Jaks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par dzīvnieku. Par hokejistu skatīt rakstu Jānis Jaks.
Jaks
Bos grunniens (Linnaeus, 1766)
Bos mutus (Przewalski, 1883)
Jaks
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta Dobradži (Bovidae)
Ģints Vērši (Bos)
Suga Jaks (B. grunniens vai B. mutus)
Sinonīmi
  • Poephagus grunniens

Jaks (Bos grunniens domesticētajiem jakiem un Bos mutus savvaļas jakiem) ir liela auguma vēršu ģints (Bos) pārnadzis. Daži sistemātiķi izdala atsevišķu jaku ģinti - Poephagus, kurā šī ir vienīgā suga.

Jaki pamatā dzīvo Himalaju reģionā, no Tibetas līdz Mongolijas ziemeļiem un Sibīrijas dienvidiem. Neskatoties uz to, ka jakiem mājlopiem ir ļoti liela populācija, savvaļā to skaits ir salīdzinoši mazs un tuvu izmiršanas robežai. To aizsardzībai Tibetā 1990. gadā tika uzsākti īpaši pasākumi,[1] lai gan izskaust iedzīvotāju ieradumu medīt savvaļas jaku ir ļoti grūti.[2] 2013. gadā Tibetas kalnienē tika atklāts līdz šim nezināms, liels savvaļas jaku bars (apmēram 1000 jaku), kas liecina, ka jaku savvaļas populācija sāk atjaunoties.[3]

Etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums «jaks» ir cēlies no tibetiešu valodas nosaukuma šīs sugas tēviņiem གཡག་ (g.yag). Mātītes tiek sauktas par dri vai nak. Latviešu valodā vārdu «jaks» izmanto abiem dzimumiem.

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mājas jaku populācija pasaulē ir ļoti liela, bet savvaļas jaki sastopami ļoti reti

Pasaulē kopumā ir apmēram 12 miljoni jaku, bet no tiem tikai 15 000 ir savvaļas jaki,[2] kuri mūsdienās vairs ir sastopami tikai Tibetas ziemeļos, Ķīnas Cjinhai provinces rietumos un Siņdzjanas provinces dienvidos, kā arī nelielā skaitā Ladākhas reģionā Indijā. Pavisam nelielas, izolētas populācijas mājo arī Tibetas rietumos un Cjinhai austrumos.[4] Agrāk savvaļas jaku izplatības areāls bijis daudz plašāks, vēl 18. gadsimtā aptverot arī Mongoliju, Kazahstānu un Krievijas dienvidus. Nav zināms, kurā laikā suga šajās teritorijās izmirusi.[2] Savvaļas jakus uzskata par izmirušiem arī Nepālā un Butānā.[4]

Savvaļas jaki apdzīvo kalnu tundru, stepes un tuksnesi 3200–6100 m augstumā virs jūras līmeņa. Tomēr augstāk par 5500 metriem virs jūras līmeņā tie pamatā neuzturas.[5] To dzīves vietās ir ļoti skarbs klimats. Nokrišņu daudzums dažos reģionos ir tikai 100–300 mm gadā, un visbiežāk tas zemē nonāk kā krusa vai sniegs. Ziemā temperatūra noslīd līdz -40 °C.[2] Pēdējos gados savvaļas jakus arvien biežāk var novērot kalnu tuksnešos. Viens no iemesliem - šīs teritorijas nav piemērotas lopkopībai, un jakam blakus neganās konkurējošie mājlopi.[2]

Evolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

DNS pētījumi pierāda, ka jaka tuvākais radinieks ir Amerikas bizons

Mitohondrālās DNS analīzes, kas apkopotas 2006. gadā, liecina, ka jaks atdalījies no pārējiem vēršiem periodā pirms 1 - 5 miljoniem gadu un ka tas ir tuvāk radniecīgs Amerikas bizonam nekā pārējām vēršu cilts sugām Āzijā.[6] Abām sugām ir bijis kopīgs priekštecis, iespējams, izmirušais stepes bizons (Bison priscus), kura populācija sadalījās divās daļās. Viena daļa nokļuva Tibetas kalnienē, bet otra aizceļoja austrumu virzienā un pa aizsalušo Beringa jūras šaurumu nonāca Ziemeļamerikā.[6]

Zinātniskie pētījumi pierāda, ka jaka izdalīšanai atsevišķā ģintī - Poephagus - nav nekāda zinātniskā pamatojuma. Savukārt vēršu ģints (Bos) un bizonu ģints (Bison) būtu jāapvieno vienā ģintī.[6]

Sistemātikas diskusijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iesākumā jaks tika sistematizēts ar Kārļa Linneja 1766. gadā doto zinātnisko nosaukumu Bos grunniens. Tomēr mūsdienās šis nosaukums tiek izmantots tikai domesticētajam mājas jakam. Savvaļas jakam tiek izmantots nosaukums - Bos mutus, lai gan joprojām ir sistemātiķi, kas savvaļas jaku sistematizē kā pasugu - Bos grunniens mutus. Kopš 2003. gada Starptautiskā zooloģijas nomenklatūras komisija (angļu: ICZN) ir oficiāli atļāvusi savvaļas jaku sistematizēt kā Bos mutus.[7]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaka aste vairāk līdzinās zirga astei nekā vērša astei
Jakam ir ļoti garš kažoka matojums, tēviņiem tas var būt līdz zemei
Jaks bez problēmām spēj izturēt -40 °C salu

Kā jau to nosaukumi norāda pastāv divu veidu jaki: savvaļas jaks un mājas jaks. Mājas jaks ir daudz mazāks par savvaļas jaku, un tā kažoks ir gludāks, mazāk pinkains. Savvaļas jaka kažoks ir tumši brūns vai melns, bet mājas jaki var būt arī gaiši pelēki, gandrīz balti. Kažoks ir ļoti biezs, un tam ir dubults matojums - īsa, silta pavilna, ko klāj un no nokrišņiem pasargā garā, biezā akotspalva. Ļoti garš matojums var būt tēviņiem, tas reizēm ir pat līdz zemei. Pavilnas matojums, pateicoties īpašam, lipīgam sekrētam, kas izdalās kopā ar sviedriem, parasti ir savēlies, un matiņi cieši viens ar otru savienoti. Tādējādi pavilnas matojums līdzīgi kā austa sega rada papildus siltumizolācijas efektu. Nepālā šo sekrētu izmanto tradicionālajā medicīnā.[8]

Jaks ziemā bez problēmām spēj izturēt -40 °C salu. Šie dzīvnieki ir slaveni ar to, ka nevairās no ūdenstilpnēm pat pie mīnuss grādiem. Jaka gremošanas sistēma ir kā iekšēja krāsniņa, kas uztur normālu ķermeņa temperatūru pat pie ļoti zemām temperatūrām.[9] Toties tam kļūst grūti, ja temperatūra ir augstāka par 15 °C. Jakam ir liela sirds un liels plaušu tilpums, kas ļauj uzņemt lielu skābekļa daudzumu. Jo zemāka ir temperatūra un jo augstāk kalnos mājo jaks, jo tā elpošana kļūst lēnāka. Tādā veidā tas piemērojas retinātam gaisam. Jaks spēj dzīvot pat 6100 metru augstumā virs jūras līmeņa, tādējādi tas no visiem zīdītājiem pasaulē spēj dzīvot visaugstāk kalnos.[9]

Savvaļas jaks ir viens no lielākajiem un masīvākajiem vēršiem, un par to lielāks ir tikai gaurs. Turklāt jaks savā izplatības reģionā ir lielākais dzīvnieks. Savvaļas jaka ķermeņa garums, ieskaitot galvu, ir līdz 3,25 m, augstums skaustā ir vairāk kā 2 m, un svars 820 - 1000 kg. Mātītes ir mazākas nekā tēviņi apmēram par ⅓.[10] Mājas jaku tēviņš sver 350 - 580 kg, mātītes 225 - 255 kg.[11] Jaks savu pilno augumu sasniedz tikai 6 - 8 gadu vecumā.[9]

Kopumā jaks ir masīvi veidots vērsis, ar īsu kaklu, augstu plecu kupri, kas ir izteiktāks tēviņiem, un proporcionāli īsām, spēcīgām kājām. Aste ir samērā gara (70 - 100 cm), un tās galā garu matu pušķis, kas vairāk atgādina zirga asti, nekā vērša.[12] Jakam ir samērā nelielas ausis un plata piere. Abiem dzimumiem ir gari, melni ragi, tomēr tēviņu ragi ir iespaidīgāki. Ragu garums tēviņiem parasti ir 48 - 99 cm, mātītēm 27 - 64 cm.[13]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaudzis savvaļas jaka tēviņš lielāko daļu gada pavada savrup, pievienojoties mātīšu baram tikai riesta laikā

Jaks kopumā ir miermīlīgs un draudzīgs, un mājas jaku var samērā viegli apmācīt. Tomēr, neskatoties uz savaldīgo raksturu, pat mājas jaku mātītes ar mazuļiem var izrādīt zināmu agresivitāti, ja tiek izprovocētas. Nav zināmi iemesli, bet reizēm savvaļas jaki uzbrūk mājas jakiem, tos pat nogalinot.[2]

Jaki ir bara dzīvnieki. Pamatā savvaļas jaku tēviņi dzīvo savrup no mātītēm, kas savukārt dzīvo kopā ar mazuļiem un pusaugu jakiem 10–200 dzīvnieku lielos baros. Tēviņi ir vientuļnieki vai veido nelielus barus līdz 6 dzīvniekiem.[14] Mātīšu barā ik pa laikam ir kāds pieaudzis jaku tēviņš,[14] bet parasti tie mātīšu baram pievienojas tikai riesta laikā - dažas nedēļas septembrī. Tiesības pāroties tēviņi izcīna nežēlīgās savstarpējās cīņās.[2]

Kopumā savvaļas jaki no cilvēkiem izvairās un metas bēgt līdz ko tos pamana.[14] Mātīšu bars ir īpaši uzmanīgs un pamatā uzturas augstkalnos, grūti pieejamās vietās. Tomēr tēviņi ir pārdrošāki un reizēm ieklejo apdzīvoto vietu tuvumā, kur tos savukārt apdraud mednieki.[2]

Barošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaki pamatā ēd zemu zāli, grīšļus un citus pieejamos augstkalnes auguskrūmus, lakstaugus, ķērpjus un sūnas. Daži savvaļas jaku bari katru dienu migrē lielus attālumus, lai atrastu apmierinošas barošanās vietas.[2]

Jaks var ēst gan garu zāli, izmantojot mēli kā citas vēršu sugas, gan īsu zāli, plūcot zāli ar lūpām un priekšzobiemaitas. Tā kā jaks pamatā barojas ar īsu zāli, tam ir plata mute, īss purns un plānas, plastiskas lūpas. Priekšzobi plati un spēcīgi, ar plakanu virsmu, kas piemērota zaru un augu sakņu malšanai. Mēles gals arī plats un strups, bet mēles virsma raupja un pat asa.[15]

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Desmit dienas vecs jaka mazulis
Jaku bars rūpējas un apsargā viens otru, tādēļ plēsēji reti tam uzbrūk

Jaku mātītes dzimumbriedumu sasniedz 1,5 - 2 gadu vecumā, bet parasti tās netiek pārotas līdz nav sasniegušas 3 - 4 gadu vecumu. Lai arī tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā, tie nesāk ātrāk pāroties kā 4 gadu vecumā, kad tie ir ieņēmuši jau augstāku vietu buļļu hierarhijā.[16] Mazuļi dzimst katru otro gadu vai divas reizes trīs gados. Kopumā jaka mātītei tās dzīves laikā piedzimst 4 - 5 mazuļi.[16] Mātīte visbiežāk meklējas tikai vienu reizi gadā, un, ja tā nesapārojas, tad nākamā meklēšanās ir tikai pēc gada. Labākos apstākļos, vietās ar labvēlīgākiem dzīves apstākļiem mājas jaku mātītes, ja nav sapārojušās, meklējas 3 - 4 reizes gadā.[16] Grūsnības periods ilgst vidēji 258 dienas, kas ir daudz īsāks periods nekā citām vēršu sugām. Ja tiek iznēsāts vīrišķā dzimuma mazulis, tad grūsnības periods par dažām dienām ir ilgāks nekā, ja tiek iznēsāts sievisķā dzimuma teliņš.[16]

Jūnijā, kad jakiem ir vislabākie barošanās apstākļi, sāk dzimt savvaļas jaku mazuļi. Dzemdībām mātīte piemeklē nomaļu vietu, prom no bara, bet pēc 10 minūtēm pēc piedzimšanas mazulis jau spēj piecelties kājās un staigāt. Kad mazulis pirmo reizi ir paēdis, māte ar jaundzimušo atgriežas barā.[16] Parasti dzimst viens mazulis, kas piedzimstot sver 18 kg. Pirmos 5–9 mēnešus, vai reizēm pat gadu mazulis pārtiek no mātes piena.[2]

Dzīves ilgums savvaļā jakiem ir līdz 25 gadiem.[2] Tā galvenais dabiskais ienaidnieks ir Tibetas vilks (Canis lupus chanco), bet dažos reģionos to medī arī brūnais lācis un sniega leopards, kas parasti uzbrūk mazuļiem un jauniem jakiem.[14] Tomēr lielam jaku baram plēsēji reti uzbrūk, jo jaki viens otru aizsargā.[15]

Mājas jaks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaku piena sviests

Jaks ir domesticēts jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, lai iegūtu pienu, vilnu un gaļu, kā arī jakus izmanto kā nastu nesējus un jājamdzīvniekus. Tā mēslus izkaltētā veidā izmanto kā kurināmo visā Tibetā. Bieži tas ir vienīgais pieejamais kurināmais, lai Tibetas kalnienē, kur neaug koki, apsildītu mājokli. No jaku piena tiek gatavots siers un sviests, kuru savukārt lielos apjomos izmanto Tibetas tējas pagatavošanā.[17] Sviestu izmanto arī apgaismošanas lampās un sviesta skulptūru pagatavošanā reliģisko svētku vajadzībām.[18]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bos mutus
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 Rīgas Zoo: Mājas jaks
  3. Huge Wild Yak Population Found in Tibetan Park
  4. 4,0 4,1 IUCN: Bos mutus
  5. Schaller, G.B. & Wilin L. (1996). "Distribution, status, and conservation of wild yak Bos grunniens". Biological Conservation 76 (1): 1–8. doi:10.1016/0006-3207(96)85972-6
  6. 6,0 6,1 6,2 Taxonomic placement and origin of yaks: implications from analyses of mtDNA D-loop fragment sequences
  7. The Bulletin of zoological nomenclature
  8. Red Orbit: Yak
  9. 9,0 9,1 9,2 Facts About Yak
  10. Science: Yak
  11. ADW: Bos grunniens
  12. ARKive: Wild yak (Bos mutus)
  13. Toronto Zoo: Yak
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 Leslie, D.M. & Schaller, G.B. (2009). "Bos grunniens and Bos mutus (Artiodactyla: Bovidae)". Mammalian Species 836: 1–17. doi:10.1644/836.1
  15. 15,0 15,1 The Yak in Relation to Its Environment
  16. 16,0 16,1 16,2 16,3 16,4 Reproduction in the Yak
  17. Tibet and Tibetan Food
  18. Yaks, butter & lamps

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]