Šarls Seņoboss

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šarls Seņeboss

Šarls Seņoboss (franču: Charles Seignobos, 1854—1942) bija franču vēsturnieks, Sorbonnas profesors (no 1900). Ziņojuma La Nation Lettonne autors 1919. gada Parīzes miera konferencei.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1854. gadā Lamastras pilsētā (tagad Ardēšas departaments) ierēdņa ģimenē. Mācījās Turnonas licejā (1865-1871), pēc tam studēja vēsturi Parīzes Augstākajā normālskolā (École normale supérieure). Papildus apguva vēstures pētīšanas metodes Getingenes, Berlīnes, Minhenes un Leipcigas universitātēs Vācijā (1877—1879). No 1879. gada docētājs Dižonas universitātē, tad Starptautisko un politisko pētījumu augstskolā (Écoles des hautes études internationales et politiques (HEI-HEP)), no 1890. gada Parīzes Sorbonas universitātē. 1897. gadā izdeva "Mūsdienu Eiropas politisko vēsturi", kas 1898. gadā tika pārtulkota arī krieviski (Политическая история современной Европы, 1814—1896). 1913. gada žurnāla Les Annales des Nationalités Lietuvai un Latvijai veltītajā 5./6. numurā uzrakstīja ievadrakstu "Latviešu-lietuviešu nācija" (La Nation Letto-Lithuanienne), bet 1919. gada Parīzes miera konferences studiju komitejas uzdevumā izstrādāja ziņojumu "Latviešu nācija" (La Nation Lettonne), kas bija sadalīts četrās daļās: 1. iedzīvotāji, 2. tagadējās iekārtas vēsturiskā izcelšanās, 3. latviešu tautiskā atdzimšana, 4. latviešu nacionālā programma.[1]

Pēc Pirmā pasaules kara beigām uzrakstīja "Mūsdienu Francijas vēsturi" (Histoire de la France contemporaine, 1921) un "Mūsdienu Eiropas politisko vēsturi" (Histoire politique de l'Europe contemporaine, 1921-1926). Mūža nogalē papildināja agrāk rakstīto ar eseju par franču tautas evolūciju "Franču nācijas patiesā vēsture" (1933, atkārtots izdevums 1945), "Etīdēm par politiku un vēsturi" (1934) un "Eseju par Eiropas tautu salīdzinošo vēsturi" (1938).

Miris mājas arestā 1942. gada 24. aprīlī Otrā pasaules kara laikā vācu okupētajā Bretaņā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Franču nācijas patiesā vēsture. Eseja par franču tautas evolūciju" (1933, 1945).
Histoire de la civilisation ancienne (Orient, Grèce, Rome)
Histoire de la civilisation au Moyen Âge et dans les temps modernes
Histoire de la civilisation contemporaine
  • Histoire de la civilisation (2 volumes):
Abrégé de l'histoire de la civilisation
Histoire de la civilisation ancienne Orient, Grèce, Rome, Les Barbares
  • 1914 : Histoire narrative et descriptive de l'Antiquité (10e éd.)
  • 1921 : Histoire de la France contemporaine, en collaboration avec Ernest Lavisse
  • [1921-1926] : Histoire politique de l'Europe contemporaine. Évolution des partis et des formes politiques 1814-1914, 2 tomes (7e éd.), Paris: Armand Colin (rééd. 1929-1931)
  • 1933 : Histoire sincère de la Nation française. Essai d'une histoire de l'évolution du peuple français, PUF (2e éd. 1945)
  • 1934 : Études de politique et d'histoire, PUF
  • 1938 : Essai d’une histoire comparée des peuples de l’Europe

Par latviešiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstot ziņojumu La Nation Lettonne par latviešu vēsturi, Seņoboss atzīmēja latviešu antagonismu pret muižniekiem un vāciešiem. Tas sevišķi izpaudies 1905. gada revolūcijā, ko viņš salīdzināja ar franču zemnieku revolūciju (Žakeriju). "Latviešu tauta nav nezglītots un nekārtīgs pūlis, bet mācītu zemnieku tauta, strādīga, taupīga, ar plašu, aktīvu un ietekmīgu vidusšķiru, kas pieradusi pati pārvaldīt savas lietas, grupēties savienībās, izvēlēt savus delegātus, kas spējīga apvienoties valstī un valdīt pati par sevi gluži tāpat kā dāņi vai norvēģi... Tā būs maza valsts, tomēr lielāka nekā Šveice, Dānija vai Beļģija, un tā varēs nostiprināties, noslēdzot saimniecisku savienību ar ar citām Baltijas piekrastes valstīm, kā: Lietuvu, Igauniju un Somiju".[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. XIX. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 38 278. sleja.