Šķiltavas

Gāzes šķiltavas

Šķiltavas ir portatīva ierīce vairākkārtējai uguns iegūšanai.

Pirmās šķiltavas parādījās jau dzelzs laikmetā. Tad tās sastāvēja no tērauda vai dzelzs rīka un krama gabala. Abas šīs sastāvdaļas sitot vienu pret otru, bija iespējams iegūt dzirksteli ugunskura iekuršanai.

Mūsdienu šķiltavu priekšteči parādījās 19. gadsimta sākumā. Jau vēlāk, Pirmā pasaules karā, radās vajadzība pēc drošas uguns iegūšanas frontē, lai varētu iekurt uguni un izgaismot ceļu. Sērkociņi nespēja izturēt mitrumu un, tos aizdedzinot, radās liels uzliesmojums, kas varēja nodot karavīru atrašanās vietu, tāpēc tos nomainīja šķiltavas. Tās sāka ražot lielos daudzumos, un tās ātri kļuva populāras. Tobrīd šķiltavās kā degvielu izmantoja benzīnu, kura tvaikiem sadegot, radās uguns. 20. gadsimta otrā pusē parādījās šķiltavas, kurās benzīna vietā bija gāze (butāns). Šī novitāte ļāva ražot šķiltavas daudz lētāk, un tās kļuva pieejamas vēl plašākam cilvēku lokam.

Mūsdienu šķiltavās dzirksteles iegūšanai izmanto pjezoelementus, sakarsētu stieplīti, elektrisko izlādi. Par degvielu tiek izmantots benzīns vai sašķidrināta gāze, piemēram, butāns vai propāns. Benzīna šķiltavās sadeg benzīna tvaiki. Gāzes šķiltavās sašķidrinātā gāze iziet caur reduktoru, kur tā sāk gaist, un kopā ar gaisu veido viegli uzliesmojošu sajaukumu, kurš ar dzirksteles palīdzību tiek aizdedzināts. Reduktors ir izgatavots no plastmasas, un iekšienē ir porains. To iedarbinot, sākas spiediena samazināšanās šķiltavas gāzes rezervuārā, kas ļauj tai izplūst no tā.

Pasaulē pastāv divi starptautiskie tiesību akti, kuri regulē šķiltavu standartus un nodrošina to drošumu. Starptautiskais standarts ir EN ISO 9994:2002. Eiropas Savienībā darbojas EN 13869:2002 standarts. Latvijā pēc šī standarta tiek izdoti Ministru kabineta "Noteikumi par būtiskajām prasībām šķiltavām un to uzraudzības kārtību". Tajos ir noteiktas prasības ražotājiem, nosacījumi, lai šķiltavas varētu uzskatīt par drošām, kā arī citi jautājumi.

Skatīt arī

• Sērkociņi