Spāru kārta

Vikipēdijas raksts

Spāru kārta

Ezeru krāšņspāre (Enallagama cyathigerum)

Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Kukaiņi (Insecta)
Kārta	Spāru kārta (Odonata)

Iedalījums
Dažādspārņi (Zygoptera) Anisozygoptera Vienādspārņi (Anisoptera)

Spāres (Odonata) ir lieli kukaiņi, parasti spilgti raibkrāsaini, reizēm metāliski zaļi, brūngani vai bronzas krāsā zaigojoši, retumis zili spīdīgi. Lielāko Latvijas spāru (dižspāru) ķermenis ir aptuveni 5,5 cm, reizēm pat 6,5 cm garš, bet spārnu plētums līdz aptuveni 11 cm. Spāres raksturo liela, kustīga galva, spēcīgas krūtis, labi attīstīti spārni un stabveida vēders. Galva parasti platāka nekā krūtis, kustīgi savienota ar sīkajām priekškrūtīm. Acis uzkrītoši lielas, šķirtas vai saskarīgas. Lielās acis un kustīgā galva lieti noder orientējoties lidojot un noskatot medījumu. Pie sevišķi labi attīstītajām, saplūdušajām viduskrūtīm un pakaļkrūtīm viens pāris bagātīgi dzīslotu, caurspīdīgu spārnu, kas reizēm ar tumšiem, retāk ar dzelteniem plankumiem, un tikai zilspāru jeb krāsspārņu ģintī (Zilspāru ģints (Calopteryx)) tie ir viscaur zili, zaļgani vai pelēcīgi. Lielākās spāres (dažādspārņu apakškārta, Anisoptera) ir teicamas lidones, kuru ātrums pat īpaši nesteidzoties parast ir 25 - 35 km stundā. Izmantojot gaisa strāvas, tās bieži vien dodas ilgstošos planējošos medīšanas lidojumos. Latvijā ļoti bieži sastopamās četrplankumu ceļotājspāres (Libellula quadrimaculata) bari retumis dodas tālos lidojumos. Sīkākās spāres (vienādspārņu apakškārta, Zygoptera) lido lēnāk, turklāt zilspāres lido it kā mētādamās, atgādinot dienastauriņus. Spāres ir plēsīgas (zoofāgas), pārtiek no citiem,dzīvniekiem. Pieaugušās spāres barību - citus kukaiņus -iegūst lidojot: vai nu ķer lielākus lidojošus kukaiņus vai no augiem "nolasa" sīkus kukaiņus. Spāru kāpuri pārtiek no citu kukaiņu kāpuriem, sīkiem vēžveidīgajiem, posmtārpiem, zivju mazuļiem. Spāru kāpuri dzīvo visdažādākās ūdenstilpēs: ezeros, dīķos, bedrēs, lielos grāvjos, upēs. Upjuspāru dzimtas sugas (Latvijā 4) mitinās tikai tīrās upēs, taču tekošos ūdeņos Latvijā sastopamas vēl četras citas sugas (strautuspāre, divas zilspāres, platkājspāre). Latvijā tātad ir 8 sugas, kas sevišķi raksturīgas tekošiem ūdeņiem. Tās parasti ir cilvēku darbības dēļ visvairāk apdraudētās sugas. Stāvošo ūdeņu spāres bieži mitinās arī lēni tekošās upēs. Dažas, it īpaši purvuspāru ģints (Leucorrhinia) sugas dzīvo stipri aizaugušās, purvainās ūdenstilpēs, pat tipiskos brūnos kūdraspurvu ūdeņos.

Visā pasaulē līdz šim atklātas vairāk nekā 5300 spāru sugas, bet Latvijā - 53 vietējās sugas. Pasaules Apdraudēto dzīvnieku Sarkanajā sarakstā jau 1990. gadā bija ierakstītas aptuveni 140 spāru sugas, no kurām piecas sastopamas arī Latvijā. No tām Latvijas Sarkanajā grāmatā uzņemtas trīs sugas (Aeshna viridis, Ophiogomphus cecilia, Gomphus flavipes), bet izlaistas divas (Leucorrhinia albifrom, Leucorrhinia caudalis),jo Latvijā tās pagaidām nav apdraudētas. Nākotnē Latvijas Sarkanajā grāmatā varbūt vajadzētu ierakstīt vēl dažas reti sastopamas spāres, galvenokārt ziemeļnieces (Coenagrion concinnum, Coenagrion vernale, Somatochlora arctica), kuras pagaidām netiek īpaši apdraudētas.

[izmainīt šo sadaļu] Spāru pētniecība Latvijā

Pirmās ziņas par Latvijas spārēm publicētas jau 18. gadsimta otrajā pusē, kad Latvijas dzīvās dabas izpētes pamatlicējs J.B.Fišers (1778, 1791) nosauca 10 sugas. Pēc aptuveni 100 gadiem reģistrēto sugu skaits sasniedza 26. Pirmo lielo un visai pilnīgo darbu par Latvijas spārēm 1942. gadā publicēja zoologs un hidrobiologs B.Bērziņš, kas pasaulē plaši pazīstams kā virpotāju (Rotatoria) speciālists. Šajā rakstā minētas 47 sugas, un tas uzlūkojams par Latvijas spāru faunas pamatdarbu. Periodā starp 1943. un 1997. gadu vairākus darbus publicējis Z.Spuris.