Kristības

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jēzus Kristus kristīšana.

Kristība (grieķu: βάπτιση — «iegremdēšana») ir iestādījums jeb sakraments kristīgajā ticībā, kura rezultātā cilvēks iemanto jaunu kvalitāti. Kristību atzīst visi kristietības novirzieni, kaut arī dažādos traktējumos. Izplatītākā ir ūdens kristība, jeb kristības saktraments, kas ir nepieciešama cilvēkam, lai kļūtu par Draudzes jeb Baznīcas locekli. Vēl tiek minēta Svētā Gara kristība jeb kristīšana ar Svēto Garu, kuru lielākā kristīgo denomināciju daļa uzskata kā ūdens kristības daļu, taču Vasarsvētku kustības pārstāvji, kā atsevišķu kristību. Bībelē vēl tiek minēta arī kristīšana ar uguni, taču kristietībā tāda netiek praktizēta.

Pēc Jēzus Kristus vārdiem ūdens kristība un Svētā Gara kristība savā būtībā ir atdzimšana no augšas un ir nepieciešamais priekšnoteikums tikšanai Dieva valstībā (Jāņa ev. 3:3-5). Pēc apustuļa Pētera vārdiem, kristība ir labas sirdsapziņas izlūgšanās (1.Pētera 3:21).

Bībelē kristība pirmo reizi parādās sakarā ar Jāņa Kristītāja darbību, kurš atnācējus kristīja, pagremdējot tos Jordānas upes ūdeņos par zīmi tam, ka tie atsakās no izdarītā ļaunuma un nomazgā no sevis grēkus, lai ar tīru dvēseli sagaidītu Mesiju, kura atnākšanu Jānis Kristītājs sludināja. Arī Jēzus tika šādā veidā nokristīts. Vēlāk arī Jēzus ar saviem mācekļiem veica jūdu kristīšanu ūdenī. Bībelē tiek nosķirta Jāņa Kristītāja kristība un Jēzus kristība jeb kristīšana Jēzus vārdā (Apustuļu darbi 19:1-5). Pēc augšāmcelšanās Jēzus aicināja savus mācekļus palikt Jeruzalemē, lai tie sagaidītu spēku no augšas (no Dieva), un 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās pār tiem nonāca Svēta Gara spēks (viņi tika kristīti ar Svēto Garu). Vēlāk tie praktizēja kristīšanu Svētajā Garā ar roku uzlikšanu. Viena no Svētā Gara saņemšanas zīmēm bija runāšana jaunās mēlēs.