17. maija ārkārtējās pilnvaras (1940)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ārkārtējais pilnvarojums

17. maija ārkārtējās pilnvaras bija autoritārās Kārļa Ulmaņa valdības 1940. gada 17. maijā pieņemtais lēmums par to, kā Latvijas valdības rīcībspējas zaudēšanas gadījumā piešķirt ārkārtējas pilnvaras Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam, un kā šīs pilnvaras izmantot. Uz šīs pilnvaras pamata Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests trimdā turpināja darboties līdz 1991. gadam.

Ņemot vērā aizvien pieaugošos PSRS okupācijas draudus, Ulmaņa valdība 1940. gada 17. maijā pieņēma slepenu lēmumu par ārkārtējo pilnvaru piešķiršanas kārtību Zariņam gadījumā, ja kara apstākļu dēļ valdība vairs nebūtu rīcībspējīga. Pilnvara netika sagatavota kā atsevišķs dokuments, bet iekļauta valdības 17. maija lēmuma tekstā, kura norakstu 18. maijā nodeva Ārlietu ministram Munteram. Viņš par pieņemto lēmumu 22. maijā telegrāfiski informēja Zariņu un 1. maijā Zariņš saņēma pilnvarojuma tekstu diplomātiskajā pastā. Zariņš tās pašas dienas vakarā telegrafēja Munteram: "Saņēmu. Paldies. Visi mani spēki stāv Jūsu un mīļās dzimtenes rīcībā. Vajadzības gadījumā pilnvaras izmantošu saskaņā ar rīkojumu pēc labākās apziņas."[1]

Pilnvaras teksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slepens. Valsts kanceleja 1940. g. 18. maija Nr. 48. Rīgā, Valdemāra ielā 3, 4.dz.

Ārlietu ministra kungam.

Valsts kanceleja paziņo, ka Ministru kabinets š.g. 17. maija sēdē nolēma:

1) gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām pārstāvībām Vakareiropā, piešķirt ārkārtējās pilnvaras Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam.

2) Pilnvaru spēkā stāšanās momentu nosaka ārlietu ministrs, dodot attiecīgo rīkojumu sūtnim Londonā, kurā norāda, kādas pārstāvības pakļautas ārkārtējām pilnvarām.

3) Ja technisku apstākļu dēļ ārlietu ministram nav iespējams savu rīkojumu paziņot sūtnim Londonā, tad pēdējam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras stājas spēkā automātiski. Sūtnis Londonā par to pārliecinās ar attiecīgu telegrāfisku pieprasījumu ārlietu ministram un, nesaņemot atbildi divdesmit četru stundu laikā, rīkojas uz ārkārtējo pilnvaru pamata līdz tam brīdim, kad atkal nodibinās sakari ar ārlietu ministru.

4) Sūtnim Londonā Kārlim Zariņam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras attiecas uz visām Latvijas diplomātiskām un konsulārām pārstāvībām, izņemot sekojošās valstīs: Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā un Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

5) Ja sūtnis Kārlis Zariņš, viņa ārkārtējām pilnvarām spēkā esot, nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ar šo lēmumu piešķirtās ārkārtējās pilnvaras pāriet uz Latvijas sūtni Amerikas Savienotās Valstīs Alfrēdu Bīlmani.

6) Ārkārtējas pilnvaras dod tiesību:

a) aizstāvēt pēc labākās apziņas Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību;

b) dot šai nolūka saistošus rīkojumus visam Latvijas pārstāvībām, izņemot augšā minētās valstis;

c) rīkoties ar visiem valsts līdzekļiem, kustamo un nekustamo mantu, kas ir minēto pārstāvību rīcībā;

d) pagaidām atstādināt no amata sūtņus, ka ari atcelt un pārcelt visus pārējos pārstāvību darbiniekus;

c) likvidēt pārstāvības, izņemot sūtniecību Amerikas Savienotas Valstīs;

f) nozīmēt delegātus apspriedēm un konferencēm;

g) ārkārtējos apstākļos, kas kavētu šo pilnvaru izlietošanu, nodot tās sūtnim Alfrēdam Bīlmanim.

R. Bulsons Valsts kancelejas direktora v. i. B. Roze Nodaļas vadītāja v. — Noraksta pareizību apliecinu: T. Anševics Administrātīvā departamenta direktors.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas valdības 1940. gada 17. maija ārkārtas pilnvaru jautājums