Žults

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Žults (dzeltenā viela) aknu biopsijā.

Žults ir gremošanas sula, kuru izdala aknas. Pa aknu žultsvadiem tā plūst uz žultspūsli un periodiski, žultspūslim iztukšojoties, tā nonāk divpadsmitpirkstu zarnā. Žults sastāvā nav gremošanas fermentu, bet tajā esošās vielas nodrošina taukvielu un taukos šķīstošo vielu šķīdināšanu. Izšķīdinātie tauki fermentu iedarbības rezultātā vieglāk sašķeļas un labāk uzsūcas.

Ar žulti izdalās holesterīns, lecitīns, bikarbonāti, žults sāļi un žults pigmenti, steroīdie hormoni, dažādi medikamenti. Žultī plaši atrodami visa spektra elektrolīti: Na+, K+, Ca2+, Cl, CO32−. Sagremojot ļoti taukainu maltīti, lielākā daļa žults pigmentu nonāk tievajā zarnā un tiek reabsorbēti līkumainajā zarnā un atgriežas aknās caur portālo vēnu un atkal tiek sekretētas ar žulti. Žults sekmē zarnu kustības un kavē baktēriju savairošanos zarnās. [1]

Žultī esošās žultsskābes pirmās emulģē organismā ar barību uzņemtos lipīdus. Diennaktī vidēji izdalās 500—1200 ml žults.

Žultsskābes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz pat 53% žults sausās masas aizņem žultsskābes. Pirmatnējās žultsskābes — holskābe un henoksilholskābe — veidojas aknu šūnās (hepatocītos) no holesterīna. Žultsskābju galvenā daļa konjugējas ar glicīnu un taurīnu, pārvēršoties glikoholskābē un tauroholskābē. Konjugētās žultsskābes ir mazāk toksiskas un labāk šķīst ūdenī.

Funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žultsskābju funkcija ir daudzveidīga. Tās spēj no holesterīnu fosfolipīdiem un taukskābēm formēt speciālu transporta formu — micellas, pateicoties kurām augstāk minētās vielas kļūst par žultī šķīstošām un tādā veidā izdalās no organisma. Turklāt žultsskābes uztur žulti šķidru un ierobežo kristalizācijas procesu, līdz ar to kavējot žultsakmeņu veidošanos.

Žultsskābes piedalās tauku emulģēšanā, taukos šķīstošo vitamīnu (A, D, E, K) uzsūkšanās procesos zarnās, pastiprina zarnu kustības, aktivizē aizkuņģa dziedzera un zarnu trakta enzīmu — lipāzi.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova. Fizioloģija ārstiem. Rīga : Izdevniecība Nacionālais apgāds, 2007. 516. lpp. ISBN 978-9984-26-294-9.
  2. Jānis Gardovskis, Ralfs Kolītis, Jāzeps Baško, Antoņina Sondore u.c. (2013). Ķirurģija. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. 1013. lpp. ISBN 978-9984-793-28-3.