Īrijas kolonizācija

Angļu kolonizācija Īrijā (angļu: Plantations of Ireland) norisinājās 16. un 17. gadsimtā. Tās ietvaros tika konfiscēta un nodota kolonistiem (plantators) no Anglijas īriem piederošā zeme.

Šis process sākās Henrija VIII valdīšanas laikā un turpinājās Elizabetes I, Džeimsa I un Čārlza I laikā. Visplašāk izplatīta bija zemes konfiskācija Mansterā un Olsterā, kur apmetās kolonisti no Anglijas, Skotijas un Velsas. Piemēram, Džeimsa I laikā, apdzīvojot Olsteru, īru īpašumā palika tikai 10 % zemes, par kuru viņiem bija jāmaksā dubulta noma kolonistiem.

Olivers Kromvels, kurš iekaroja Īriju, uzskatīja visus īru katoļus par atbildīgiem par 1641. gada sacelšanos. Ilgais parlaments 1652. gadā apstiprināja īru zemju konfiskāciju un atņēma lielāko daļu zemju pat tiem īriem, kuri necēla ieročus pret angļiem.

Saskaņā ar Īrijas apmetnes aktu (1652) īru zemes īpašnieki divu gadu laikā tika deportēti uz Konahtas reģionu Īrijas rietumos. Tiem, kas neaizbrauca līdz 1654. gada 1. maijam, draudēja nāvessods (lai gan praksē tika deportēta vai sodīta ar nāvi tikai neliela daļa iedzīvotāju). 12 000 iedzīvotājus, tostarp sievietes un bērnus, deportēja uz Anglijas kolonijām Rietumindijā vai Ziemeļamerikā, kur viņus pārvērta par "baltajiem vergiem".

No 1691. gada tika pieņemta virkne likumu, kas katoļiem un protestantiem, kuri nebija Anglikāņu baznīcas locekļi, liedza ticības brīvību, tiesības uz izglītību, balsstiesības un tiesības uz valsts dienestu.

Kolonizācija turpinājās arī 18. gadsimtā. Šis process būtiski mainīja Īrijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, parādījās arvien vairāk angļu un skotu protestantu. Īrijā izveidojās protestantu valdošā šķira, britu valdība pārņēma pilnīgu kontroli pār salu.

Īru zemnieku mazturība bija iemesls badam, kas skāra Īriju 1740. gados un gadsimtu vēlāk, 1845–1849. gadā, kad nomira pusotrs miljons īru un sākās masveida emigrācija, galvenokārt uz ASV.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)