486958 Arrokots

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no (486958) 2014 MU69)
Jump to navigation Jump to search
486958 Arrokots
486958 Arrokots
486958 Arrokota melnbaltais attēls.
Atklāšana un nosaukšana
Atklājējs/i Marks Buje
Atklāšanas vieta Habla kosmiskais teleskops
Atklāšanas datums 2014. gada 26. jūnijā
Apzīmējumi
Mazās planētas apzīmējums 486958 Arrokots
Citi nosaukumi [1]
  • Ultima Thule (neoficiāli)
Mazo planētu kategorija
Orbitālie parametri
Epoha 2019.gada 27. aprīlis (JD 2458600.5)
Afēlijs 46,442 AU
Perihēlijs 42.721 AU
Lielā pusass (rādiuss) 44.581 AU
Ekscentricitāte 0.0417249±0.0000346
Apriņķojuma periods 298 yr
Vidējā anomālija 316.55086°
Slīpums 2.45116°±0.000012°
Uzlecošā mezgla garums 158.99773°±0.00045°
Pericentra arguments 174.418°±0.037°
Fiziskie raksturlielumi
Dimensijas 31.7 x 19.5 x 14.2 km.[1]
Rotācijas periods 15±1 h
Ziemeļu pola rektascensija ~ 300°[2]
Ziemeļu pola deklinācija ~ -21°[2]
Ģeometriskais albedo 0.06 - 0.14
Redzamais spožums 26.8
Absolūtais spožums 11.1

486958 Arrokots, arī (486958) 2014 MU69 vai Ultima Thule ir transneptūna asteroīds Koipera joslā, kas tika izvēlēts kā izpētes objekts starpplanētu zondes New Horizons paplašinātās misijas ietvaros pēc Plutona pārlidojuma 2015. gadā. Zonde to sasniedza 2019. gada 1. janvārī, palidojot garām 3500 km attālumā. Tajā brīdī tas bija pats tālākais (6,5 mljrd. km) Saules sistēmas objekts, ko sasniedzis Zemes kosmiskais aparāts.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīdī, kad asteroīdu atklāja ar Habla kosmisko teleskopu, tam tika dots pagaidu nosaukums 1110113Y. New Horizons zondes komanda tam bija devusi nosaukumu PT1 (angl. potential target 1 — potenciālais mērķis Nr. 1). Tālāk mazo planētu katalogā tam tika piešķirts kārtas skaitlis (486958). Neoficiālais nosaukums Ultima Thule tika dots par godu leģendārai salai uz antīkās oikumenas galējās robežas. 2019. gada 12. novembrī asteroīds (486958) 2014 MU69 ieguva jaunu nosaumu - Arrokots, kas amerikas indiāņu valodā nozīmē “debesis”.[3]

Parametri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2014 MU69 ir klasiskais Koipera joslas objekts, kura orbīta ir vāji eliptiska (ekscentricitāte 0.0417) un tuvu ekliptikas plaknei (slīpums 2,451°). Asteroīds riņķo apkārt Saulei 44 AU attālumā, un orbitālais periods sastāda nedaudz vairāk par 293 gadiem.

Objekta izmērs sākotnēji tika vērtēts, vadoties pēc albedo 38 līdz 45 km (pieņemot albedo diapazonu 0,04—0,10) vai 25—45 km (ja albedo ir 0,04—0,15).

Analizējot 2014 MU69 triju zvaigžnu aizklāšanās rezultātus 2017. gadā, tika izvirzīts pieņēmums, ka objekts ir vai nu ekstremāli izstiepts sferoīds, vai arī divu asteroīdu pāris 15—20 km diametrā katrs. Paziņojums, ka Ultima Thule objektam ir pavadonis, pēc attēla pārbaudes izrādījās datu apstrādes kļūda. Kosmiskās zondes New Horizons fotoattēli parādīja, ka tas ir kontakta dubultobjekts ar aptuveno izmēru 32 x 16 km. Abas Ultima Thule sfēras pēc krāsas ir gandrīz identiskas.

Atklāšana un izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asteroīdu atklāja ar Habla kosmisko teleskopu. Par tā eksistenci NASA paziņoja 2014. gada oktobrī.

Faktiski šis atklājums kļuva par "glābiņu" New Horizons starpplanētu zondes paplašinātajai misijai. Zondes palaišanas brīdī vēl nebija zināmi objekti, kurus aparāts varētu apmeklēt pēc Plutona pārlidojuma. Šādu objektu meklējumi tika veikti jau lidojuma laikā.

Uz 2015. gada sākumu 2014 MU69 bija vienīgais atklātais objekts, kuru New Horizons varētu garantēti sasniegt (ņemot vērā iespējamās kļūdas). Iespēja sasniegt nedaudz lielāko kandidātu 2014 PN70 (PT3, G12000JZ) tika vērtēta uz 97%, bet 2014 OS393 (PT2, E31007AI) vērtējums sastādīja tikai 7%, un tas vairs netika vērtēts kā iespējamais kandidāts. Bez to jebkuru šo divu mērķu sasniegšana prasītu no zondes divreiz lielāku ātruma palielinājumu un, attiecīgi, lielāku degvielas patēriņu, nekā 2014 MU69. Vēl iepriekš no potenciālo kandidātu saraksta tika izslēgts objekts 2014 MT69 (PT7).

2015. gada jūlijā vēl tikai 2014 PN70 (PT3) tika vērtēts kā otrs potenciālais mērķis, bet jau augustā par paplašinātās misijas mērķi izvēle krita 2014 MU69 labā.

Lai sasniegtu izvēlēto objektu, 2015. gadā tika veiktas četras New Horizons trajektorijas korekcijas - 22., 25., 28. oktobrī un 4. novembrī, kā rezultātā aparāta ātrums izmainījās kopumā par 56,9 m/s.

2018. gada 16. septembrī 2014 MU69 pirmo reizi tika nofotografēts ar zondes instrumentu LORRI no 160 mlj. km. liela attāluma, bet 24. septembrī ar LORRI instrumentu tika uzņemti 20 Ultima Thule attēli.

2018. gada 24. decembrī no 10 mlj. km attāluma New Horizons ar savas kameras LORRI palīdzību uzņēma 3 kadrus ar ekspozīciju 0,5 sek., no kuriem tika samontēts jauns 2014 MU69 attēls. Izdevās izvērtēt, ka objekta albedo ir ap 10%.

30. decembrī ar LORRI kameru 37 stundu minimālās satuvināšanās laikā no 1,9 mlj. km attāluma tika iegūts Ultima Thule attēls, kas pierādīja, ka objektam ir izstiepta, nevis sfēriska formu. 31. decembra attēlā objekts bija redzams ķegļa formas veidā.

Aparāta pārlidojums objekta 2014 MU69 tuvumā notika 2019. gada 1. janvārī, satuvinoties ar to līdz 3500 km 43,4 AU attālumā no Saules.

2019. gada 1. janvāra attēlā no 137 tūkst. km attāluma objekts atgādināja sarkanīgu sniegavīru. Datu pārraidīšana uz Zemi no New Horizons zondes tika pārtraukta apmēram uz nedēļu un atjaunojās 2019. gada 10. janvārī, aizsākot atlikušo zinātnisko datu augšuplādi, kas ilgs 20 mēnešu garumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]