Kristības

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jēzus Kristus kristīšana

Kristības (grieķu: βάπτισμα — ‘iegremdēšana’) kristīgajā ticībā ir sakraments, ar kuru cilvēks tiek uzņemts kristīgajā baznīcā un arī konkrētā konfesijā. Kristību atzīst visi kristietības novirzieni, kaut arī dažādos traktējumos. Lielākā daļa konfesiju praktizē bērnu kristīšanu, taču dažas, kā baptisti un anabaptisti, kristī tikai pieaugušus cilvēkus.

Izplatītākā ir ūdens kristība jeb kristības sakraments, kas ir nepieciešams cilvēkam, lai kļūtu par draudzes un Baznīcas locekli. Jaunajā derībā ir minēta Svētā Gara kristība jeb kristīšana ar Svēto Garu; lielākā daļa kristīgo konfesiju to uzskata par ūdens kristības daļu, bet Vasarsvētku kustības pārstāvji — par atsevišķu kristību. Bībelē vēl tiek minēta arī kristīšana ar uguni, taču kristietībā tāda tiek reti praktizēta un notiek caur Svēto Garu jeb vienlaicīgi ar kristību Svētajā Garā, jo Svētais Gars nāk kā uguns.

Pēc Jēzus Kristus vārdiem, ūdens kristība un Svētā Gara kristība savā būtībā ir atdzimšana no augšas un ir nepieciešamais priekšnoteikums tikšanai Dieva valstībā (Jāņa ev. 3:3—5). Pēc apustuļa Pētera vārdiem, kristība ir labas sirdsapziņas izlūgšanās (1. Pētera 3:21).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bībelē kristības pirmo reizi parādās sakarā ar Jāņa Kristītāja darbību, kurš atnācējus kristīja, pagremdējot tos Jordānas upes ūdeņos par zīmi tam, ka tie atsakās no izdarītā ļaunuma un nomazgā no sevis grēkus, lai ar tīru dvēseli sagaidītu Mesiju, kura atnākšanu Jānis Kristītājs sludināja. Šādā veidā tika nokristīts arī Jēzus. Vēlāk arī Jēzus ar saviem mācekļiem ūdenī kristīja jūdus. Bībelē tiek nosķirta Jāņa Kristītāja kristība un Jēzus kristība jeb kristīšana Jēzus vārdā (Apustuļu darbi 19:1—5). Pēc augšāmcelšanās Jēzus aicināja savus mācekļus palikt Jeruzalemē, lai tie sagaidītu spēku no augšas (no Dieva), un 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās pār tiem nonāca Svēta Gara spēks (viņi tika kristīti ar Svēto Garu). Vēlāk tie praktizēja kristīšanu Svētajā Garā ar roku uzlikšanu. Viena no Svētā Gara saņemšanas zīmēm bija runāšana mēlēs un (vai) pravietošana.