Āva ir viduslaiku un jauno laikuierocis — kaujas cirvis ar ap 2 metrus garu kātu un no 0,4 līdz 1 metram platu pusmēness veida metāla asmeni. Šo ieroci plašāk lietoja kājnieki 15.—17. gadsimtā, taču kā kaujas cirvja forma tas visā Eiropā bija pazīstams jau agrāk. Latvijā āvas atrastas 11.—14. gadsimta kuršuugunskapos.[1]
Āvai tuvu radnieciska ir un reizēm ar to tiek jaukta 14.—18. gadsimta franču helebarde (alebarda), kuras kāta turpinājumā bija šķēps un asmeņi bija dažādas formas.[1] Ap 14. gs. alebarda bija landsknehtu apbruņojumā un bija domāta ciršanai un duršanai jātnieku atvairīšanas laikā, bet tā tika lietota arī kājniekukaujās. Ar šo ieroci bija iespējams pāršķelt pat smagas dzelzs bruņas. Mūsdienās tās tiek izmantotas tikai Vatikāna gvardes parādes bruņojumā.[2]
