m augstu virs zemes. Strausa acis, lai arī tam ir salīdzinoši maza galva, ir vislielākās no visiem sauszemes dzīvniekiem. Acu ābola diametrs ir apmēram 5 cm, un no saules acis sargā garas, izteiksmīgas skropstas.[3] Strausam ir ļoti laba redze, un tas ienaidnieku pamana no liela attāluma. Arī dzirde ir labi attīstīta, strausi saklausa pat ļoti klusas skaņas. Garšas maņas ir samērā vāji attīstītas. Strausa galvaskauss ir „porains” un dod vāju smadzeņu aizsardzību, smadzenes pieaugušam strausam ir mazas un sver aptuveni 30 - 40 g.[5]

Strausa garās un spēcīgās kājas ir bez spalvām un klātas ar raupju ādu un zvīņām. Katrai pēdai ir tikai 2 pirksti, atšķirībā no citiem putniem, kuriem katrai kājai parasti ir 4 pirksti. Iekšējais pirksts ir liels un spēcīgs, ar to strauss skrien, kā arī tikai iekšējam lielākajam pirkstam ir garš nags (10 cm),[3] kas atgādina zirga nagu. Ārējam pirkstam naga nav, un šis pirksts pilda balsta funkciju. Samazinātais pirkstu daudzums ļauj strausam attīstīt ievērojamu ātrumu. Strauss var skriet 72 km/st, šādu ātrumu uzturot pusstundu. Kājas un garais nags ir strausa galvenie ieroči. Knābi tas izmanto pasaules iepazīšanai un rotaļām, tā tvēriens nav īpaši spēcīgs. Strauss var spēcīgi savainot savu uzbrucēju, spēcīgi tam iesperot.[5]

Lai arī strauss nelido, tā spārni ir lieli un spēcīgi, izstieptā veidā viens spārns sasniedz 2 m garumu.[1] Spārnus strauss lieto riesta dejas laikā, kā arī lai paslēptu mazuļus ēnā no karstās saules, lai aizsargātos un atvēsinātos.[5] Lidspalvām pietrūkst mazo āķīšu, kas satur kopā katru spalvas stīdziņu, tādēļ lidspalvas ir izspūrušas, mīkstas un pūkainas, tādējādi veidojot aizsardzību pret karstumu. Strausam astē ir 50 - 60 spalvas. Tā krūšu kurvis ir plakans, jo tam nav attīstījies krūšu kaula ķīlis, kāds ir raksturīgs lidojošiem putniem. Knābis plakans un plats, ar noapaļotu knābja galu. Kā visiem strausveidīgajiem, strausam nav guzas un žultspūšļa.[6] Strausam ir 3 kuņģi, un atšķirībā no citiem putniem, tā fekālijas izdalās atsevišķi no urīna.[7]

Strausu tēviņi ir lielāki par mātītēm: tēviņi ir 1,8 - 2,8 metrus augsti, mātītes 1,7 - 2 metrus augstas. Pirmā dzīves gada laikā strausa cāļi katru mēnesi izaug 25 cm. Viena gada vecumā strausēns sver 45 kg. Kopumā strauss dzīvo 40 - 45 gadus. Kopējā ligzdā strausu mātīte spēj atšķirt savu olu no pārējām.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strausu baros var apvienoties 5 līdz 50 putni

Strausi ir sabiedriski putni, kuri dzīvo ģimenēs vai grupās gandrīz visu gadu. Ziemas sezonu tie pavada pāros vai pa vienam. Tikai 16% no strausiem ziemā dzīvo barā, kas ir lielāks par 2 putniem.[2] Vasaras laikā, audzējot mazuļus, vai arī, ja ir ļoti spēcīga lietus sezona, strausi dzīvo kopā lielākos baros, kuros var būt no 5 līdz 50 putniem. Baru vada galvenā mātīte. Bars nepārtraukti pārvietojas un bieži uzturas kopā ar lielajiem zālēdāju bariem kā zebrām vai gnu antilopēm.[1] Strausi ir dienas dzīvnieki, bet var būt aktīvi arī gaišās mēness naktīs. Vislielākā aktivitāte strausiem ir no rīta un vakarā.[2]

Pateicoties savai labajai redzei un dzirdei, strausi ļoti ātri pamana lielos plēsējus. Ja strausam tomēr uzbrūk, tas bēg, sasniedzot ātrumu 70 km/st, un spēj ilgstoši skriet ar 50 km/st. Līdz ar to strauss ir ātrākais divkājainais dzīvnieks pasaulē.[8] Kad strauss noguļas zemē, lai noslēptos no plēsējiem, tas nogulda arī kaklu un galvu uz zemes, pa gabalu šāds guļošs strauss izskatās pēc zemes uzkalniņa. Tēviņi nogulda arī spārnus un nolaiž astes, lai neizceltos baltās spalvas. Ja strausu pēkšņi izbaida, tas parasti metas bēgt, bet reizēm tas uzbrūk ar savām spēcīgajām kājām, spējot iespert ienaidniekam, to nogalinot vai nopietni savainojot.[1] Spert strauss spēj tikai uz priekšu. Tradicionālais joks, ka strauss bāž galvu smiltīs, nav patiess, šāds joks drīzāk ir radies, novērojot guļošos strausus ar uz zemes noguldītiem kakliem - no neliela attāluma izskatās, it kā ķermenim nebūtu galvas.

Strausam ir ļoti laba termoregulācija, tas spēj izturēt lielas temperatūras svārstības. Apkārtnes temperatūra naktī un dienā var izmainīties par 40 °C. Kad temperatūra ir zema, strauss ar spārniem apsedz kailās kājas un sānus, vai otrādāk, karstumā sānus un kājas cenšas turēt atklātus.

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātīte olas perē tikai pa dienu
Mātīte ar mazuļiem

Strauss pamatā barojas ar sēklām, krūmu zariem, augļiem un ziedošiem augiem, reizēm tas ēd arī kukaiņus, kā, piemēram, siseņus. Strausiem nav zobu, tādēļ tie ēd arī nelielus olīšus, kas kuņģī kalpo kā dzirnakmeņi, lai samaltu apēsto barību. Pieaugušam strausam kuņģī ir apmēram 1 kg akmeņu. Strauss bez dzeršanas var iztikt vairākas dienas, iztiekot ar augu šķidrumu, bet, ticis pie dzeršanas, strauss dzer daudz un labprāt nopeldas.[1]

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strauss sasniedz dzimumbriedumu 2 - 4 gadu vecumā. Mātītes nobriest ātrāk kā tēviņi. Riests sākas martā vai aprīlī un beidzas pirms septembra. Dažādos reģionos tēviņa tuvošanās mātītei ir atšķirīga. Teritoriālie tēviņi ar dažādām skaņām, šņākšanu ieskaitot, paziņo par savu uzvaru, izveidojot harēmu no 2 - 7 mātītēm.[4] Tēviņš sapārojas ar visām mātītēm, bet tikai ar dominanto mātīti tam veidojas ilgstošas pāra attiecības.

Tēviņi aplido mātītes, demonstrējot deju, kura tiek pavadīta ar spārnu sišanu. Deja turpinās, līdz mātīte ir savaldzināta. Tad mātīte tiek aizvesta uz pārošanās teritoriju, kura tiek apsargāta no citiem tēviņiem.

Pēc pārošanās visas mātītes dēj olas kopīgā ligzdā, kuru izveido tēviņš, smiltīs izkašājot vienkāršu padziļinājumu. Bedre ir 30 - 60 cm dziļa un 3 metrus plata. Pirmā ligzdā olas iedēj dominantā mātīte. Kad pienācis laiks olas perēt, dominantā mātīte no ligzdas var izripināt vājākas mātītes olas, ja to kopumā ir par daudz. Ligzdā parasti tiek atstātas apmēram 20 olas. Strausa olas ir vislielākās putnu olas, lai gan, salīdzinot ar pieaugušo putnu augumu, relatīvais strausu olu izmērs ir vismazākais. Ola ir apmēram 15 cm gara, 13 cm plata un sver 1.4 kg. Salīdzinot ar vistas olu, tā ir 20x lielāka par to. Strausa ola ir spīdīgā krēma krāsā, tai ir bieza čaumala, uz kuras ir nelieli plankumiņi.[9] Olas pa dienu perē mātītes, bet pa nakti tēviņš. Šāds ieradums strausiem ir tādēļ, ka mātīšu pelēkbrūnā krāsa dienas laikā ir grūti pamanāma uz smilšu fona, bet melnā tēviņa krāsa noslēpj plēsējiem ligzdu naktī.[9] Inkubācijas periods ir 35 - 45 dienas. Mazuļus pamatā uzrauga tēviņš un apmāca tos meklēt barību, lai gan arī mātītes piedalās mazuļu audzināšanā. Lielākā daļa mazuļu gada vecumu nesasniedz. No 1 ligzdas perējuma visbiežāk izdzīvo tikai viens strausēns. Tos parasti nomedī hiēnas, šakāļi, dažādi lielie, plēsīgie putni un maitu lijas.

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strausam ir 5 pasugas:[10]

Strauss un cilvēks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāmas cepuri rotā strausa spalvas, gleznots 1820. gados

Strausi ir iespaidojuši cilvēku dzīvi vairāk kā 5000 gadus. Tie ir tikuši izmantoti jau Mezopotāmijā un Senajā Ēģiptē. Kalahari ļaudis joprojām mūsdienās izmanto strausu olu čaumalas kā ūdens konteinerus. Šādas strausu olas ar izurbtu caurumiņu ir atrastas vairākās akmens laikmeta cilvēku apmetnēs.[11]

Strausu medības un to audzēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senajā Romā strausi tika izmantoti gan arēnu spēlēs, gan to gaļa tika sagatavota cilvēku galdam. Ik pa laikam modē kā aksesuāri tiek izmantotas strausu spalvas. Spalvu dēļ ir sākušās intensīvas strausu medības, un spalvu dēļ strausus sāka audzēt strausu fermās. Strausu āda tiek augstu vērtēta un tiek izmantota apavu pagatavošanā. Strausus 18. gadsimtā gandrīz izmedīja līdz izmiršanai, līdz 19. gadsimtā tos sāka audzēt fermās. Strausu spalvas izgāja no modes pēc 1. pasaules kara, bet 1970. gados strausu audzēšana atkal kļuva ļoti populāra, iegūstot gaļu, olas un spalvas. Strausi ļoti labi piemērojas dažādiem apstākļiem, un tos var audzēt, sākot ar Dienvidāfriku un beidzot ar Aļasku.

Pastāv uzskats, ka strausu āda ir visstingrākā āda, ko iegūst pārstrādei.[12] Strausu gaļa garšo līdzīgi liesai liellopa gaļai, tā ir diētiska, ar zemu tauku un holesterīna saturu, kā arī gaļa ir bagātīga ar kalciju, olbaltumvielām un dzelzi. Svaiga gaļa ir tumši sarkanā krāsā, nedaudz tumšāka par liellopa gaļu.[13]

Strausu ātruma sacīkstes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažās valstīs tiek rīkotas strausu jāšanas sacīkstes. Šādas sacīkstes nav retums Āfrikā, bet retas ārpus Āfrikas, izņēmums ir ASV, kurās arī daudzviet tiek rīkotas šādas sacīkstes. Ar strausiem jāj tāpat kā ar zirgiem, lietojot speciālus sedlus, pavadas un trenzi. Arī vienā no Senās Ēģiptes kapenēm ir atrasta skulptūra ar strausu un jātnieku uz tā.[14]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 ADW: Struthio camelus
  2. 2,0 2,1 2,2 Davies, S. J. J. F.; Bertram, B. C. R. (2003). "Ostrich". in Perrins, Christopher. Firefly Encyclopedia of Birds. Buffalo, NY: Firefly Books, Ltd.. pp. 34–37. ISBN 1-55297-777-3.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 ARKive:Ostrich (Struthio camelus)
  4. 4,0 4,1 4,2 Gilman, D. C.; Peck, H. T. & Colby, F. M. (1903). The New International Encyclopædia
  5. 5,0 5,1 5,2 Strausu audzēšana
  6. Feeding Ostriches
  7. E. Skadhauge, K. H. Erlwanger, S. D. Ruziwa, V. Dantzer, V. S. Elbrønd and J. P. Chamunorwa (2003) Does the ostrich (Struthio camelus) have the electrophysiological properties and microstructure of other birds? Comparative Biochemistry and Physiology - Part A: Molecular & Integrative Physiology 134(4): 749-755
  8. Doherty, James G. (1974) Natural History Magazine, March 1974. The American Museum of Natural History; The Wildlife Conservation Society
  9. 9,0 9,1 The Garden Route and Little Karoo
  10. Ostritch Subspecies
  11. Ostrich egg-shell cups of Mesopotamia and the ostrich in ancient and modern times
  12. Quick Ostrich Facts
  13. Ostrich meat
  14. A Portrait of Arsinoe Philadelphos

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]