Stīvens Spīlbergs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Stīvens Spīlbergs
Steven Spielberg
Stīvens Spīlbergs
Stīvens Spīlbergs 2013. gadā Kannu kinofestivālā
Dzimis Stīvens Alans Spīlbergs
1946. gada 18. decembrī (67 gadi)
Sinsinati, Ohaio, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Nodarbošanās kinorežisors
scenāriju autors
kino producents
Darbības gadi 1959—mūsdienas
Dzīvesbiedre Eimija Ērvinga (1985–1989)
Keita Kepšova
(1991-mūsdienas)

Stīvens Spīlbergs (Steven Spielberg, dzimis 1946. gada 18. decembrī) ir amerikāņu kinorežisors, scenārists un filmu producents.

Spīlbergs ieguvis divas Amerikas Kinoakadēmijas balvas kā labākais režisors par filmām "Šindlera saraksts" (Schindler's List, 1993) un "Glābjot ierindnieku Raienu" (Saving Private Ryan, 1998). Filma "Šindlera saraksts" tika apbalvota arī kā labākā filma, un Spīlbergs saņēma balvu kā producents (kopā ar Gerald R. Molen un Branko Lustig).

Pēc žurnāla "Forbes" datiem, Spīlberga īpašumu vērtība ir 3,1 miljardi dolāri.[1] 2006. gadā žurnāls "Premiere" viņu nosauca par visietekmīgāko personu filmu industrijā, savukārt žurnāls "Time" viņu ir iekļāvis sarakstā "100 visnozīmīgākie gadsimta cilvēki".

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stīvens Spīlbergs piedzima Sinsinati pilsētā (Ohaio, ASV) inženiera Arnolda Spīlberga[2] un profesionālas pianistes Leijas Adleres (dzimusi Poznere) ģimenē. Mātei nācās atmest ieceri par karjeru, lai izaudzinātu četrus bērnus – Stīvenu, Annu, Sjū un Nensiju. Vēlāk ģimene pārvācās uz Fīniksu (Arizona), kur Stīvens uzsāka skolas gaitas. Stīvens bieži sēdēja mājās un skatījās televizoru. Bet, kad no tēva dāvanā saņēma 8 milimetru kameru, Stīvens ieguva jaunu iesauku – "Cilvēks-kinokamera". Pēc dažiem mēnešiem viņš mēģināja filmēt īsmetrāžas filmas ar aktieriem. 12 gadu vecumā, mācoties Kalifornijas štata koledžā (angļu: California State College), viņš pirmo reizi piedalījās jauniešu amatieru kino skatē. Savā pirmajā skatē viņš arī ieguva uzvaru ar 40 minūšu filmu par karu "Bēgšana uz nekurieni" (1960), kurā bija filmējušies viņa vecāki un māsas.
1963. gada 24. martā vietējā kinoteātrī bija neparasta pirmizrāde – divas stundas ilga mākslas filma "Debesu ugunis", kuru Stīvens Spīlbergs bija uzņēmis kopā ar citiem skolēniem. Filmas sižets izklāsta atgadījumu, kad citplanētieši laupīja cilvēkus, lai viņus izstādītu kosmiskajā zoodārzā. Filmu finansēja Stīvena vecāki: projektā tika ieguldīti apmēram $600, filmēšanas grupu bez maksas ēdināja viņa māte, maketa veidošanā palīdzēja tēvs.

Debija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalifornijā, uz kurieni pārcēlās Spīlbergi, Stīvens divas reizes mēģināja iestāties Dienvidkalifornijas universitātes kinoskolā. Divas reizes tika noraidīts ar verdiktu: "Pārāk bezcerīgs". Tad viņš iestājās tehniskajā koledžā, bet vasaras brīvdienās uzņēma 20 minūšu filmu "Emblins"[2], kura arī kļuva viņam par caurlaidi uz lielo kino. 1969. gadā kinokompānija Universal Pictures pēc "Emblina" noskatīšanās noslēdza līgumu ar jauno režisoru par seriāla "Nakts galerija" (1969) uzņemšanu. Pēc diviem gadiem viņš uzfilmēja savu pirmo pilnmetrāžas filmu "Duelis" (1971). Filma, kas veidota televīzijai, ieguva Grand Prix balvu tikko izveidotajā fantastisko filmu festivālā "Avoriazs", un pēc šīs veiksmes filma tika pielāgota lielajiem ekrāniem.

Režisora debija lielajā kino Spīlbergam bija filma "Šugarlendas ekspresis" (1974), kas ieguva pozitīvas kritiķu atsauksmes.

"Žokļi"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Žokļi (filma)

Nākamā filma Spīlbergam atnesa pasaules pazīstamību un slavu. 1975. gadā Spīlbergs uzņēma šausmu filmu/trilleri "Žokļi", kas filmas veidotājiem deva milzīgus ienākumus. Filma palika trešajā vietā 1970. gadu kopsavilkumā, iekasējot 471 miljonus dolāru. Nelielas amerikāņu pilsētiņas stāsts, kuru terorizē lielā baltā haizivs-cilvēkēdāja, ir radusi turpinājumu vēl trīs filmās: "Žokļi 2" (1978, režisors Žano Švarcs), "Žokļi 3" (1983, režisors Džo Alvešs) un "Žokļi: Atriebība" (1987, režisors Džozefs Sardžents).

"Trešās pakāpes tuvie kontakti"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gadā Spīlbergs uzņēma zinātniskās fantastikas filmu "Trešās pakāpes tuvie kontakti", kurā ir stāstīts par mēģinājumu izveidot kontaktus ar ārpuszemes civilizāciju. Pirms filmas veidošanas Spīlbergs cītīgi izpētīja daudzos ziņojumus, visu pieejamo informāciju par NLO, personīgi tikās ar cilvēkiem, kuri, pēc viņu sacītā, tikušies ar citplanētiešiem. 1980. gadā tika izdota šīs filmas speciāli rediģētā versija. Tā ir par trim minūtēm īsāka un ar citādu nobeigumu: zemes iedzīvotāji tomēr ieiet citplanētiešu kosmosa kuģī, kur redz spilgtu gaismu ar izplūdušu citplanētieša siluetu. Filma kļuva par vienu no ienesīgākajām sava laika filmām.

"1941"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: 1941 (filma)

Filma "1941", kas uzņemta 1979. gadā, ir viena no retajām Spīlberga kino neveiksmēm.

Tomēr, neskatoties uz neveiksmīgajiem kases ienākumiem, filma tika nominēta trim "Oskariem" nominācijās "Labākais operatora darbs", "Labākie vizuālie efekti" un "Labākā skaņa".

"Indiana Džonss"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Indiana Džonss

Pēc četriem gadiem Spīlbergs ar filmu "Pazudušā šķirsta meklējumos" (1981) uzsāk savu slaveno sēriju par Indianu Džonsu - 1930. gadu Amerikas koledžu arheoloģijas pasniedzēju un viņa fantastiskajiem ceļojumiem uz tālākajām pasaules malām (par stereotipu kļuva vācu arheologs un rakstnieks Oto Rāns). Šie trīs "komiksi" vēl vairāk palielināja režisora reputāciju kā skatāma un ienesīga kino veidotāju. Pārējās filmas daļas - "Indiana Džonss un likteņa templis" (1984), "Indiana Džonss un pēdējais krustakarš" (1989) un "Indiana Džonss un kristāla galvaskausa karaļvalsts" (2008). Pēdējā daļa iznāca 2008. gadā. Pirmajā nedēļas nogalē ASV filma nopelnīja vaira nekā 100 miljonus dolārus[3]. Ceturto daļu filmēt taisījās drīz pēc "Indiana Džonss un pēdējais krustakarš" iznākšanas, tomēr pusotras desmitgades laikā filma netika tālāk par dažiem scenārija variantiem. 2002. gada maijā tika noslēgts līgums ar Frenku Darabontu par scenārija uzrakstīšanu, viņa uzrakstīto scenāriju apstiprināja Harisons Fords un Stīvens Spīlbergs, bet 2004. gadā to noraidīja Džordžs Lūkass. 2005. gada scenārija rakstīšanai tika uzaicināts Džefs Natansons, ar viņa uzrakstītā scenārija pieslīpēšanu nodarbojās Deivids Keps Spīlberga un Lūkasa uzraudzībā. Filma tika uzņemta nevis ar digitālo kinokameru, bet gan uz kinolentes. Stīvens Spīlbergs atteicās no lielākās daļas datora veidotajiem specefektiem, izmantojot klasiskos trikus. Pie darba ar filmu tika uzaicināti daudzi tie, kas strādāja jau pie iepriekšējām daļām. Iznākusī filma ieņēma augstāko pozīciju starp 2008. gada filmām ar vislielāko kinokļūdu un nesakritību skaitu[4].

"Citplanētietis"[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Citplanētietis

1982. gadā notika fantastiskas filmas "Citplanētietis" pirmizrāde. Filmas scenāriju Spīlbergs kopā ar Melisu Metisoni sāka rakstīt jau Indiana Džonsa pirmās daļas filmēšanas laikā. Filma tika uzņemta astoņos mēnešos.

Jaunie eksperimenti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gadi Spīlbergam bija sava veida jaunu eksperimentu un pavisam citādu filmu veidošanas laiks. Vēl viņš uzsāka plašus producēšanas darbus, esot 1984. gadā paša veidotās kinokompānijas Amblin Entertainment īpašnieks, kas savukārt mūsdienu skatītājam padarīja slavenus tādus režisorus kā Džo Dante, Džons Lendiss, Toubs Hūpers, Roberts Zemekis. Ar Spīlberga līdzdalību tika izlaistas vairāk nekā simt filmu — "Atpakaļ nākotnē", "Kurš iegāza trusīti Rodžeru", "Gremlini", "Viesuļvētra", "Vīri melnā", "Katastrofa", "Zorro maska" un daudzas citas.

Stīvena Spīlberga filmas (nepilna)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējas atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]