Sausdeguna pērtiķi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sausdeguna pērtiķi
Haplorrhini (Pocock, 1918)
Vāveru pērtiķis (Saimiri sciureus)
Vāveru pērtiķis (Saimiri sciureus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Primāti (Primates)
Apakškārta Sausdeguna pērtiķi (Haplorrhini)
Iedalījums

2 infrakārtas:

Sausdeguna pērtiķi (Haplorrhini) ir viena no divām primātu kārtas apakškārtām, kas apvieno augstākos primātus (Simiiformes), ieskaitot pērtiķus, cilvēkpērtiķus un cilvēkus, un puspērtiķu tarsiju dzimtu (Tarsiidae).[1][2]

Evolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tarsiji pēdējos 48 miljonus gadus tikpat kā nav mainījušies

Sausdeguna pērtiķi un slapjdeguna pērtiķi (Strepsirrhini) ir atdalījušies viens no otra apmēram pirms 63 miljoniem gadu. Pagāja 5 miljoni gadu, evolūcijas izpratnē īss brīdis, un tarsiju grupa nodalījās no kopējās sausdeguna pērtiķu grupas, nosacīti saglabājoties bez būtiskām izmaiņām līdz mūsdienām. Tieši tādēļ tarsijiem ir saglabājušās daudzas puspērtiķu iezīmes, un tie ārēji ir līdzīgāki slapjdeguna pērtiķiem kā pārējiem sausdeguna pērtiķiem. Līdz mūsdienām ir izdzīvojušas 9 tarsiju sugas, kuras visas pieder vienai tarsiju dzimtai (Tarsiidae).

Visi pārējie sausdeguna pērtiķi pieder augstāko primātu infrakārtai (Simiiformes). Augstāko primātu infrakārta sadalās 2 daļās: Jaunās pasaules pērtiķos (Platyrrhini) un Vecās pasaules pērtiķos (Catarrhini). Jaunās pasaules pērtiķi no kopējā zara atdalījās pirms 40 miljoniem gadu, bet Vecās pasaules pērtiķi pirms 25 miljoniem gadu sadalījās zemākajos šaurdeguna pērtiķos (Cercopithecoidea) un augstākajos šaurdeguna pērtiķos (Hominoidea), kas ietver cilvēkpērtiķus un cilvēkus. Pastāv uzskats, ka augstākie šaurdeguna pērtiķi attīstījās Āfrikā, tomēr pēdējo gadu atrastās augstāko primātu fosilijas Pakistānas kalnos liek zinātniekiem pārvērtēt šo teoriju.

Īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sausdeguna pērtiķu augšlūpa kopā ar degunu neveido nekustīgu purniņu, lūpa ir brīva un kustīga, un tā var veidot dažādu mīmiku, melnais bļauris (Alouatta caraya)

Lai arī sausdegunu pērtiķu grupa ir ļoti daudzveidīga un dažāda, ietverot puspērtiķus tarsijus, pērtiķus, cilvēkpērtiķus un cilvēkus, tomēr visiem ir dažas kopīgas īpašības. Visi sausdeguna pērtiķi gēnu mutācijas rezultātā ir zaudējuši spēju ražot C vitamīnu, sausdeguna pērtiķi C vitamīnu var uzņemt tikai ar barību.[3] Turpretī slapjdeguna pērtiķi kā daudzi citi zīdītāji spēj paši saražot C vitamīnu. Sausdeguna pērtiķu augšlūpa nav tieši saistīta ar degunu un neveido kopīgi ar to purniņu, kāds ir raksturīgs pārējiem dzīvniekiem, slapjdeguna pērtiķus ieskaitot. Līdz ar to augšlūpa ir kustīga, un tā spēj veidot sejā dažādas izteiksmes. Smadzenes sausdeguna pērtiķiem ir daudz lielākas, salīdzinot ar ķermeņa masu, un attīstītākas kā slapjdeguna pērtiķiem, un galvenā maņa ir redze. Kopumā tie ir augstāk organizēti nekā slapjdeguna pērtiķi, bet ar sliktāku ožu.[1]

Lielākā daļa sausdeguna pērtiķu ir dienas dzīvnieki, izņēmums ir tarsiji, tomēr acs uzbūve visiem ir līdzīga. Kā jau dienas dzīvniekiem tas ir raksturīgi nevienam sausdeguna pērtiķim, tarsijus ieskaitot acī nav gaismas paklāja (tapetum lucidum), kāds ir raksturīgs nakts dzīvniekiem.[4] Gaismas paklājs acī nodrošina gaismas atstarošanos un ievērojami uzlabo redzes īpašības tumsā. Pateicoties gaismas paklājam daudzu dzīvnieku acis tumsā spīd.

Gandrīz visiem sausdeguna pērtiķiem, izņemot tarsijus, ir vienkārša vienkameras dzemde, bet tarsijiem tāpat kā slapjdeguna pērtiķiem ir ragveida dzemde. Visiem parasti piedzimst 1 mazulis, lai gan reizēm dzimst dvīņi un vairāk mazuļu. Mazuļi piedzimst lielāki kā slapjdeguna pērtiķu mazuļi, bet ir ilgāk atkarīgi no mātes kā puspērtiķu mazuļi.

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Par primātu latvisko nosaukumu
  2. Groves, C. (2005). Wilson, D. E., & Reeder, D. M, eds. ed. Mammal Species of the World (3rd ed.). Baltimore: Johns Hopkins University Press. pp. 127–184. ISBN 0-8018-8221-4.
  3. Pollock, J. I.; Mullin, R. J. (1987). "Vitamin C biosynthesis in prosimians: Evidence for the anthropoid affinity of Tarsius". American Journal of Physical Anthropology 73 (1): 65–70. doi:10.1002/ajpa.1330730106
  4. Comparative morphology of the tapetum lucidum

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]