1905. gada revolūcija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

1905. gada revolūcija bija visaptverošs galvenokārt savstarpēji nesaistītu mierīgu protesta akciju un vardarbīgu sacelšanos kopums Krievijas impērijā, kas bija vērsts pret pastāvošo carisko režīmu. 1905. gada revolūcijas rezultātā Krievijā tika ieviestas zināmas demokrātiskas reformas, kas gan pilnībā realizētas netika. Valdības agresīvā reakcija uz revolūcijas notikumiem un pēc tās sekojošās represijas pret revolūcijas dalībniekiem vēl vairāk mazināja iedzīvotāju uzticību valdošajam režīmam.

1905. gada revolūcija Latvijā sākās pēc 13. janvāra, kad Daugavmalā karaspēks ar varu izklīdināja mierīgas protesta akcijas dalībniekus - tika nogalināti 56 cilvēku, bet ievainoti - ap 70 cilvēkiem.

Revolūcijas cēloņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimtbūšanas atcelšanas nepilnības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut gan jukas bija ierasta Krievijas impērijas sastāvdaļa, nopietni nemieri bija reta parādība līdz pat 1905. gadam. Politiskā neapmierinātība pieauga kopš strīdīgās 1861. gada Aleksandra II dzimtcilvēku atbrīvošanas. Dzimtbūšanas atcelšana bija bīstami nepilnīga. Zeme un mājas joprojām piederēja muižniecībai, un zemniekiem tās bija jāizpērk. Cilvēku brīvība bija visai ierobežota un bieži vien - formāla, un viņu tiesības - pakļautas virknei būtībā šķiriski noteiktu pienākumu un noteikumu.

Dzimtbūšanas atcelšana bija tikai daļa no valstiskās, legālās, sociālās un ekonomiskās izmaiņu virknes, kas aizsākās 1860. gadā, kad valsts lēnām pārgaja no feodālā absolūtisma uz tirgus vadītu kapitālismu. Kaut gan šīs reformas bija devušas zināmas brīvības ekonomiskās, sociālās un kulturālās struktūrās, politiskā sistēma bija atstāta praktiski nemainīta. Monarhija un birokrātija bargi pretojās reformu mēģinājumiem. Valsts atļautās reformas bija ierobežotas — piemēram, pat piecdesmit gadu pēc likumdošanas pieņemšanas tikai mazāk nekā četrdesmit provincēs bija ierīkotas zemstes (lauku padomes - pašvaldības). Lēnais reformu ātrums galu galā radīja sabiedrībā vilšanās sajūtu, kas arī bija viens no nemieru cēloņiem. Nemiernieki juta, ka "zemes un brīvības" nepieciešamību var apmierināt tikai ar revolūcijas palīdzību.

Liberālā inteliģence[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz visi aktīvie revolucionāri tajā laikā nāca no liberāli noskaņotās inteliģences (krievu: интеллигенция). Šai kustībai radās nosaukums narodničestvo (народничество, krievu народ 'tauta'). Tā nebija viendabīga vai vienota grupa, bet gan uzskatu ziņā radikāli atšķirīgu grupu spektrs. Revolucionāru agrīnās ideoloģiskās saknes meklējamas aristokrāta Aleksandra Hercena darbos, kuri tika rakstīti vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas, un viņa ieteiktajā Eiropas sociālisma un slāvu zemnieku kolektīvisma sintēze. Hercens, balstoties uz to, ka tajā laikā valstī vēl nebija industriāla proletariāta slāņa, uzskatīja, ka Krievijas sabiedrība joprojām atrodas pirmsindustriālā attīstības periodā. Tieši šī tēze bija pamatā idealizētam viedoklim, kurā narod un obščina (община, burtiski 'kopiena', šajā gadījumā - zemnieku komūna) ir tie sabiedrības slāņi, kuriem jākļūst par galveno revolucionāro spēku.

Citi ideologi uzskatīja, ka Krievijas zemnieku slānis ir pārāk konservatīvs spēks, kas paliks uzticīgs savai saimniecībai, ciemam vai kopienai un nevienam citam. Šie ideologi uzskatīja, ka zemniekiem svarīga ir tikai viņu zeme un ka viņi pretosies demokrātijai un rietumu liberālismam. Vēlāk krievu ideologi attīstīja ideju par vadošo revolucionāru „eliti” — jēdzienu, kas vēlāk tika pielietots rīcībā 1917. gadā.

Represijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1881. gada 1. martā cars Aleksandrs II tika nogalināts bumbas sprādzienā, kuru sarīkoja revolucionārā organizācija Narodnaja Voļa (Народная Воля, burtiski - 'tautas griba'), kas bija izveidojusies, sašķeļoties organizācijai Zemļja i Voļa (Земля и воля, burtiski - 'zeme un griba'). Aleksandru II nomainīja Aleksandrs III, ļoti konservatīvs valdnieks, kurš atradās valstsvīra Konstantīna Pobedonosceva, autokrātiskas valdības pielūdzēja, ietekmē.

Aleksandra III vadībā ļoti efektīvi darbojās t.s. ohrana (Охранное отделение) - Krievijas politiskā policija, kas vērsās gan pret revolucionāriem, gan jaundemokrātiskās kustības pārstāvjiem visā valstī. Tā vērsās arī pret valsts iedzīvotājiem, kas nebija krievi, un pret cilvēkiem, kas nebija pareizticīgie, to tiesības tika ierobežotas arī juridiski. Īpaši tika izcelta ebreju kopiena. Bieži, lai izvairīties no vajāšanas, intelektuāļi, ebreji un citu tautību pārstāvji emigrēja. Tieši šī masveida izceļošana uz Rietumeiropu izraisīja krievu ideologu pirmo kontaktu ar marksismu. Pirmā Krievijas marksistu grupa bija izveidota 1883. gadā, taču tā nesasniedza nozīmīgus izmērus līdz pat 1898. gadam.

1894. gadā pie varas nāca Nikolajs II. Līdzīgi saviem priekštečiem , viņš pretojās jebkādām politiskām reformām.

Nevienmērīga ekonomiskā attīstība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1890. gada, kad tika pabeigta Transsibīrijas dzelzceļa līnija, Krievijā aizsākās straujāka industrijas attīstība un modernizācija. Ekonomisko attīstību veicināja arī t.s. "Vittes sistēma". Sergejs Vitte, kurš 1892. gadā kļuva par finanšu ministru, saskārās ar pastāvīgu budžeta deficīta problēmu. Viņš centās palielināt valsts ienākumus, palielinot līdzekļu ekonomiju un cenšoties piesaistīt ārzemju investīcijas. 1897. gadā viņš pielīdzināja rubli zelta standartam. Ekonomiskā izaugsme koncentrējās tikai dažos reģionos, piemēram, Maskavā, Sanktpēterburgā, Baltijā, Polijā, Somijā, Ukrainā un Baku. Apmēram puse no investētā kapitāla bija ārzemju, ļoti liela nozīme bija arī ārzemju ekspertiem un privātuzņēmējiem.

Revolucionārās organizācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no revolūcijas ideologiem - Ļeņins

Līdz 1905. gadam dažādas revolucionāras kustības, kuru darbība tika apspiesta astoņdesmitajos gados, spēja atjaunot savu darbību. 1903. gadā sadalījās 1898. gadā izveidotā Krievijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija (KSDSP), veidojot menševiku (mazinieku - sociāldemokrātu) un bolševiku (lielinieku - komunistu) virzienus. 1902. gadā Ļeņins publicēja savu politisko pamfletu "Kas ir jādara?" (Что делать?). 1900. gadā Harkovā tika izvietota Sociāli Revolucionārā partija (SR, eseri) un tās "Kaujas organizācija" noslepkavoja daudzas prominentas politiskās figūras, ieskaitot divus iekšlietu ministrus, Dmitriju Sipjaginu 1902. gadā un viņa pēcteci Vječeslavu Plēvi 1904. gadā. Šīs slepkavības lika valdībai piešķirt policijai vēl lielākas pilnvaras.

Karš ar Japānu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karš ar Japānu, kaut arī tautā sākumā bija radis atsaucību, neskaitāmo militāro izgāšanos un neskaidro kara mērķu dēļ tagad tikai vairoja sabiedrības neapmierinātību.

Revolūcijas gaita[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asiņainā svētdiena[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asiņainā svētdiena

1905. gada 9. (13. pēc Jūlija kalendāra) janvārī, dienā, kas ir pazīstama ar nosaukumu "Asiņainā svētdiena", Sanktpēterburgā notika protesta gājiens, kuru apspieda bruņotie spēki. Gājiena dalībnieku mērķis bija iesniegt petīciju Nikolajam II. Bija vairāk nekā 1000 ievainoto un bojā gājušo. Šajā svētdienā streikojošie strādnieki un viņu ģimenes sapulcējās sešos pilsētas punktos. Apkampdami svētbildes un dziedot himnas, viņi virzījās virzienā uz imperatora Ziemas pili. Armijas posteņi pie pils izšāva brīdinājuma šāvienus un tad šāva tieši uz pūli - ar mērķi izklīdināt to. Nogalināto daudzums ir nenoteikts. Pretvalstiskie avoti pretendēja uz skaitļiem, kuri pārsniedza 4 000. Mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka kopā bija ap 130 nogalināto un 350 ievainoto. Pilsētā izplatoties ziņām par notikušo, nekavējoties sākās nemieri un laupīšanas.

Tieši šos notikumus uzskata par 1905. gada revolūcijas sākumu.

Galvenie revolūcijas notikumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asiņainā svētdiena ierosināja daudzas Krievijas sabiedrības grupas uz aktīvu rīcību. Katrai grupai bija savi nolūki. Galvenie protestētāji bija zemnieki, strādnieki, inteliģence un liberāļi, bruņoto spēku pārstāvji un nacionālo minoritāšu pārstāvji.

Zemnieku ekonomiskā situācija bija ļoti slikta, taču katra revolucionārā grupa tiecās īstenot savus mērķus bez vienotas vadības. Nemieri notika visa gada garumā, sasniedzot apogeju vasarā, rudenī un kulminējot novembrī. Īrnieki gribēja zemākas īres, algotņi gribēja labākas algas, un zemju īpašnieki gribēja lielākus zemes gabalus. Aktivitātes, ieskaitot zemes sagrābšanu, dažreiz ar vardarbību un dedzināšanu, lielu īpašumu aplaupīšanu, nelegālu medīšanu un mežu izciršanu, bija tieši saistītas ar zemnieku stāvokli. Piemēram, ekonomiski vājākajā Vidzemē un Kurzemē zemnieku nemieri bija agresīvāki, bet labāk pārtikušajās kaimiņu provincēs - mierīgāki. Pēc 1905. gada notikumiem zemnieku nemieri atjaunojās 1906. gadā un turpinājās līdz pat 1908. gadam.

Strādniekiem vienīgā pretošanās iespēja bija streiks. Uzreiz pēc Asiņainās svētdienas Sanktpēterburgā notika milzīgi streiki, kuros līdz pat janvārā beigām piedalījās vairāk nekā 400 000 strādnieku. Darbība ātri pārgāja uz citiem industriālajiem centriem Polijā, Somijā un Baltijā. Rīgā 13. janvārī tika nogalināti vairāk nekā 70 protestētāji un Varšavā pilsētas ielās dažas dienas vēlāk tika nošauti pāri 100 streikotāju. Februārī streiki nonāca līdz Kaukāzam un aprīlī līdz Urāliem un pat tālāk. Martā visas augstākās akadēmiskās institūcijas piespiedu kārtā tika slēgtas, līdz pat gada beigām pievienojot aktīvos studentus streikojošajiem strādniekiem. Oktobrī īslaicīgi pastāvējusī Sanktpēterburgas Strādnieku Vietnieku Padome (meņševiku grupa) organizēja vairāk nekā 200 fabriku streiku, sauktu par "Oktobra ģenerālstreiku".

Nemieri armijā un kara flotē[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar neveiksmīgo un asiņaino Krievijas-Japānas karu armijas rezervju apakšvienībās sākās nemieri. 1905. gada februārī Krievijas armija tika pieveikta pie Mukdenas, kur tā zaudēja gandrīz 90 000 cilvēku. Maijā Krievija zaudēja Portarturu un Krievijas Baltijas flote tika saplosīta pie Cusimas. Vitte tika steidzīgi aizsūtīts, lai noslēgtu pamieru. 1905. gada 5. septembrī tika parakstīts Portsmutas miers. 1905. gadā pie Sevastopoles, Vladivostokas un Kronštates notika jūrnieku sacelšanās, ar kulmināciju jūnijā ar sacelšanos uz kaujas kuģa "Potjomkins" — daži avoti ziņo, ka pat vairāk nekā 2 000 jūrnieku mira miera atjaunošanas pasākumos. Sacelšanās bija neorganizētas un tika ātri apspiestas. Bruņotie spēki bija pārsvarā apolitiski un palika lojāli, pat ja bija neapmierināti. Valdība tos plaši izmantoja, lai kontrolētu 1905. gada nemierus.

Nacionālās kustības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijai piederošajās Polijas, Somijas un Baltijas zemēs saasinājās neapmierinātība ar pārkrievošanas kampaņām un pastiprinājās prasības pēc autonomijas un nacionālas neatkarības, lai izmantotu savas valodas un attīstītu nacionālās kultūras.

1905. gada augustā notika Pirmais Musulmaņu Vienotības kongress, tomēr dažas radikālas musulmaņu grupas uzsāka savstarpējo izrēķināšanos. Krievijā un Ukrainā notika ebreju pogromi, kuri, iespējams, tika veikti ar valdības palīdzību.

Sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1905. gada 18. februārī Nikolajs II parakstīja trīs deklarācijas, svarīgākā no kurām bija par Valsts Domes izveidošanu. 14. oktobrī Vitte un A. Obeļenskis izstrādāja t.s Oktobra manifestu un prezentēja to caram. Manifests atbilda septembrī notikušajā Zemšu kongresā izvirzītajām prasībām, dodot pilsoņiem vienkāršākās pilsoniskās tiesības, legalizējot politiskās partijas, ieviešot ko līdzīgu vispārējām vēlēšanu tiesībām un pasludinot Valsts Domi par centrālo likumdevēju. Cars parakstīja manifestu 17. oktobrī, jo vēlējās izvairīties no asinsizliešanas un saprata, ka viņam nav pieejama pietiekami liela militārā spēka, lai rīkotos pretēji. Kad manifests tika izsludināts, notika spontānas atbalsta demonstrācijas visās lielākajās pilsētās. Streiki Sanktpēterburgā un arī citur vai nu oficiāli beidzās vai arī ātri pārgāja. Tika piedāvāta arī politiskā amnestija. Tajā pašā laikā joprojām agresīvi tika apspiesti dažādi nemieri. Starp 5. un 7. decembri Maskavas boļševiku komiteja uzspieda pilsētai vispārējo streiku, draudot ar fizisku izrēķināšanos pret tiem, kas strādāja. Valdība izsūtīja karaspēku un 7. decembrī pilsētā sākās vardarbīgas ielas kaujas. Nedēļu vēlāk, izmantojot artilēriju, apšaudot strādnieku rajonus, izdevās demonstrācijas apspiest. 1905. gada decembrī tika izsludināts vēlēšanu likums. Balsstiesības bija vīriešiem, kas bija vecāki par 25 gadiem. Pirmās Valsts domes vēlēšanas notika 1906. gada martā un tās boikotēja sociālisti — eseri un boļševiki. 1906. gada aprīlī Krievijas valdība pieņēma konstitūciju. Imperators tika apstiprināts kā absolūtais līderis, ar pilnīgu kontroli pār izpildvaru, ārlietām, baznīcu un bruņotajiem spēkiem. Valsts domes funkcijas bija visai ierobežotas. 1906. gada jūlijā Nikolajs II anulēja pirmo Valsts domi. Pēc atentāta pret valdības vadītāju Pjotru Stolipinu 1906. gada 25. augustā izveidoja lauka kara tiesas. Nākamo 8 mēnešu laikā vairāk nekā tūkstoš cilvēku tika pakārti — bendes cilpa ieguva iesauku "Stolipina kaklasaite".

Valsts domes ievešana un represijas veiksmīgi izkliedēja revolucionāru grupas. To līderi tika ieslodzīti vai izsūtīti no valsts. Šķelšanās un iekšējās dalīšanās padarīja radikāli domājošos neorganizētus un rīkoties nespējīgus līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]