Lettonia

Lettonia
Pamatinformācija
Dibināšana	1882. gada 20. martā; Tērbata (Tartu)
Komānu garantē	Beveronija; Philyronia; Fraternitas Academica; Fraternitas Lataviensis; Fraternitas Livonica; Fraternitas Cursica;
Krāsas	zaļš-zils-zelts
Latīniskā devīze	Vitam, salutem, veritatem; Acti labores jucundi
Konventa dzīvoklis	Rūpniecības 4a, Rīga, Latvija
Mājaslapa	www.lettonia.lv

Koordinātas: 56°57′33.50″N 24°6′14.12″E / 56.9593056°N 24.1039222°E / 56.9593056; 24.1039222

Lettonia ir studentu korporācija, kas vieno dažādu akadēmisko kursu studentus un vecāka gadagājuma studijas beigušos — filistrus, sekojot nacionāliem un patriotiskiem ideāliem, un veidotu kopējos principos sakņotu savstarpēju draudzību. Barjeru neeksistēšana starp dažādu vecumu, profesiju un sabiedriskā stāvokļa cilvēkiem vienotu mērķu un ideālu gaisotnē ir ļoti būtiska un unikāla iezīme.

Lettonia ir uzskatāma par vecāko latviešu studentu korporāciju. Lettonias vēsture ir daļa no Latvijas vēstures. Tā sākās latviešu tautas atmodas laikmetā, kad latviešu studentiem radās iespēja studēt. Jau 1870. gadā Tērbatā tika nodibināta bibliotēka un sarīkota pirmā teātra izrāde latviešu valodā. Tika izdoti Jura Alunāna rakstu krājumi "Sēta, Daba, Pasaule" 5., 6., 7. un 8. burtnīca, enciklopēdisku rakstu krājumu virkne "Latvju tauta" Viļa Olava redakcijā, kā arī pirmais studentu dziesmu krājums latviešu valodā.

Devīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lettonia devīzes ir „Acti labores jucundi” (no latīņu valodas „Padarītie darbi patīkami”) un „Vitam, salutem, veritatem” ("Dzīvei, labklājībai un patiesībai").

Krāsas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lettonia vēstures gaitā trīs dažādi krāsu salikumi ir tikuši uzskatīti par korporācijas krāsām. Lettonia pirmsākumos, vēstures students J. Grīnbergs, ierosināja par pirmajām krāsām pieņemt sarkans—balts—sarkans, pamatojoties uz Livonijas Atskaņu hronikā minētā Cēsu latviešu zemessargu kara karoga krāsām, kas bija sarkans ar baltu strīpu pa vidu (1279. gadā). Tā kā visu korporāciju krāsās tradicionāli tika ievērots trikolors (3 dažādas krāsas), tad, lai atbilstu šīm prasībām, tās izmainīja uz sarkans-balts-zelts. Vēlākos gados cara režīmam kļuva nepieņemama sarkana "deķeļa" virsa, tādēļ 1882. gada 11. martā krāsas tika mainītas uz zaļi—zili —zelta krāsām, kuras galīgi apstiprināja 1882. gada 24. aprīlī.
Pēdējo un tagadējo krāsu skaidrojums ir:

zaļš — no Vidzemes un Kurzemes karogiem
zils — no Kurzemes karoga
zelts — no vecā trikolora

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tērbatā (1870—1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1870. gadā Tērbatā Kronvaldu Atis ar saviem domu biedriem, latviešu studentiem, nodibināja Tērbatas latviešu studentu rakstniecības vakarus. Bet 1870. gada 18. februārī pēc A.Kronvalda iniciatīvas ap 20 latviešu studentu nosūtīja apsveikuma telegrammu Rīgas Latviešu biedrības jaunā nama iesvētīšanas reizē. Visi telegrammas parakstītāji sapulcējās 1870. gada 19. februārī vakarā atzīmēt Rīgas Latviešu biedrības svētkus. Tieši šajā vakarā arī radās Tērbatas latviešu studentu rakstniecības vakari, kas ir uzskatāmi kā Lettonia pirmsākumi. Tika noteikti arī vakaru mērķi: latviešu tautas garīgās attīstības veicināšana, vēstures pētīšana, kā arī valodas un skolu attīstība. Tiesa gan 1881. gada 3. decembrī šie vakari pieņēma nosaukumu Fraternitas Lettonica, bet 1882. gada 20. martā šie vakari pieņēma galīgo nosaukumu Lettonia, kurš ir arī saglabāts līdz mūsdienām.

1882. gada 10. maijā Tērbatas šaržēto konventa seniors paziņoja, ka Lettonia uzņemta par pilntiesīgu locekli, bet Tartu Universitātes prorektors un mācību apgabala kurators senators A. Stakelbergs 1882. gada 13. maijā Lettonia nodeva oficiālu administrācijas apstiprinājumu un 1882. gada 14. maijā notika pirmā Lettonia atklāta uzstāšanās krāsās, kas tiek atzīmēts kā krāsu atsegšanas datums.

Saprotot latviešu korporāciju pieaugošo lomu, 1882. gada 8. novembrī lettoņi deklarēja Lettonia darbības mērķus:

Lettonia vēlas būt mājvieta Tērbatas latviešu studentu rakstniecības vakariem, mājas vieta un audzināšanas vieta latviešu studentiem un to aizbildne,
Lettonia īr latviešu tautas izglītotās daļas kodols Tērbatā, kura uzdevums ir gādāt par latviešu tautas labklājību un uzplaukšanu.
Lettonia uzsver vajadzību uzturēt tautisku garu gan no principiālā, gan praktiskā stāvokļa.

1884. gadā II semestrī Lettonia pirmo reizi prezidēja šaržēto konventā (C!C!), kurā tajā laikā ietilpa visas pastāvošās korporācijas — vācu, latviešu, krievu, poļu. 1905. gada notikumos vācu korporanti piedalījās kazāku pusē, tādējādi radās konflikti starp latviešu un vācu korporācijām, kā rezultātā Lettoniu izslēdza no šaržēto konventa. Tomēr Lettonia bija tiesīga atklāti nēsāt savas krāsas, pamatojoties uz tā laika Krievijas impērijas izglītības ministra V. Glazova ķeizara vārdā pasludināto deklarāciju. Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā visām korporācijām krāsu valkāšanu noliedza, tai skaitā arī lettoņiem.

Rīgā (1918—1940)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas brīvības cīņu sākumā Lettonias grupa ar vilcienu Rīgā ieradās 1918. gada 3. decembrī un uzreiz sevi nodeva Latvijas Pagaidu valdības rīcībā. Daudzi lettoņi ar ieročiem rokās apliecināja patriotismu Latvijas atbrīvošanās cīņās. Šo cīņu laikā ap 132 lettoņiem iestājās dažādās Latviešu nacionālo bruņoto spēku vienībās, 6 lettoņi iestājās arī Studentu rotā. No šiem lettoņiem 19 tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni.

Sākotnēji 1920. gadā tika dzīvošanai tika īrēts nams Ģertrūdes ielā 6, bet pārdodot namu Tērbatā tika iegūta nauda savas, lielākas mājas pirkšanai. 1921. gadā Lettonia iegādājās ēku Valdemāra ielā 55 uz kurieni pārcēlās jau šī paša gada II semestrī. Eksternajā dzīvē lettoņi bija ļoti aktīvi gan valsts dzīvē, gan sabiedriskās un sporta organizācijās kā arī iesaistījās Prezidiju Konventa dibināšanā. 1920. gados Lettonia arī ļoti strauji auga, jo pirmajos trīs coetos tika uzņemti vairāk kā 100 biedri.

Slavenākie Lettoņi šajā periodā bija 1 Valsts prezidents (Alberts Kviesis), 1 Ministru Prezidents (Voldemārs Zāmuēls), 5 ministri, 9 Saeimas deputāti, 4 sūtņi ārzemēs, 44 augstskolu pasniedzēji (t.sk., 17 profesori, 4 Latvijas Universitātes rektori, 3 prorektori, 9 universitāšu fakultāšu dekāni), kā arī daudzi kara ārsti un citu profesiju pārstāvji (statistika precīza līdz 1930. gadam).

Latviešu korporāciju žurnāla "Universitas" izveidošanā lettoņi bija ļoti aktīvi un pirmais redaktors bija Aleksandrs Plensners. Lettonia palīdzēja un garantēja to komānus arī 6 jaunām latviešu korporācijām (Beveronija, Philyronia, Fraternitas Academica, Fraternitas Lataviensis un Fraternitas Livonica).

1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu un Latvija beidza pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmaņa režīma laikā korporācijām bija jābūt ļoti uzmanīgām, jo tās nevarēja samierināties ar vārda brīvības apspiešanu. Arī pārmērīga kādas personas slavināšana un godināšana nebija akadēmiskā sabiedrībā pierasta. Par pret Vilhelma Munteru vērstu skrejlapiņu izgatavošanu cieta viens lettonis. Andrēju Švēdi, st.oec. 27.II, jau apcietināja 1936. gadā un veidojoties Latvijā padomju varai, to līdz no cietumu nodeva PSRS soda institūcijām. A. Švēdi deportēja, bet viņa tālākais liktenis nav zināms.

2. pasaules kara laikā (1940—1944)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties Latvijas okupācijai korporācijas slēdza, bet to īpašumi tika konfiscēti. Korporāciju inventāru izvazāja, bet lettoņu vairākumam (it īpaši tiem, kuri bija armijā) tika piemērotas dažādas represijas. Daudzi zaudēja darbu,tika apcietināti, noslepkavoti vai izsūtīti. Daļa lettoņu ar to ģimenēm paspēja izceļot kopā ar baltvāciešiem, bet daži nelegāli ar laivām aizbrauca uz Zviedriju vai palika ārzemēs.

Vāciešiem iebrūkot PSRS, to kontrolē nonāca arī Latvija. Savu mērķu īstenošanai Latvijā nacisti izveidoja, cita starpā, arī bēdīgi slaveno Arāja komandu. Arāja komandas pirmsākumos liela nozīme tās tapšanā bija Viktora Arāja sakariem ar studentu korporācijām, jo pats Arājs bija Lettonia biedrs no 1935. gada.^[1] Daļa no komandas vadības bija Lettonia biedri: Arvēds Dīkmanis, Konstantīns Kaķis, Boriss Kinslers, Herberts Cukurs bija letoņi.^[2] Lettonia 2000. gadā pieņēma deklarāciju, kurā "nosoda jebkādas represijas un noziegumus pret cilvēci, kas veikti Otrā pasaules kara laikā".^[3]

Lettonia namu pārņēma Rīgas Universitāte. Vācijā korporācijas bija slēgtas, un Lettonia savu darbību oficiāli atjaunot nevarēja, taču bija atļautas Filistru Palīdzības Biedrības. Pēc ilgstošas sarakstes ar varas iestādēm t/l F! P! B! priekšnieka vietnieks Georgs Apinis-Dienstmanis (Lāčplēša Kara Ordeņa Kavalieris, apbalvots par 1919. g. 22. maija cīņu pie Piņķiem^[4]) panāca, ka 1943. gada 15. VII Lettonias F! P! B! savu darbību atsāka. Par priekšnieku tika ievēlēts fil! Georgs Apinis-Dienstmanis un biedrības sēdeklis bija Rīgā, Vaļņu ielā 16 — 7. Tomēr šajā periodā notika komerši un neoficiālas tikšanās gan restorānā "Mazais Vērmanes dārzs", gan dzīvokļos. Pēdējais komeršs Latvijā notika 1944. gada 19. februārī.

Pirms kara Latvijā bija apmēram 550 lettoņu. Pēc kara tika izsūtīti ap 80 lettoņi, nošauti 18, bet ap 325 bija spiesti emigrēt uz rietumvalstīm.

Pēckara periodā (1944—1988)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrajam pasaules karam beidzoties, lettoņi ārzemēs sāka apzināt visu biedru atrašanās vietas. Bija viskritiskākais laiks Lettonia vēsturē, jo ārējie apstākļi bija stipri nelabvēlīgi. Dabīgi, ka lettoņiem bija vēlēšanās turēties kopā un radās vairāki centri amerikāņu un angļu zonās. Vienotu konventa dzīvi uzsāka 1947. gada I semestrī Eslingenē, jeb kā to mēdza saukt "Mazajā Rīgā". Šeit bija vislielākā latviešu kolonija. Lettonia konventa pirmais mērķis bija lettoņu akadēmiskās dzīves veidošana un vadīšana Vācijā. Vācijā tika apzināti 253, bet ārpus tās 73 lettoņi. 1948. gada 18. februārī filistrs Aleksandrs Plensners^[5] referēja par lettoņu uzdevumiem trimdā. Šajā pašā sanāksmē ievēlēja amatu vīrus un padomē pārstāvjus fil!fil! no citām valstīm un okupācijas zonām. Pie Baltijas universitātes dibinājās jaunas korporācijas. Šajā periodā Fraternitas Cursica garantē pie Lettonia Apvienoto korporāciju komāna. Tika atjaunota draudzība ar igauņu korporāciju Fraternitas Estica un lietuviešu akadēmisko vienību Neo-Lithuania. Tika rīkots Lettonia un Selonias kopējs ģimenes vakars. 1949. gada 5. martā tika pieņemti "Latvijas korporāciju apvienības" statūti kā jaunradītai koporganizācijai trimdā.

Lettoņu vairumam emigrējot uz ASV, konventa sēdekli nolēma pārcelt uz Ņujorku. 1950. gadā izdeva Mazo Album Lettonorum, ar ko simboliski noslēdzās Vācijas posms, bet konventa darbība sākās Ziemeļamerikā. Vairākums lettoņu dzīvoja ASV un no 1950. līdz 1990. gadam Lettonia konventa sēdeklis atradās ASV (36 gadus), bet Kanādā 4 gadus. Darbība noritēja 14 kopās ASV, 2 Kanādā, 6 Austrālijā un Eiropā.

Cik arī tas nebija grūti, lettoņiem izdevās nokārtot visus juridiskos jautājumu oficiālas korporācijas inkorporēšanai un organizēšanai, rodot jaunas formas konventa dzīves vadīšanā un visus lettoņus sasaistot. Kopa, kurā bija konventa sēdeklis, tika uzskatīta par globālo kopu un amatvīri gādāja par Lettonia darba organizēšanu un vadīšanu citās kopās. Tika uzņemti jauni zēni, saime turpināja augt. Lettonias padome darbojās pēc 1966. gadā pieņemtajiem Noteikumiem Lettonia darbībai ārpus Latvijas. Izveidojās Lettonia palīdzības fonds globālā mērogā, 1952. gadā nolēma izdot "Vita Nostra", kuras galvenais uzdevums ir lettoņu savstarpējā informācija. 1977. gadā nodibināja Kronvalda fondu. Viss veiktais deva iespēju uzturēt lettoņu garu un saglabāt latviešu valodu svešumā. Lettonia darbība emigrācijā ļoti sīki aprakstīta 1992. gadā Ņujorkā izdotajā albumā "Lettonia 1870—1990".

Taču savukārt dzimtenē palikušie lettoņi satikās savu filistru bērēs un dzīvokļos, kur to atļāva telpas. Atgriežoties no Gulāga nometnēm, no izsūtījuma un pēc amnestijas 1955. gadā lettoņu pulciņš Latvijā pieauga. Fil! Edgars Liepiņš (oec. 30. II) de facto kļuva par senioru un vadīja lettoņu sanāksmes līdz aizbraukšanai uz Angliju pie ģimenes. Ar 1977. gada II semestri seniora pienākumus uzņēmās fil!K. Asers rer. nat. 30. II. K. Asers prasmīgi vadīja Lettonia biedrus "pēckulta" un "stagnācijas" periodos. Atzinīgi novērtējot viņa nopelnus, konvents to ievēlēja par Goda senioru.

Mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gada 11. novembrī Airītēs ieradās vecāko korporāciju pārstāvji godināt kritušos varoņus, ko daudzi uzskata par korporāciju darbības oficiālo atjaunošanu Latvijā. Šo faktu apstiprina arī tas, ka mājās braucot piecu vecāko korporāciju pārstāvji nolēma atjaunot savu darbību. 1989. gada 18. maijā 12 lettoņi pieņēma atjaunotās Lettonia statūtus, kurus LU iesniedza filistri Nikolajs Bulders, Konstantīns Asers, Aleksandrs Kļaviņš un Pēteris Grots, bet jau 4. jūlijā LU rektors Juris Zaķis atļāva atjaunot Lettonia darbību pie LU.

Lettonia pirmos pēcokupācijas zēnus Rīgā uzņēma 1989. gada II semestrī. Kopš tā laika regulāri notiek konventi, katru semestri tiek uzņemti jauni zēni. Nodibinoties Zemessardzei izveidojās tās Studentu rota, kurā ir jaunāko un vecāko gada gājumu lettoņi. Literārais vakars savu darbību atsāka 1989. gada 6. novembrī.

Pašreiz dažādās ministrijās, valsts pārvaldes iestādēs, bankās un saimnieciskās iestādēs strādā ne mazums lettoņu. Ļoti lielu atbalstu Lettonia sniedz ārzemēs dzīvojošie filistri.

Par Lettonia biedru var kļūt katrs, vismaz 18 gadus vecs Latvijas augstskolu students. Lettonia biedrs nevar būt par biedru organizācijās, kas kultivē "pretvalstisku, pretnacionālu un pretreliģisku darbību un kuras darbība runā pretī Lettonias garam un tradīcijām". Lettonia biedrs nevar būt citas studentu korporācijas biedrs. Pirms uzņemšanas ir jānāk viesoties, kura notiek divas reizes gadā — katra semestra sākumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Kaprāns, M., Zelče, V. «Viktora Arāja curriculum vitae Latvijas valsts vēstures arhīva materiālos». arhivi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 26. februārī. Skatīts: 2012. gada 5. janvārī.
↑ Andrievs Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944. Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. 201. lpp. ISBN 9984-601-02-1.
↑ Lettonia, 2000.gada 4.septembris, Rīga
↑ Lāčplēša Kara Ordeņu Kavalieru saraksts
↑ Raksts par Aleksandru Plensneru Mājas Viesī^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

[1] Kaprāns, M., Zelče, V. «Viktora Arāja curriculum vitae Latvijas valsts vēstures arhīva materiālos». arhivi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 26. februārī. Skatīts: 2012. gada 5. janvārī.

[2] Andrievs Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944. Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. 201. lpp. ISBN 9984-601-02-1.

[3] Lettonia, 2000.gada 4.septembris, Rīga

[4] Lāčplēša Kara Ordeņu Kavalieru saraksts

[5] Raksts par Aleksandru Plensneru Mājas Viesī^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]