1905. gada revolūcija

1905. gada revolūcija - cilnis Brīvības piemineklī

Padomju propagandistu plakāts.

1905. gada revolūcija bija visaptverošs galvenokārt savstarpēji nesaistītu mierīgu protesta akciju un vardarbīgu sacelšanos kopums Krievijas impērijā, kas bija vērsts pret pastāvošo carisko režīmu. 1905. gada revolūcijas rezultātā Krievijā tika ieviestas zināmas demokrātiskas reformas, kas gan pilnībā realizētas netika. Valdības agresīvā reakcija uz revolūcijas notikumiem un pēc tās sekojošās represijas pret revolūcijas dalībniekiem vēl vairāk mazināja iedzīvotāju uzticību valdošajam režīmam.

1905. gada revolūcija skāra arī tolaik Krievijas impērijas sastāvā esošo Latviju. Latvijā revolucionārā darbība sākās pēc 13. janvāra, kad Daugavmalā karaspēks ar varu izklīdināja mierīgas protesta akcijas dalībniekus - tika nogalināti 56 cilvēku, bet ievainoti - ap 70 cilvēkiem.

Revolūcijas cēloņi

Revolūcijas cēloņi Krievijā

Kaut gan jukas bija ierasta Krievijas Impērijas sastāvdaļa, nopietni nemieri bija reta parādība līdz pat 1905. gadam. Politiskā neapmierinātība pieauga kopš strīdīgās 1861. gada Aleksandra II dzimtcilvēku atbrīvošanas. Dzimtbūšanas atcelšana bija bīstami nepilnīga. Zeme un mājas joprojām piederēja muižniecībai, un zemniekiem tās bija jāizpērk. Cilvēku brīvība bija visai ierobežota un bieži vien - formāla, un viņu tiesības - pakļautas virknei būtībā šķiriski noteiktu pienākumu un noteikumu.

Dzimtbūšanas atcelšana bija tikai daļa no valstiskās, legālās, sociālās un ekonomiskās izmaiņu virknes, kas aizsākās 1860. gadā, kad valsts lēnām pārgaja no feodālā absolūtisma uz tirgus vadītu kapitālismu. Kaut gan šīs reformas bija devušas zināmas brīvības ekonomiskās, sociālās un kulturālās struktūrās, politiskā sistēma bija atstāta praktiski nemainīta. Monarhija un birokrātija bargi pretojās reformu mēģinājumiem. Valsts atļautās reformas bija ierobežotas — piemēram, pat piecdesmit gadu pēc likumdošanas pieņemšanas tikai mazāk nekā četrdesmit provincēs bija ierīkotas zemstes (lauku padomes - pašvaldības). Lēnais reformu ātrums galu galā radīja sabiedrībā vilšanās sajūtu, kas arī bija viens no nemieru cēloņiem. Nemiernieki juta, ka "zemes un brīvības" nepieciešamību var apmierināt tikai ar revolūcijas palīdzību.

Inteliģences izpratne par notiekošo valstī

Gandrīz visi aktīvie revolucionāri tajā laikā nāca no t.s. "intiliģencijas" (интеллигенция, liberāli noskaņots inteliģences slānis). Šai kustībai radās nosaukums narodničestvo (народничество, krievu народ 'tauta'). Tā nebija viendabīga vai vienota grupa, bet gan uzskatu ziņā radikāli atšķirīgu grupu spektrs. Revolucionāru agrīnās ideoloģiskās saknes meklējamas aristokrāta Aleksandra Ivanoviča Hercena darbos, kuri tika rakstīti vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas, un viņa ieteiktajā Eiropas sociālisma un slāvu zemnieku kolektīvisma sintēze. Hercens, balstoties uz to, ka tajā laikā valstī vēl nebija industriāla proletariāta slāņa, uzskatīja, ka Krievijas sabiedrība joprojām atrodas pirmsindustriālā attīstības periodā. Tieši šī tēze bija pamatā idealizētam viedoklim, kurā narod un obščina (община, burtiski 'kopiena', šajā gadījumā - zemnieku komūna) ir tie sabiedrības slāņi, kuriem jākļūst par galveno revolucionāro spēku.

Citi ideologi uzskatīja, ka Krievijas zemnieku slānis ir pārāk konservatīvs spēks, kas paliks uzticīgs savai saimniecībai, ciemam vai kopienai un nevienam citam. Šie ideologi uzskatīja, ka zemniekiem svarīga ir tikai viņu zeme un ka viņi pretosies demokrātijai un rietumu liberālismam. Vēlāk krievu ideologi attīstīja ideju par vadošo revolucionāru „eliti” — jēdzienu, kas vēlāk tika pielietots rīcībā 1917. gadā.

Represijas pret iedzīvotājiem

1881. gada 1. martā cars Aleksandrs II tika nogalināts bumbas sprādzienā, kuru sarīkoja revolucionārā organizācija Narodnaja Voļa (Народная Воля, burtiski - 'tautas griba'), kas bija izveidojusies, sašķeļoties organizācijai Zemļja i Voļa (Земля и воля, burtiski - 'zeme un griba'). Aleksandru II nomainīja Aleksandrs III, ļoti konservatīvs valdnieks, kurš atradās valstsvīra Konstantīna Pobedonosceva, autokrātiskas valdības pielūdzēja, ietekmē.

Aleksandra III vadībā ļoti efektīvi darbojās t.s. ohrana (Охранное отделение) - Krievijas politiskā policija, kas vērsās gan pret revolucionāriem, gan jaundemokrātiskās kustības pārstāvjiem visā valstī. Tā vērsās arī pret valsts iedzīvotājiem, kas nebija krievi, un pret cilvēkiem, kas nebija pareizticīgie, to tiesības tika ierobežotas arī juridiski. Īpaši tika izcelta ebreju kopiena. Bieži, lai izvairīties no vajāšanas, intelektuāļi, ebreji un citu tautību pārstāvji emigrēja,. Tieši šī masveida izceļošana uz Rietumeiropu izraisīja krievu ideologu pirmo kontaktu ar marksismu. Pirmā Krievijas marksistu grupa bija izveidota 1883. gadā, taču tā nesasniedza nozīmīgus izmērus līdz pat 1898. gadam.

Nevienmērīga ekonomiskā attīstība

1890. gadā, kad tika uzbūvēta Transsibīrijas dzelzceļa līnija, Krievijā aizsākās zināma industrijas attīstība un modernizācija. Ekonomisko attīstību veicināja arī t.s. "Vittes sistēma". Sergejs Vitte, kurš 1892. gadā kļuva par finanšu ministru, saskārās ar pastāvīgu budžeta deficīta problēmu. Viņš centās palielināt valsts ienākumus, palielinot līdzekļu ekonomiju un cenšoties piesaistīt ārzemju investīcijas. 1897. gadā viņš pielīdzināja rubli zelta standartam. Ekonomiskā izaugsme koncentrējās tikai dažos reģionos, piemēram, Maskavā, Sanktpēterburgā, Baltijas provincēs, Polijā, Somijā, Ukrainā un Baku. Apmēram puse no investētā kapitāla bija ārzemju, ļoti liela nozīme bija arī ārzemju ekspertiem un privātuzņēmējiem.

Iespēja izveidoties revolucionārajām organizācijām

Viens no revolūcijas ideologiem - Ļeņins

Līdz 1905. gadam dažādas revolucionāras kustības, kuru darbība tika apspiesta astoņdesmitajos gados, spēja atjaunot savu darbību. 1903. gadā sadalījās 1898. gadā izveidotā Krievijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija (KSDSP), veidojot menševiku (mazinieku - sociāldemokrātu) un bolševiku (lielinieku - komunistu) virzienus. 1902. gadā Ļeņins publicēja savu politisko pamfletu "Kas ir jādara?" (Что делать?). 1900. gadā Harkovā tika izvietota Sociāli Revolucionārā partija (SR, eseri) un tās "Kaujas organizācija" noslepkavoja daudzas prominentas politiskās figūras, ieskaitot divus iekšlietu ministrus, Dmitriju Sergejeviču Sipjaginu 1902. gadā un viņa pēcteci Vječeslavu fon Plēvi 1904. gadā. Šīs slepkavības lika valdībai piešķirt policijai vēl lielākas pilnvaras.

Karš ar Japānu, ekonomiskā un politiskā stagnācija

Karš ar Japānu, kaut arī tautā sākumā bija radis atsaucību, neskaitāmo militāro izgāšanos un neskaidro kara mērķu dēļ tagad tikai vairoja sabiedrības neapmierinātību.

1894. gadā pie varas nāca Nikolajs II. Līdzīgi saviem priekštečiem , viņš pretojās jebkādām politiskām reformām.

Revolūcijas cēloņi Latvijā

Jaunlatviešu kustība

Līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija ļoti vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības augošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Stingrās pārkrievošanas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāki izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) radīja jaunlatviešu kustību, kuras mērķi bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Svarīgs kustības centrs bija Tērbatas Universitāte (tagad Tartu Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši.

Rīgas attīstība, industrializācija

Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).

LSDP izveidošanās

1904. gadā izveidojās Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1912. gadā partija sašķēlās oficiāli, izveidojot divas partijas - Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas pārstāvēja sociāldemokrātiskos biedrus (t.s. maziniekus), un Latvijas sociāldemokrātija, kurā apvienojās radikāli noskaņoto biedru daļa, t.s. lielinieki.

Revolūcijas gaita

Revolūcijas sākums

Krievijā — Asiņainā svētdiena

Asiņainā svētdiena

1905. gada 9. (13. pēc Jūlija kalendāra) janvārī, dienā, kas ir pazīstama ar nosaukumu "Asiņainā svētdiena", Sanktpēterburgā notika protesta gājiens, kuru apspieda bruņotie spēki. Gājiena dalībnieku mērķis bija iesniegt petīciju Nikolajam II. Bija vairāk nekā 1000 ievainoto un bojā gājušo. Šajā svētdienā streikojošie strādnieki un viņu ģimenes sapulcējās sešos pilsētas punktos. Apkampdami svētbildes un dziedot himnas, viņi virzījās virzienā uz Ziemas Pili. Armijas posteņi pie pils izšāva brīdinājuma šāvienus un tad šāva tieši uz pūli - ar mērķi izklīdināt to. Nogalināto daudzums ir nenoteikts. Pretvalstiskie avoti pretendēja uz skaitļiem, kuri pārsniedza 4 000. Mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka kopā bija ap 130 nogalināto un 350 ievainoto. Pilsētā izplatoties ziņām par notikušo, nekavējoties sākās nemieri un laupīšanas.

Tieši šos notikumus uzskata par 1905. gada revolūcijas sākumu.

Latvijā - 13. janvāra notikumi Rīgā

13. janvāra notikumu vietā novietots piemineklis Rīgā

Sakarā ar demonstrantu apšaušanu Asiņainajā svētdienā Pēterburgā Latvijas sociāldemokrāti Pēterburgas strādnieku atbalstam 12. janvārī Rīgā izsludināja ģenerālstreiku. Pirmie atsaucās Pārdaugavas strādnieki. 13. janvārī streikam pievienojās gandrīz visu Rīgas rajonu strādājošie, notika plašas demonstrācijas un mītiņi (tajos piedalījās apmēram 60 000 strādnieku). Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja karaspēka ķēde, kas atklāja uguni (pēc arhīvu datiem, pirmie uguni atklājuši nezināmi cilvēki no demonstrantu puses: ievainojot kareivi vēderā). Izcēlās panika. Tika nogalināti 56 cilvēki un ievainoti ap 70 cilvēkiem. Daudzi plānā ledus dēļ noslīka Daugavā. Tomēr strādnieku pretestība nebeidzās. Protesta mītiņi un demonstrācijas sākās arī Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Krāslavā un Daugavpilī. Ar 13. janvāra notikumiem Rīgā sākās 1905.gada revolūcija Latvijā.

Galvenie revolūcijas notikumi

Krievijā

Asiņainā svētdiena ierosināja daudzas Krievijas sabiedrības grupas uz aktīvu rīcību. Katrai grupai bija savi nolūki. Galvenie protestētāji bija zemnieki, strādnieki, inteliģence un liberāļi, bruņoto spēku pārstāvji un nacionālo minoritāšu pārstāvji.

Zemnieku ekonomiskā situācija bija ļoti slikta, taču katra revolucionārā grupa tiecās īstenot savus mērķus bez vienotas vadības. Nemieri notika visa gada garumā, sasniedzot apogeju vasarā, rudenī un kulminējot novembrī. Īrnieki gribēja zemākas īres, algotņi gribēja labākas algas, un zemju īpašnieki gribēja lielākus zemes gabalus. Aktivitātes, ieskaitot zemes sagrābšanu, dažreiz ar vardarbību un dedzināšanu, lielu īpašumu aplaupīšanu, nelegālu medīšanu un mežu izciršanu, bija tieši saistītas ar zemnieku stāvokli. Piemēram, ekonomiski vājākajā Vidzemē un Kurzemē zemnieku nemieri bija agresīvāki, bet labāk pārtikušajās kaimiņu provincēs - mierīgāki.

Pēc 1905. gada notikumiem zemnieku nemieri atjaunojās 1906. gadā un turpinājās līdz pat 1908. gadam.

Strādniekiem vienīgā pretošanās iespēja bija streiks. Uzreiz pēc Asiņainās svētdienas Sanktpēterburgā notika milzīgi streiki, kuros līdz pat janvārā beigām piedalījās vairāk nekā 400 000 strādnieku. Darbība ātri pārgāja uz citiem industriālajiem centriem Polijā, Somijā un Baltijā. Rīgā 13. janvārī tika nogalināti vairāk nekā 70 protestētāji un Varšavā pilsētas ielās dažas dienas vēlāk tika nošauti pāri 100 streikotāju. Februārī streiki nonāca līdz Kaukāzam un aprīlī līdz Urāliem un pat tālāk. Martā visas augstākās akadēmiskās institūcijas piespiedu kārtā tika slēgtas, līdz pat gada beigām pievienojot aktīvos studentus streikojošajiem strādniekiem. Oktobrī īslaicīgi pastāvējusī Sanktpēterburgas Strādnieku Vietnieku Padome (meņševiku grupa) organizēja vairāk nekā 200 fabriku streiku, sauktu par "Oktobra ģenerālstreiku".

Ar neveiksmīgo un asiņaino Krievijas-Japānas karu armijas rezervju apakšvienībās sākās nemieri. 1905. gada februārī Krievijas armija tika pieveikta pie Mukdenas, kur tā zaudēja gandrīz 90 000 cilvēku. Maijā Krievija zaudēja Portarturu un Krievijas Baltijas flote tika saplosīta pie Cusimas. Vitte tika steidzīgi aizsūtīts, lai noslēgtu pamieru. 1905. gada 5. septembrī tika parakstīts Portsmutas miers. 1905. gadā pie Sevastopoles, Vladivostokas un Kronštates notika jūrnieku sacelšanās, ar kulmināciju jūnijā ar sacelšanos uz kaujas kuģa "Potjomkins" — daži avoti ziņo, ka pat vairāk nekā 2 000 jūrnieku mira miera atjaunošanas pasākumos. Sacelšanās bija neorganizētas un tika ātri apspiestas. Bruņotie spēki bija pārsvarā apolitiski un palika lojāli, pat ja bija neapmierināti. Valdība tos plaši izmantoja, lai kontrolētu 1905. gada nemierus.

Nacionālistu grupas Polijā, Somijā un Baltijas provincēs, kuras bija neapmierinātas vēl kopš Aleksandra II pārkrievošanas kampaņām, tiecās pēc autonomijas un brīvības, lai izmantotu savas valodas un attīstītu nacionālās kultūras. Musulmaņu grupas arī kļuva aktīvas — Pirmais Musulmaņu Vienotības Kongress notika 1905. gada augustā. Dažas grupas izmantoja iespēju, lai noskaidrotu attiecības savā starpā, nevis ar valdību. Daži nacionālisti uzņēmās atbildību par ebreju pogromiem, kuri, iespējams, tika veikti ar valdības palīdzību.

Latvijā

Revolūcija Latvijā sākās ar 13. janvāra notikumiem Rīgā, kurus kā reakciju uz demonstrantu apšaušanu Pēterburgā 9. janvārī, organizēja Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Ar plašām demonstrācijām un mītiņiem Latvijā togad atzīmēja 1. maiju. Tika izvirzītas ekonomiskas (algas palielināšana, darbadienas saīsināšana, darba apstākļu uzlabošana, soda naudas samazināšana u.c.) un politiskas (patvaldības ierobežošana vai likvidācija, biedrošanās un preses brīvība, likumdošanas uzlabošana u.c.) prasības. 1905. gada oktobrī Latvijā sevišķi aktivizējās streiku kustība. Streikoja ne tikai strādnieki, bet arī kalpotāji, amatnieki, pārdevēji, studenti u.c. Plašie nemieri, kas aptvēra gandrīz visu impēriju, piespieda Nikolaju II 17. oktobrī izdot manifestu. Latvijā sāka dibināties dažādas biedrības un pilsoniskās politiskās partijas. Pēc LSDSP ierosmes izveidojās strādnieku arodbiedrības (Rīgā vien tajās apvienojās ap 15 000 strādnieku), kā arī sanāca 2 visplašākie tautas kongresi - tautskolotāju kongress (piedalījās ap 1000 skolotāju - kongress pieņēma J.Asara un K.Dēķena izstrādātu jauno tautskolu programmu un nolēma nekavējoties sākt mācības latviešu valodā) un Latvijas pagastu delegātu kongress 1905. gada novembrī - , kas atbalstīja sociāldemokrātu galveno programmatisko ideju par Latvijas teritoriālo pašvaldību (autonomiju) jaunajā demokrātiskajā Krievijā. Tautskolotāju kongresā ar ziņojumu par Latvijas pašvaldību uzstājās sociāldemokrātu pārstāvis J.Rainis. Skolas šai laikā bija slēgtas, jo arī skolēni rīkoja sapulces un tos skolotājus, kas vēl gribēja strādāt, raidīja ārā no klasēm. Tautas sapulču rezolūcijās vērojamas sociāldemokrātu formulētās prasības. Tā, piemēram, "Dienas Lapa" nopublicēja Ventspils tautas sapulcē 15. novembrī pieņemto lēmumu: "Mēs paziņojam, ka latvieši negrib atdalīties no Krievijas, viņi prasa pašu plašāko tautas pašvaldību (autonomiju) un katrai tautai pašnoteikšanās tiesības".

Plaša streiku kustība izvērsās arī laukos (laukstrādnieku jūlija ģenerālstreiks), notika t.s. "baznīcu demonstrācijas". Revolucionāra kustība izpaudās kā muižu īpašnieku, mācītāju un ierēdņu nogalināšana, bieža dievkalpojumu traucēšana, organizētas demonstrācijas pret caru u.tml. Laukos sociāldemokrātu vadībā ar proklamācijām un mītiņiem izplatīja pret valsti un baznīcu vērstas idejas. Muižnieki izveidoja pašaizsardzības spēkus, lai sargātu savus īpašumus un apspiestu nemierus. Biežo ķīlnieku sagūstīšanas gadījumu dēļ uz provinci sūtīja dragūnu vienības, taču bruņotās tautas masas tiem uzbruka un aizdzina. Laukos valdības vara bija pilnīgi paralizēta, revolucionāru rokās bija arī dzelzceļš. Rīgā, kur patvērās atbēguši dienvidu Vidzemes muižu īpašnieki un mācītāji ar ģimenēm, kārtība saglabājās, tikai pateicoties bailēm no vācbaltiešu pašaizsardzības spēkiem.

Oktobrī avīze "Dienas Lapa" oktobra dienās pārgāja LSDSP rokās un to novembrī un decembrī rediģēja J. Jansons. Otrs oficiāls LSDSP preses izdevums bija "Pēterburgas Latvietis" (iznāca 16 numuros, no 4.11.1905. līdz 13.01.1906., līdz varas iestādes to slēdza), ko iespieda Pēterburgā, bet rediģēja Rīgā Suvorova (mūsd. Kr.Barona) ielā 25. "Pēterburgas Latvieša" redaktors bija tautsaimnieks K. Zvingēvičs (1873.-1913.), bet izdevējs bija grāmatnieks un rakstnieks A. Gulbis (1873-1936), vēlākais Latviešu konversācijas vārdnīcas izdevējs. Gulbis 1905.-1906. g. izdeva vairākus legālus LSDSP darbus un aktīvi atbalstīja partiju. Līdzās legālai presei LSDSP nepārtrauca arī nelegālās "Cīņas" izdošanu. Tās tirāža 1905. gada oktobrī sasniedza 18 000. Nelegālās spiestuvēs turpināja iespiest daudzas proklamācijas. Pateicoties legālai presei un atklātām sapulcēm, partija 1905. gadā spēja ietekmēt plašākos iedzīvotāju slāņus, propagandējot savus uzskatus nevien strādniekiem, bet arī inteliģencei, zemniekiem kas, nenoliedzami, ar lielu aizrautību pieslējās sociāldemokrātijas cīņai par brīvības izveidošanu un nostiprināšanu.

1905. gada decembrī nodedzinātā Allažu muižas kungu māja.

Novembra pirmajās dienās LSDSP izlaida uzsaukumu "Visiem zemniekiem!", kurā aicināja revolucionārā kārtā atcelt vecās, nedemokrātiski vēlētās pagastu valdes un ievēlēt vispārējās vēlēšanās to vietā katrā pagastā rīcības komitejas - pagastos sākās sapulču vilnis un daudzās vietās ievēlēja rīcības komitejas. 16. novembrī Vidzemes gubernators Zvegincevs mēģināja nomierināt zemniekus un saaicināja pie sevis Rīgas pilī Rīgas apriņķa pagastu pārstāvjus, taču pasākums izgāzās, jo pagastu delegāti iesniedza gubernatoram virkni sociāldemokrātu sastādītu prasību. Decembrī revolūcija sasniedza augstāko pakāpi un Latvijas laukos situācija atgādināja pilsoņu karu. Kā liecina J.Jansons—Brauns savā grāmatā "Baltijas revolūcija", junkuri pirmie cēla ieročus, aicinot dragūnus un pārvēršot muižu pagrabus par moku kambariem. Apdzēries dragūns, kas muižas pagrabā ar pletni kapā latviešu zemnieka miesu, iemūžināts Andreja Upīša romānā "Ziemeļa vējš". Tādā gaisotnē muižu dedzināšana revolucionāriem nelikās nepieņemama cīņas forma. Vairākās vietās notika bruņotās sacelšanās, no kurām lielākā - Tukuma bruņotā sacelšanās notika 1905. gada 13.—15. decembrī Tukumā. Bruņotas sacelšanās notika arī Talsos. Ventspilī un tās apkārtnē izcēlās bruņotas sadursmes, kas piespieda valdības karaspēku atstāt pilsētu. Arī tur uz laiku varu pārņēma LSDSP Ventspils komiteja. Sociāldemokrātu rīcības komitejas Latvijas laukos (470 kopskaitā, arī Latgalē) aptvēra gandrīz visus pagastus - veidoja jaunas tiesas, veica neatliekamas saimnieciskas funkcijas. Tautskolotāji sāka darbu skolās latviešu valodā, kas līdz tam bija aizliegts. Rezultātā tika ieviests karastāvoklis un nemieru apspiešanai sūtītas regulārā karaspēka un kazaku daļas.

1906. gada vasarā formāli revolūcija bija apspiesta, taču uz vietām protesti turpinājās, un patiess miers iestājās tikai 1907. gadā.

Madonas apkārtnē

• 1905. gada 28. novembrī vietējiem partijas kaujas pulciņa biedriem tika dots rīkojums apbruņoties un sapulcēties Veckalsnavas mežā, lai iznīcinātu Brimmera muižu. Tikšanās vieta tika nozīmēta pie Kalsnavas kapsētas. Veckalsnavas muižu ielenca ap 3000 cilvēku. Kazaki atteicās padoties. 29. novembrī nodedzināja muižas šķūni. 30. novembrī kazaki vairākas reizes neveiksmīgi centās izlauzties uz Stukmaņu pusi. 1. decembra rītā kazaki pārgāja veiksmīgā uzbrukumā uz Bērzaunes puses pozīcijām, taču sacelšanās dalībnieki uzbruka kazakiem no mugurpuses. Daļa revolucionāru ieņēma Veckalsnavas muižu un to nodedzināja.
• 16. novembrī 2000 liels ļaužu pulks nogalināja muižniekus brāļus Aderkaišus Cesvaines pilī. Kad šo lietu izmeklēt devās barons Rengartens ar kazakiem, revolucionāri tiem uzbruka pie Mucu kroga Cesvaines – Kraukļu – Dzelzavas krustcelēs u.c. vietās. Cesvaines pils pārgāja tautas rokās.
• 1905. g. bija kaujas pie Mārcienas. Notika Devēnas muižas dedzināšana. 1905. g. 29. novembrī liesmoja Lauteres muižas pils, 30. novembrī – Bērzaunes pils.
• 1. decembrī bija apšaudīšanās Madonā. Muižas rijās un Liverkrogā novietotais karaspēks 2. decembrī bēga. Karaspēkam pievienojās muižnieki un uradņiki (cara laika policisti). Madonā tika atbrīvoti ieslodzītie revolucionāri.
• Kauja pie Svārpstu sila, Praulienā (pie Trakšiem). Galvenais organizators bijis Elksnītis. Viņš daudz cietis no mocīšanas un palicis invalīds.

Revolūcijas rezultāti un sekas

Soda ekspedīcijas likvidēja rīcības komitejas, to locekļus vai nu sodīja ar nāvi uz vietas pēc ātra kara tiesas sprieduma, vai arī notiesāja uz katorgu Sibīrijā. Bez tiesas sprieduma dzīvību zaudēja 2041 revocionārs, kara tiesa bija pasludinājusi 427 nāves spriedumus, katorgā uz Sibīriju tika izsūtīti 2652 cilvēki, bet 7-8 000 sodīti ar cietumsodiem. Tika nodedzinātas apmēram 300 zemnieku māju, daudzas skolas un biedrību nami. Aptuveni 5 000 revolucionāru devās trimdā, galvenokārt uz ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju un Franciju.

Krievijā

1905. gada 18. februārī Nikolajs II parakstīja trīs deklarācijas, svarīgākā no kurām bija par Valsts Domes izveidošanu.

14. oktobrī Vitte un A. Obelenskis izstrādāja t.s Oktobra manifestu un prezentēja to caram. Manifests atbilda septembrī notikušajā Zemšu kongresā izvirzītajām prasībām, dodot pilsoņiem vienkāršākās pilsoniskās tiesības, legalizējot politiskās partijas, ieviešot ko līdzīgu vispārējām vēlēšanu tiesībām un pasludinot Valsts Domi par centrālo likumdevēju. Cars parakstīja manifestu 17. oktobrī, jo vēlējās izvairīties no asinsizliešanas un saprata, ka viņam nav pieejama pietiekami liela militārā spēka, lai rīkotos pretēji.

Kad manifests tika izsludināts, notika spontānas atbalsta demonstrācijas visās lielākajās pilsētās. Streiki Sanktpēterburgā un arī citur vai nu oficiāli beidzās vai arī ātri pārgāja. Tika piedāvāta arī poliskā amnestija. Tajā pašā laikā joprojām agresīvi tika apspiesti dažādi nemieri.

Sacelšanās beidzās decembrī Maskavā. Starp 5. un 7. decembri boļševiku komiteja uzspieda pilsētai vispārējo streiku, draudot ar fizisku izrēķināšanos pret tiem, kas strādāja. Valdība izsūtīja karaspēku un 7. decembrī pilsētā sākās vardarbīgas ielas kaujas. Nedēļu vēlāk, izmantojot artilēriju, apšaudot strādnieku rajonus, izdevās demonstrācijas apspiest.

1905. gada decembrī tika izsludināts vēlēšanu likums. Balsstiesības bija vīriešiem, kas bija vecāki par 25 gadiem. Pirmās Valsts domes vēlēšanas notika 1906. gada martā un tās boikotēja sociālisti — eseri un boļševiki.

1906. gada aprīlī, valdība pieņēma konstitūciju. Cars tika apstiprināts kā absolūtais līderis, ar pilnīgu kontroli pār izpildvaru, ārlietām, baznīcu un bruņotajiem spēkiem. Valsts domes funkcijas bija visai ierobežotas.

Cars 1906. gada jūlijā anulēja pirmo Valsts domi. Pjotra Stolipina slepkavības mēģinājums noveda caru līdz lauka tiesu izveidošanai. Latvijas teritorijā tās bija pazīstamas kā "Soda ekspedīcijas", kur tika tiesāti teroristi. Nākamo 8 mēnešu laikā vairāk nekā tūkstoš cilvēku tika pakārti — bendes cilpa ieguva iesauku "Stolipina kaklasaite".

Būtībā valsts politiskā situācija īpaši neizmainījās. Valsts domes ievešana un represijas veiksmīgi izkliedēja revolucionāru grupas. To līderi tika ieslodzīti vai izsūtīti no valsts. Šķelšanās un iekšējās dalīšanās padarīja radikāli domājošos neorganizētus un rīkoties nespējīgus līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Latvijā

1906. Latvijas teritorijā sākās revolūcijas atplūdi. Vietām streiki vēl turpinājās, taču tie bija nelieli. Aktīvie revolūcijas dalībnieki cīņu turpināja partizānu vienībās (mežabrāļi). Revolūcijas apspiešanai Latvijā tika ievestas soda ekspedīcijas. Iedzīvotāji zaudēja daļu no iekarotajām brīvībām. Muižniecība savas privilēģijas saglabāja - landtāgs joprojām palika augstākā pašvaldības iestāde. Tomēr tieši revolūcijas laikā plašu atbalstu ieguva ideja par latviešu apdzīvoto zemju apvienošanos vienā administratīvā vienībā ar autonomijas tiesībām.

Mazinājās pārkrievošanas spaidi. Latgalē tika atcelts drukas aizliegums. Tautskolās drīkstēja mācīt latviešu valodā (šo ieguvumu atcēla 1913. gadā).

Ievērojami ieguvumi / mācības :

• Ievērojamas politiskas brīvības
• Latviešu (sociāldemokrātiju) pasludināja par legālu partiju
• Tika sakauta revolūcija
• Politiskie emigranti bija spiesti atstāt Krieviju, un tas savā mērā vēlākajos gados palīdzēja Latvijai
• Cars parakstīja īpašu (ukazu), kas atļāva veidot kooperācijas Baltijas guberņās
• Vācu zemes bankai tika atņemtas (monopoltiesības)
• Bija iespēja organizatoriski saiet kopā un ekonomiski sevi nostiprināt
• Latvijas zemnieks izkonkurēja vācu muižnieku
• Rīgas Lauksaimnieku centrālbiedrība kļuva par pirmo organizatoriskā un politiskā darba skolu.
• Pirmā latviešu emigrācija Amerikā (1918.g.)
• Iestājās par to, ka skolās jāmāca latviešu valoda
• Tautai cēlās pašapziņa
• Latvieši sevi sāka apzināties kā politisku kopumu un sāka izmantot vārdu "Latvija"
• Sāka veidoties politiskā kultūra, partija

u.c.

Literatūra

• Zelče V. Informācija par 1905. gada revolūcijas notikumiem Latvijā ārvalstu laikrakstos. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1998., Nr.1, 76.-92. lpp.

Ārējās saites

• Dzenis A. 1905. gada cīņu tumšā puse Tukumā un ne tikai.