Septiņi pasaules brīnumi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Septiņi pasaules brīnumi ir septiņi cilvēku radīti objekti, kas visi atradās teritorijā ap Vidusjūru un bieži tika ieteikti kā apskates objekti sengrieķu ceļvežos. No šiem antīkās pasaules brīnumiem līdz mūsdienām saglabājies tikai viens - Gīzas piramīdas Ēģiptē, pārējie brīnumi bija Babilonas gaisa dārzi, Artemīdas templis Efesā, Zeva statuja Olimpijā, Halikarnāsas mauzolejs, Rodas koloss un Aleksandrijas bāka.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir zināms, ka 5. gs. p.m.ē. sengrieķu vēsturnieks Hērodots un 3. gs. p.m.ē. dzejnieks un zinātnieks Kallimahs radījuši pirmos zināmos septiņu brīnumu sarakstus, taču tie līdz mūsdienām nav saglabājušies. Pirmais mūsdienās zināmais septiņu pasaules brīnumu uzskaitījums ir dzejolis, kuru ap 140. gadu p.m.ē. sarakstījis Antipaters no Sidonas, taču tajā Aleksandrijas bākas vietā minēti Ištaras vārti Babilonā. Mūsdienās pazīstais septiņu pasaules brīnumu saraksts sastādīts Viduslaikos, kad lielākā daļa tajā minēto objektu jau vairs nepastāvēja, turklāt tas balstījās uz sengrieķu rakstiem, tāpēc tajā iekļauti tikai senajiem grieķiem zināmi un viņu apmeklēti objekti. Vienīgais no septiņiem brīnumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir Gīzas piramīdas, ir apstiprināts, ka no atlikušajiem brīnumiem noteikti pastāvējuši pieci, šaubas, drošu vēsturisku liecību trūkuma dēļ, izraisa Babilonas gaisa dārzi.

Gīzas piramīdas 2006. gadā

Gīzas piramīdas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gīzas piramīdas ir vienīgais no Septiņiem senās pasaules brīnumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tās atrodas Gīzā pie Ēģiptes galvaspilsētas Kairas. Kompleksu, kura lielākā daļa izveidojusies 25. gs. p.m.ē., veido trīs ceturtās dinastijas faraonu - Hafu, Hafara un Menkaura - piramīdas, kā arī vairākas mazākas piramīdas, mastabas un cita veida apbedījumi. Lielākā no piramīdām ir 138 metrus augstā Hafu piramīda, kura bija augstākā celtne pasaulē līdz pat Viduslaikiem.

Babilonas gaisa dārzu tēlojums 16. gs. gravīrā


Babilonas gaisa dārzi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Babilonas gaisa dārzi atradās Eifratas upes austrumkrastā, mūsdienu Irākas teritorijā, tie celti ap 6. gs. p.m.ē. un gāja bojā pēc 1. gs. m.ē. Saskaņā ar leģendu tā bija valdnieka Nebukadnecara II dāvana pēc dzimtenes dabas skumstošajai sievai. Gaisa dārzu aptuvenā platība bija 1 km2 un tie bija izveidoti uz septiņām terasēm, kas pacēlās viena virs otras 22 metru augstumā.

Artemīdas tempļa atrašanās vieta mūsdienās

Artemīdas templis Efesā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Artemīdas templis atradās Efesā pie Egejas jūras mūsdienu Turcijas teritorijā. Celts no marmora, kuru ieguva 12 km no pilsētas robežas ap 5. gs. p.m.ē. Bluķus apstrādāja jau ieguves vietā, tiem abos galos izurba caurumus, kuriem pierīkoja asis ar riteņiem.

Templis bija 18 metrus augsts, 110 metru garš un 55 metrus plats, kopumā templis sastāvēja no 127 kolonām. To izmantoja dažādām vajadzībām. Šeit bija galerijas, improvizēta banka, kur iedzīvotāji glabāja savus dārgumus, jo zagt templī skaitījās vislielākais noziegums. Ēka kalpoja kā sabiedrisks centrs, kur vienkārši satikties un parunāt, vai arī aiziet un padomāt. 356. gadā p.m.ē. templi nodedzināja kāds Herostrats, lai tādējādi iemūžinātu savu vārdu vēsturē, kurš par to tika sodīts ar nāvi un viņa vārdu aizliedza pat pieminēt. To cēla 120 gadu.

Tempļa gruvešos atrada Artemīdas statuju, kura bija gandrīz neskarta. Cilvēki šo patīkamo vēsti uztvēra kā zīmi un metās atjaunot templi. Visā Grieķijā sākās plaša ziedojumu vākšana un drīz sākās jauna tempļa būvniecība, kuru vadīja tā laika slavenākais Aleksandrijas arhitekts Heirokrats. Jaunais templis bija vēl greznāks par iepriekšējo. Tajā tika savāktas ne tikai skulptūras, bet arī gleznotāju darbi, tai skaitā arī slavenā Efesas gleznotāja Apella darbi.

Templis mierīgi eksistēja līdz 263. g.p.m.ē., kad Efesā ieradās goti, kuriem Artemīdas dieviete bija sveša un tos nebiedēja debesu dusmas. Tie zaga visu, pat kolonas. Bizantijas laikā templi izdemolēja kristieši, kas sasita statujas, mākslas darbus un citus priekšmetus un izmantoja marmoru savu baznīcu celtniecībai.

Pēc Feidija parauga gatavota romiešu statuja

Zeva statuja Olimpijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeva statuja atradās 466. - 456. gadā p.m.ē. celtajā Zevam veltītajā doriskajā templī. Pēc Zeva svētnīcas padomes lūguma to ap 435. gadu p.m.ē. To izgatavoja sengrieķu tēlnieks Feidijs. Feidijs izveidoja apmēram aizsedza apgleznoti paneļi. Statuja gāja bojā laika posmā starp 5. - 6. gs. m.ē., precīzs bojāejas cēlonis nav zināms.

Halikarnāsas mauzoleja makets

Halikarnāsas mauzolejs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mauzolejs bija Kārijas novada valdnieka Mausola un viņa māsas un sievas Artemisijas II kapenes. Tās celtas ap 350. gadu p.m.ē. viņa valdījumu centrā Halikarnāsā, mūsdienu Bodrumā Turcijā. Apmēram 45-50 metrus augstajai celtnei bija divi stāvi: pirmajā stāvā atradās sarkofāgs ar mirušo, bet otrais stāvs kalpoja kā aizlūgumu templis. Ēkas apdarē bija izmantoti trīs ordera veidi: pirmā stāva ārpusē doriskais, otrā stāva ārpusē joniskais, bet aizlūguma tempļa iekšpusē - korintiskais. Otro stāvu no visām četrām pusēm apņēma stalta joniska stila kolonāde. Kapenēm bija bagātīgs skulpturālais rotājums. Ēkas apakšējo stāvu greznoja lentveida ciļņu frīze. Kapenes tika iznīcinātas viduslaikos vairāku zemestrīču rezultātā, bet lielāko daļu drupu 15.-16. gs. m.ē. izmantoja celtniecībai. Vārds "mauzolejs", kuru lieto grandiozu kapeņu apzīmēšanai, cēlies no šīs celtnes nosaukuma.

Rodas koloss 20. gs. sākuma zīmējumā

Rodas koloss[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rodas koloss bija apmēram 30-35 metrus augsta sengrieķu saules dieva Hēlija statuja, kas atradās Rodas salā Grieķijā. Statuja atradās uz 15 metrus augsta balta marmora postamenta. Tā bija veidota no bronzas plāksnēm ap akmens un dzelzs kostrukcijām. Statuja celta no 292.-280. g. p.m.ē. un gāja bojā 224. g. p.m.ē. zemestrīcē, nolūstot ceļgalu augstumā, taču tās paliekas saglabājās vēl apmēram 800 gadus līdz 654. gadā Rodu iekaroja arābi un statujas paliekas pārkausēja.

Aleksandrijas bāka 20. gs. sākuma arheologa redzējumā

Aleksandrijas bāka[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bāka, kuras augstums bija 115-120 metri, tika uzcelta Ptolemaja II Filadelfa valdīšanas laikā Aleksandrijā Ēģiptē (284. — 246. g. p.m.ē.). Tā atradās Farosas salas austrumu daļā pie Aleksandrijas ostas. To Viduslaikos iznīcināja divas zemestrīces - attiecīgi 1303. un 1323. g., bet uz tās drupām 1480. gadā uzcēla cietoksni.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]