Žaks Luijs Davids

**Žaks Luijs Davids**
Žaks Luijs Davids
	Žaka Luija Davida pašportrets 1794. gadā
Pilnais vārds	1748. gada 30. augustā
Dzimis	Parīze, Francija
Miris	1825. gada 29. decembrī (77 gadu vecumā); Brisele, Nīderlande
Tautība	Francūzis
Nozares	gleznošana, zīmēšana
Mākslas virziens	neoklasicisms

Žaks Luijs Davids (franču: Jacques-Louis David; dzimis 1748. gada 30. augustā, miris 1825. gada 29. decembrī) bija franču gleznotājs, neoklasicisma pārstāvis. Tiek uzskatīts par vienu no savas ēras izcilākajiem pārstāvjiem glezniecībā. Bijis aktīvs Lielās franču revolūcijas atbalstītājs un Maksimiljēna Robespjēra draugs, pirmās Republikas laikā bija mākslas dzīves organizētājs. Ž. L. Davidam ir bijis ļoti daudz skolnieku, tādējādi viņš bija ietekmīgākā persona Francijas mākslā 19. gadsimta sākumā.

Dzīvesgājums

Žaks Luijs Davids dzimis 1748. gadā Parīzē turīgā buržuāziskā ģimenē. Viņa tēvs gāja bojā duelī, kad Žakam bija tikai deviņi gadi. Pēc tam viņu audzināja mātes radinieki. Jau agrā vecumā viņš izrādīja interesi par zīmēšanu un tika nosūtīts mācīties pie sava tēvoča, arhitekta.

Vēlāk viņš studēja Francijas Karaliskajā mākslas akadēmijā, kur viņa skolotāji bija ievērojamie mākslinieki Žozefs Marī Vjēns un Fransuā Bušē. 1774. gadā viņš ieguva prestižo Romas balvu (Prix de Rome), kas deva viņam iespēju piecus gadus studēt Romā. Šajā laikā viņš dziļi iepazina antīko mākslu un to stilistiku, kas vēlāk kļuva par viņa glezniecības pamatu.

Atgriežoties Francijā, Davids kļuva slavens ar darbiem, kas atspoguļoja antīkās pasaules tikumus un patriotismu. Viņa nozīmīgākie darbi ir Horaciju zvērests (Le Serment des Horaces, 1784), Sokrāta nāve (La Mort de Socrate, 1787) un Brūta nāve (Les Licteurs rapportent à Brutus les corps de ses fils, 1789).

Franču revolūcijas laikā viņš kļuva par dedzīgu republikāņu atbalstītāju. Viņš bija Nacionālā konventa deputāts un parakstīja karaļa Luija XVI nāves spriedumu. Viņš organizēja republikas svētkus un propagandas mākslas projektus. Tomēr pēc Robespjēra krišanas viņš īslaicīgi tika ieslodzīts.

Napoleona laikmetā Davids kļuva par Napoleona galveno portretistu. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir Napoleons šķērso Alpus (Napoléon franchissant les Alpes, 1801). Viņš arī gleznoja Napoleona kronēšana (Le Sacre de Napoléon, 1807), kurā atainota Napoleona kronēšanas ceremonija Parīzes Dievmātes katedrālē.

Pēc Napoleona krišanas Davidam kā bijušajam revolūcijas un impērijas atbalstītājam tika liegta iespēja palikt Francijā. Viņš devās trimdā uz Briseli, kur turpināja gleznot un pavadīja savas dzīves pēdējos gadus.

Miris 1825. gada 29. decembrī un tika apbedīts Briselē.