Mazāko brāļu kapucīnu ordenis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Mazāko Brāļu Kapucīnu ordenis (lat. Ordo Fratrum Minorum Capuccinorum, saīsinājums: OFMCap) - trešais Asīzes Franciska dibinātā Mazāko brāļu ordeņa reformētais atzars. Svētā Krēsla jurisdikcijai pakļauts ordenis; iekšējā pārvaldē tas ir neatkarīgs, savukārt pastorālo darbu veic, saskaņojot ar diecēzes bīskapu. Ordenis pieder pie kontemplatīvi aktīvajiem ordeņiem.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XV-XVI gs. mijā Vismazāko brāļu ordeņa, t.i. Svētā Franciska ordeņa iekšienē nobrieda reforma, lai atgrieztos pie sv. Franciska sludinātajam ideālam: galēja nabadzība, gandarīšanas un kontemplatīvas lūgšanas gars, vienkāršība un brālīga mīlestība. 1525. gadā iesākās t.s. kapucīnu reforma. To aizsāka brālis Matejs no Bašo, kuram pievienojās Luijs un Rafaēls no Fossombrones.

Pāvests Klements VII 1528. gada 3. jūlijā izdeva bullu Religionis zelus, kas leģitimizēja jaunās brāļu kopienas pastāvēšanu. Bulla ietvēra sekojošus punktus:

  • tiesības dzīvot „vientuļnieku dzīvi”, ievērojot Svētā Franciska regulu;
  • bārdas un habitas ar konusveida kapuci nēsāšanu;
  • sprediķošanu tautai;
  • tiesības uzņemt noviciātā gan garīdzniekus, gan lajus.

Pirmais ordeņa oficiālais nosaukums bija Vientuļnieku dzīves mazākie brāļi.

Drīzumā tomēr nosaukums mainījās. Kad brāļi ar garajām bārdām un jaunajā habitā pirmo reizi parādījās pilsētu ielās, bērni, domājot, ka tie ir ceļojoši eremīti, sauca: Scapuccini! Scapuccini! Romiti! Romiti! (kapucieši! eremīti!). Tāpēc brāļus sāka saukt šajā vārdā, kas saistījās ar viņu habitu, pareizāk, ar tās lielo kapuci. No 1534. g. nosaukums "kapucīni" sāka parādīties arī Romas kūrijas oficiālajos dokumentos. Tā radās nosaukums Mazāko brāļu kapucīnu ordenis. 1608. gadā pāvests Pāvils V izdeva apustulisko konstitūciju, kurā pasludināja kapucīnus par "patiesiem mazākajiem brāļiem" un "sv. Franciska garīgajiem dēliem", uzsverot, ka tiem uz šo apzīmējumu ir tādas pašas tiesības kā citiem brāļiem no franciskāņu ordeņa. 1619. gada 23. janvārī ar pāvesta lēmumu kapucīni kļuva par autonomu sv. Franciska ordeņa atzaru. Kopš šī brīža augstākais priekšnieks tiek saukts par „ģenerālo ministru” un tiek uzskatīts par likumīgo sv. Franciska pēcteci.

Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa locekļu pamatuzdevums ir: "Svētā Franciska regulas un dzīves pirmatnējo ideālu ievērošana, dodot priekšroku lūgšanai, īpaši kontemplatīvajai; sekojot "mazuma" (minoritas) garam, rūpēties par personīgo un kopienas nabadzību; censties realizēt askētisku dzīvi ar prieku; ar prieku uzturēties starp nabadzīgajiem, kroplajiem un slimajiem cilvēkiem; kalpošanas garā attīstīt daudzveidīgu sabiedrības evaņģelizāciju. Mūsdienās brāļu darbībai ir visai daudzveidīgas formas, t.sk. misijas visos pasaules kontinentos dažādās sabiedriskajās grupās, īpaši starp sabiedrības atstumtajiem, ieslodzītajiem, slimajiem un vientuļajiem."

Habita[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mālbrūna habita ar spicu kapuci, apjozta ar baltu auklu, kurā iesieti trīs mezgli (mezgli simbolizē svētsolījumus: šķīstību, nabadzību un paklausību).

Ietekme uz laicīgo kultūru[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

T.s. kapučīno kafijas nosaukums atvasināts no šī ordeņa nosaukuma. Brāļi, dzerot kafiju ar pienu un ievēroja, ka pienu ielejot izveidojas garšīgas putiņas, kuru apjomu var palielināt, saputojot.

Struktūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas sastāv no brāļiem, kas ir priesteri, un no brāļiem, kas tādi nav. Ordenis visiem brāļiem dod vienādas tiesības un uztic vienādus pienākumus, izņemot tos, kuru avots ir svētību sakramentā (priesterībā).

Kapucīnu ordeņa centrālā pārvaldes institūcija ir ģenerālkapituls, kur piedalās 174 kapucīnu tēvi, kas pārstāv kapucīnu kopienas visā pasaulē, kuru vārdā ievēl ordeņa vadītāju: ģenerālo ministru jeb ģenerālpriekšnieku (šobrīd līdzšinējais Šveices kapucīnu provinces provinciāls Mauro Jori). Ikdienā ordeņa darbību vada kapucīnu ģenerālkūrija Romā.

2002. g. sākumā bija gandrīz 11 000 ordeņa locekļu. Kapucīnu ordenis ir ceturtais lielākais vīriešu ordenis pasaulē, brāļi strādā 96 pasaules valstīs. Visvairāk to ir Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā un Austrumeiropā, bet mazāk Rietumeiropas zemēs, ASV un Kanādā.

Kapucīni Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēc I Pasaules kara, V. E. Rīgas metropolīta Antonija Springoviča aicināti, Latvijā ieradās pirmie kapucīnu brāļi no Bavārijas.
  • 1929. gadā tika nodibināts pirmais klosteris Skaistkalnē.
  • 1933. gadā metropolīts Antonijs Springovičs uzticēja kapucīniem pastorālās rūpes par sv. Alberta draudzi Rīgā.
  • 1936. gadā kapucīni uzcēla klosteri Viļakā.
  • 1937. gadā par kapucīnu priesteriem kļuva pirmie latvieši: tēvs Pēteris (Kārlis Kisiļevskis), tēvs Pāvils (Jāzeps Savickis) un tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis).
  • 1940. gadā, kad PSRS okupēja Latviju, okupācijas vara aizliedza ordeņa darbību. Visi, kuriem neizdevās izbraukt uz Rietumiem, tika represēti.
  • 1991. gadā kapucīni atgriezās Rīgā, sv. Alberta baznīcā, bet 1996. gadā — arī Viļakā.

Ievērojamākie kapucīni Latvijas kultūrā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Split-arrows.svg
Ir ierosinājums atdalīt daļu no raksta un pievienot lapai Miķelis Jermacāns.
  • Miķelis Jermacāns (tēvs Jēkabs, 02.11.1911.-05.01.1986.), Viļakas kapucīnu klostera superiors (1942.—1944.) - veicis tautasdziesmu gada cikla dziedājumu ierakstus Ziemeļlatgalē, Baltinavas, Šķilbēnu, Briežuciema, Lazdulejas pagastu teicēju izpildījumā, ierakstījis psalmu (saļmu) dziedājumus, dziedāšanu pie krucifiksiem maija mēnesī.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]