Ūdens simbolika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ūdens (mitoloģijā) un reliģijā ir arhaisks un universāls dzīvības izcelšanās un auglības simbols. Ambivalents spēks, kurš gan rada un uztur visu dzīvo, gan spēj to arī iznīcināt. Ir arī tīrības, šķīstības, pārmaiņu, kā arī haosa un nāves simbols. Ūdens bieži saistīts ar pagāniskiem un reliģiskiem rituāliem, ar augstāku spēku klātbūtni un svētību. Tas garīgi atjauno, attīra un pasargā no ļaunā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens simboliskās nozīmes ir saglabājušās nemainīgas visu radības pastāvēšanas laiku, visās pasaules kultūrās. Par ūdeni un tā simbolisko nozīmi daudz rakstīts Mitoloģijas enciklopēdijās: Mitoloģijas enciklopēdija, 1.sējums[1] ; Mitoloģijas enciklopēdija, 2.sējums[2] . Aprakstot ūdens simbolisko nozīmi Bībelē, lielu ieguldījumu sniedzis M. C. Tennijs, kurš uzrakstījis Bībeles tēlu enciklopēdiju[3] . Par šo tēmu rakstījuši arī L. R. Kens, J. C. vitlhoits, T. Longmans III darbā Bībeles attēlu vārdnīca[4] . Arī O. Kīls darbā par Bībeles simbolu pasauli[5] . Par ūdens simboliku un saistību ar sievieti un auglību, daudz rakstījusi arī Marija Gimbuta.[6]

Nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvības simbols. Visa sākums un atdzimšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau aizvēsturē, pirmajos mītos, ūdens ir dzīvības devējs un uzturētājs. Daudzu tautu kultūrās ir mīts, ka sākotnēji bijis tikai bezgalīgs ūdens, no kura pakāpeniski "iznirusi" sauszeme. Piemēram, Babiloniešu kosmoloģijā sākotnēji eksistēja tikai jūra, no kuras dievs Marduks izcēla zemi. Tāpat arī hinduismā, rigvēdā ir teikts, ka sākotnēji viss bija kā jūra bez gaismas. Ūdens ir visa esošā avots. Vēlākos tekstos dievs radītājs — Brahma izceļ zemi no ūdens. Arī Ēģiptiešu mītos no ūdens klajuma pacēlās sauszeme, kuras centrā tika uzcelta pirmā pilsēta. Jūdu-Kristiešu tradīcijā par pasaules radīšanu — Dievs no ūdens radīja sauszemi, kā rakstīts 1. Mozus 1:9. "Lai visi ūdeņi zem debesīm saplūst vienuviet, ka top redzama sauszeme!" Ūdens ir viens no vissenākajiem dzīvības simboliem.[2] Piemēram, kristietībā, to apliecina citāti no Bībeles: "Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši To Kungu, dzīvības ūdens avotu".(Jer 17:13); "Visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela, jo, kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība". (Ec 49:7) ;(1. Moz 7:24); (1. Moz 21:14); (1. Moz 24:43); (1. Moz 24:13); un citi. Ūdens ir arī atdzimšanas simbols. Par to liecina fakts, ka, piemēram, Senajā Ēģiptē, ūdens laistīšana bērēs nodrošināja aizgājēja atdzimšanu un veiksmi pēcnāves dzīvē. Arī kristietībā ūdens klātbūtne kristībās, simboliski norāda uz cilvēka atdzimšanu jaunai dzīvei.

Auglības simbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzu reliģiju kosmoloģijas pirmsākumi vieno auglību un ūdeni ar dievišķā sievišķo aspektu. Hinduismā ūdens ir ne tikai auglības simbols, bet tas tiek uzskatīts arī par svētu un to pielūdz. Ūdens ir neatraujami vienots ar auglības dievieti Šakti. Par svētuma un auglības piemēru uzskata upi Gangu. Tāpat arī Nīlas upi dēvē par auglības un radošuma simbolu. Rigvēdā ūdens tiek slavināts kā visa esošā radītājs. Tam tiek piedēvētas pat dziednieciskas spējas. Avota ūdeni bieži dēvē par Zemes Māti. Seno grieķu kosmoloģijā viens no senākajiem radīšanas mītiem stāsta par Dievietes-Mātes un ūdens vienotību. šīs dievietes vārds ir Eirinome un viņa sevī iemieso visu esošo. Viņa nošķīra debesis no ūdens, lai dotu vietu jaunai dzīvībai.

Attīrīšanās simbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdeni miesas un gara tīrībai un šķīstīšanai izmanto visās pasaules kultūrās, jau kops cilvēces pirmsākumiem. Kā piemērs, rituālās šķīstīšanās peldes Indijā, senajā Meksikā, apmazgāšanās rituāls islāma zemēs. Japānas sintoisma reliģiskajos priekšstatos ūdens ir ne tikai šķīstības, tīrības, bet arī vienkāršas un godpilnas dzīves simbols. Budismā ūdens simbolizē ne tikai šķīstību un tīrību, bet arī mieru. Ēģiptes kultūrā ūdenstilpnes, kuras atradās tempļos, izmantoja attīrīšanās un šķīstības nolūkos. Arī kristietībā ūdens ir attīrīšanās simbols, kā liecina Bībele: "Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas." (1. Moz 18:4); "Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, un to neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, pildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā." (1. Moz 24:16). Arī Islāmā ūdens nodrošina attīrīšanās un šķīstības stāvokli. Pirms katras lūgšanas ir obligāta rituālā mazgāšanās, piecas reizes dienā. Arī Japānas kultūrā, sintoismā ūdens ir ar šķīstības, tīrības un vienkāršības nozīmi. Tas ir arīdzen godpilnas dzīves simbols. Ūdens, ūdenstilpnes un ūdenskritumi sintoismā ir svēti.

Pārejas, pārmaiņu simbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens bieži simbolizē mainīgumu, pārmaiņas. Kristietībā ūdens ir viens no vissvarīgākajiem elementiem kristību procesā. Caur ūdeni, ūdens kristību, cilvēks no "vecā" pārtop par "jauno", atpestīto cilvēku. "Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns"(2. Kor 5:17). Caur ūdeni Dievs cilvēkā veic dažādas izmaiņas, piemēram, kā rakstīts Jāņa Evaņģēlijā 4:14, kur Kristus pavēsta sievietei no Samarijas: "Tie, kas dzers no tā ūdens, ko Es tiem dodu, nekad nebūs izslāpuši." ūdens ir arī pestīšanas simbols, piemēram, strauti, kas iztek no Edenes dārza Dzīvības koka. Ūdens kā pārejas simbols sastopams daudzos mītos, kuros upes vai jūras iezīmē robežu starp dzīvo un mirušo pasauli. Piemēram, Sengrieķu priekšstatā par Stiksas upi, ļaudis tic, ka tā atdala dzīvo pasauli no mirušo valstības. Tikai šķērsojot šo upi, dvēsele var uzsākt pēcnāves dzīvi.

Dieva svētuma un klātbūtnes simbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzās kultūrās ūdens ir svēts, un tas simbolizē Dieva valstību, svētību un klātbūtni. Kā piemēram, hinduismā, upe Ganga indiešu uztverē ir svēta upe, kuras ūdeņi spēj šķīstīt gan cilvēka ķermeni, gan apziņu. Hinduistu mājas altārī trauks ar ūdeni vēsta par dievišķā klātbūtni. Kristietībā Dievs ir klātesošs arī caur ūdeni, it sevišķi kristībās, kā teikts Mateja Evaņģēlijā 3:16 — "Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam." Līdzīgi rakstīts arī 1. Moz 21:19; Mat 3:11... Dievs arī dažādas zīmes un brīnumus darījis ar ūdens palīdzību: "Paņem ūdeni no upes un izlej to sausā vietā, un tad notiks, ka tas ūdens, kuru tu būsi ņēmis no upes, uz sausuma kļūs par asinīm."(2. Moz 4:9); "Un Dieva gars lidinājās pār ūdeni"(1. Moz. 1:2); un (2. Moz 7:20)... Par Dieva spēku un klātbūtni liecina arī stāsts, kurā: "Viņš pāršķīra jūru, lika viņiem tai izsoļot cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu"(Ps. 78:13).

Spēka simbols. Haoss, plūdi, nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens simbolizē ne tikai dzīvību, auglību,..., bet arī spēju iznīcināt. Piemēram, saistībā ar grēku plūdiem, kuri ir daudzu reliģiju sastāvdaļa, piemēram, kristietībā un hinduismā. Kristiešu kultūrā: "Jo redzi, Es likšu nākt ūdensplūdiem zemes virsū, kas iznīcinās visu radību zem debesīm, kam vien ir dzīvības dvaša." (1. Moz 6:17); (1. Moz 7:17); (1. Moz 9:11). Ūdens ir arī haosa simbols, piemēram, sengrieķu kultūrā. To bieži saista tieši ar pazemes ūdeņiem, jeb dzīlēm un jūru. Spilgts piemērs tam ir Latviešu mitoloģija. tas atspoguļots arī kristietībā, kā rakstīts Bībelē: "Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi."(2. Moz 15:5). Ūdeni, kā nāves simbolu daudzās kultūrās bieži saista arī ar sievietes ambivalento dabu — spēju iznīcināt pašas radīto. Arī daoismā ūdens ir viens no visbiežāk lietotajiem simboliem. Tas parasti tiek izprasts kā spēks. Šajā kultūrā ūdens elements ir visvājākais no visiem elementiem, tomēr tā būtība un ietekme ir visspēcīgākā. Ir uzskats, ka ūdens maģiskās īpašības iedarbojoties uz cilvēku, spēj dot labklājību, mūžīgu jaunību un pat nemirstību. Tas ir sibols arī gudrībai. Piemēram, daoisma metaforās ūdens savā spēkā atrod savu ceļu apkārt dažādiem šķēršļiem.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mitoloģijas enciklopēdija, 1.sējums, 1993.g. Rīga, Latvijas enciklopēdija, 320lpp.
  2. 2,0 2,1 Mitoloģijas enciklopēdija, 2.sējuma, 1994.g. Rīga, Latvijas enciklopēdija, 416lpp.
  3. Tenney M. C., Pictorial Encyclopedia of the Bible, 1976.g. Michigan, Zondervan Publishing House,903 lpp.
  4. Ken L. R., Witlhoit J. C., Longman III T., Dictionary of Biblical imagery, 1998.g. USA, Inter Varsity Press, 931-932 lpp.
  5. Keel O., The symbolism of the Biblical world, 1997.g. Indiana, Eisenbrauns, 422 lpp.
  6. Gimbutas M., The language of the Goddess, 1989.g. London, Thames and Hudson, 383 lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]