Žans Pols Marats

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Žans Pols Marats
Jean-Paul Marat
Žans Pols Marats
Personīgā informācija
Dzimis 1743. gada 24. maijā
Budrija, Neišateles kantons, Prūsijas karaliste
(tagad Šveice)
Miris 1793. gada 13. jūlijā (50 gadi)
Parīze, Francija
Nodarbošanās Žurnālists, politiķis, ārsts, zinātnieks

Žans Pols Marats (franču: Jean-Paul Marat; dzimis 1743. gada 24. maijā, miris 1793. gada 13. jūlijā) bija franču žurnālists, politiķis, ārsts, zinātnieks. Marats pazīstams ar savu darbību Lielās franču revolūcijas laikā, kad bija viens no jakobīņu vadītājiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marats jaunībā uzsāka nodarboties ar zinātni un ārstniecību. Ar laiku viņš bija ieguvis laba ārsta reputāciju. 1777. gadā Marats tika iecelts labi apmaksātā galma ārsta postenī. Publicēja zinātniskus darbus par siltumu, elektrību, gaismu. Marats iztulkoja un 1787. gadā publicēja pazīstamo Īzaka Ņūtona darbu "Optika".

Neilgi pirms Lielās franču revolūcijas 1788. gadā Marats pievērsās publicistikai, uzsāka politisko darbību. Vēlāk kļuva par vienu no jakobīņu vadītājiem. Marats laikā no 1792. gada septembra līdz 1793. gada jūlijam bija Nacionālā konventa deputāts. Revolūcijas laikā viņš bija viens no tiem, kas izstrādāja konstitūcijas projektu. Bija viens no tautas sacelšanās organizatoriem.

Atentāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marats tika nogalināts 1793. gada 13. jūlijā savās mājās Parīzē. Viņu nogalināja žirondistu partijas atbalstītāja Šarlote Kordjē, kas bija pārliecināta, ka Marata nāve apturēs pret žirondistiem vērsto vardarbību, kas izvērsās Lielās franču revolūcijas gaitā. Bet atentāta rezultātā terors pret žirondistiem tikai pieauga.[1]

Šarlote Kordjē bija plānojusi Maratu nogalināt pie Nacionālā konventa. Taču Marats veselības problēmu dēļ pēdējā laikā vairs neizgāja no mājām. Viņam bija nopietna ādas saslimšana, ko viņš centās atvieglot stundām uzturoties medicīniskā vannā. Marats bija vannā, kad ieradās Šarlote Kordjē, lūdzot viņu pieņemt un uzklausīt informāciju par izbēgušiem žirondistiem. Marats viņu pieņēma, neskatoties uz savas sievas protestiem. Šarlote Kordjē uzsāka sarunu, bet tad viņa Maratu nodūra turpat vannā. Četras dienas vēlāk Šarlotei Kordjē tika izpildīts nāvessods ar giljotīnas palīdzību.

Žaka Luija Davida glezna "Marata nāve" (1793)

Marats tika pasludināts par revolūcijas mocekli, jakobīņu elku. Gleznotājs Žaks Luijs Davids Maratu attēlojis savā slavenajā gleznā "Marata nāve".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]