Vilis Olavs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vilis Olavs
Vilis Plute
Vilis Olavs
Personīgā informācija
Dzimis 1867. gada 18. maijā
Bauskas novads, Latvija
Miris 1917. gada 28. martā (49 gadi)
Somija
Tautība Latvietis
Dzīvesbiedre Frīda

Teologs, skolotājs, „Pēterburgas Avīžu” un „Balss” politiskais redaktors, Latviešu bēgļu centrālkomitejas pirmais priekšsēdis


Vilis Olavs, līdz 1890-iem gadiem Vilis Plute (dzimis 1867. gada 18. maijā Bauskas novadā, miris 1917. gada 28. martā Somijā) bija latviešu sabiedriskais darbinieks un publicists. Studentu korporācijas Talavija filistrs dibinātājs.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olavs Plute dzimis 1867. gadā Zemgales lauksaimnieka ģimenē Pilsmuižas “Olavās”. Mācījies Bauskas elementārskolā, Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā, jau ģimnāzista gados sarakstījis vēsturisku apcerējumu "Kā dzimtbūšana Baltijā cēlusies", kas godalgots ar Maskavas latviešu dibināto Reinberga prēmiju. 1892. gadā viņš beidza Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti un no 1895. līdz 1897. gadam strādāja par skolotāju un palīgmācītāju Rīgā. Studiju laikā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.

Studiju laikā viņš uzrakstīja populāro "Latvju vēsturi līdz 12. gadsimta beigām" un piedalījās "Sēta, Daba, Pasaule" (5.-6. daļas) sastādīšanā. Kopš 1892. gada darbojās Rīgas Latviešu biedrības zinību komitejā un izdeva tās "25 gadu vēsturi". 1896. gadā sarīkoja 1. latviešu etnogrāfisko izstādi.

Savu liberālo uzskatu dēļ viņš netika iecelts par pastāvīgu mācītāju, tāpēc no 1899. līdz 1904. gadam studēja tirdzniecību Rīgas Politehniskajā institūtā, bija „Pēterburgas Avīžu” ievadnieks un redaktors. Pēc studiju beigšanas viņš Rīgā nodibināja sieviešu komercskolu. Par publicistiskajiem rakstiem laikrakstā „Balss” 1905. gada revolūcijas laikā viņš tika notiesāts uz vienu gadu Rīgas Centrālcietumā, apcietinājumā (1908-1909) sarakstīja "Galvenos virzienus ētikā" (I-II daļu) un saslima ar plaušu tuberkulozi. Pirmā pasaules kara laikā Krievijā organizēja palīdzību latviešu bēgļiem un kļuva par Latviešu bēgļu centrālkomitejas priekšsēdi.

Miris sanatorijā Somijā no tuberkulozes saasinājuma 49 gadu vecumā 1917. gadā, apglabāts Pēterburgā, 1921. gadā viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Rīgas Meža kapiem, kur 1927. gadā uzcelts piemineklis (tēln. B.Dzenis). Pēc viņa nāves izveidots Olava fonds Rīgā.

Ģimene[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļa Olava sieva sieva Frīda bija skolotāja, vēlāk Olava fonda un biedrības "Māte un bērns" valdes locekle.


Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]