Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kārlis Ulmanis
Šis raksts ir par Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Par Gunta Ulmaņa prezidentūru skatīt rakstu Guntis Ulmanis.

Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms (arī Ulmaņa laiki vai Ulmaņlaiki) bija autoritārs režīms Latvijā, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma un pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli Ulmanis Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā.

Režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms.[1] Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, kad Ulmanis pārņēma arī Valsts Prezidenta amatu, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozītīvais aspekts.[2] Režīma ideoloģijas pamattēze bija, ka Vadoņa radītā 15. maija Atjaunotā Latvija ir devusi iespēju tautas vienotībai un uzplaukumam latviskā Latvijā. 15.maiju iedibināja kā tautas vienotības jeb Vienības dienu un tai par godu nosaukta Vienības gatve Rīgā.

Ulmaņa režīms bija unikāls salīdzinājumā ar citiem starpkaru perioda antidemokrātiskajiem režīmiem, jo Latvijā netika izveidota viena valdošā partija vai pieņemta jauna režīma konstitūcija. Ulmanis kļuva par vadoni, kurš visus svarīgākos jautājumus valstī izšķīra vienpersoniski, balstoties uz latviešu tautas noskaņojumu. Par izteiktu vadoni Ulmanis kļuva 1936. gada 11. aprīlī, saņemot arī Valsts prezidenta pilnvaras, kad tās pārņēma no sava sabiedrotā Alberta Kvieša.

Ulmaņa vadītā Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei. Ikdienas tehniskajā darbā (valdības rīkojumu un likumu sagatavošanā) pilnā Ministru kabineta vietā regulāri sanāca Mazais ministru kabinets, kuru izveidoja 1934. gada 18. maijā. Tā sākotnējais sastāvā bija Ministru prezidenta biedrs M. Skujenieks, tieslietu ministrs H. Apsītis, Valsts kancelejas direktors D. Rudzītis un tā resora vadītājs, kura likums tika apspriests.[3]

Jāatzīst, ka Ulmaņa vadīšana bija izteikti maiga, salīdzinot ar citiem tā laika autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem Centrālajā un Austrumeiropā valstī. Tāpat Ulmaņa režīms ir vienīgais, kurā nenotika oponentu slepkavības. Režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti sekojot tā laika autoritāro režīmu paraugiem pārējā Eiropā.

Daļā Latvijas sabiedrības, it sevišķi zemniecībā, Ulmaņa režīms bija populārs. Autoritārais režīms pārtrauca nebeidzamos daudzo partiju strīdus Saeimā, radot ilūziju par "tautas vienotību". Grūti noteikt, cik lielā mērā 1930. gadu beigu Latvijas ekonomiskā labklājība ir tiešs režīma nopelns, jo brīdī kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība jau bija pārvarējusi viszemāko Lielās depresijas punktu. Režīms, veidojot valsts kapitālisma sistēmu, veica lielus ieguldījumus infrastruktūrā, veidoja nacionalizētus lieluzņēmumus. Pateicoties tam un aktīvai propagandai tautas apziņā Ulmaņa režīms saglabājis popularitāti kā ekonomiskās rosības kāpuma un nosacītā dzīves līmeņa stabilizēšanās laiks.

15. maija apvērsums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ulmanis, ģenerālis Balodis un ģenerālis Berķis parādes laikā

Naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju Ministru prezidents Ulmanis sadarbībā ar Kara ministru Balodi veica valsts apvērsumu. Tika apturēta Saeimas un Satversmes darbība, valstī izsludināts izņēmuma (kara) stāvoklis, aizliegtas politiskās partijas, arestēti vairāki politiskie oponenti, ierobežota preses brīvība. Lai arī Ulmaņa un Baloža parakstītajā deklarācijā tika solīta Satversmes reforma, pēc kuras varētu atsākties arī Saeimas darbs, jau pāris tuvāko mēnešu laikā par neapšaubāmu vadoni valstī kļuva tautā mīlētais Kārlis Ulmanis.

Ulmaņa Ministru kabinets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ministru kabinets 1938. gada beigās

Režīma ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Ulmanis reģionu vizītes laikā.

Vēsturnieks Ilgvars Butulis režīma ideoloģijas attīstību iedala trīs posmos:

  1. pamatnostādņu iezīmēšana (1934. gada maijs—1937. gads);
  2. ideoloģijas sistēmas veidošana, ideoloģiskās audzināšanas un propagandas centralizācija un kontrole (1937. gads—1939. gada oktobris);
  3. krīze (1939. gada oktobris—1940. gada jūnijs).[4]

Ideoloģija veidojās pakāpeniski, jau no režīma pirmajām dienām balstoties galvenokārt uz Ulmaņa publiskajās runās paustajiem uzskatiem un pārņemot vadonības kulta iezīmes no Itālijas, Vācijas un PSRS. Tās veidošanā aktīvi iesaistījās E. Blanks, A. Kroders, J. Lapiņš, E. Virza u. c. kā arī 1937. gada 1. aprīlī izveidotā Sabiedrisko lietu ministrija, kas nodarbojās ar kultūras dzīves, mediju darba un publisko pasākumu vadīšanu. Taču atšķirībā no dogmatiskā komunisma, nacionālsociālisma vai pat Musolīni nenoteikti definētā fašisma, Latvijā neizveidojās "Ulmanisms" vai "Vadonisms". Vēstures izpratnē un skolu programmās, monumentālajā celtniecībā un literārajos sacerējumos, teātru un koncertu repertuārā bija jāvalda vadonības, pozitīvisma un nacionālisma garam.

Masu pasākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi kā citās diktatūrās, liela loma tika atvēlēta Vadoņa slavināšanai masu pasākumos. Tā kā Latvijā nenotika pompozi valdošās partijas kongresi, īpašu lomu spēlēja masu pasākumi — valsts svētki, dažādi kultūras pasākumi, zemkopības izstādes, gadadienas, militārās parādes, ar kuru starpniecību tika veidota un uzturēta pastāvošā politiskā un sociālā kārtība, kas arī vairoja latviešu tautas uzticību tās vadonim.[4]

No 1934. gada 21. līdz 24. jūlijam Esplanādē notiek pirmais lielais režīma organizētais masu pasākums — Atdzimšanas dziesma, kura scenogrāfs Jānis Muncis veido arī Pļaujas svētkus Koknesē (1935), kompozīciju "Tev mūžam dzīvot, Latvija!" uz peldošas skatuves Daugavā (1936), Pļaujas svētkus Rēzeknē (1936), Darba slava (1937) un Pļaujas svētkus Jelgavā (1937).[5]

1938. gada 16.—19. jūnijā stingrā Sabiedrisko lietu ministrijas uzraudzībā notika IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Tie bija priekšvēstnesis valsts divdesmitās gadadienas svinībām 1938. gada 18. novembrī un Atjaunotās Latvijas piecu gadu svētkiem 1939. gada 15. maijā. Masu svinības tika organizētas arī 1936. gada 11. aprīlī, Ulmanim pārņemot Valsts prezidenta amatu; 1937. gada 4. septembrī atzīmējot viņa 60. dzimšanas dienu u. c.

Vadoņa kults[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī laika publikācijās tiek uzsvērti vadonības principa pozitīvie aspekti.[6],[7] "Vadonības metode arī valsts pār valdīšanā dod vislabākos panākumus, kas pamazām tiek atzīts visā pasaulē, atšķirībā no tām metodēm, kas bija uzbūvētas uz vairākuma lēmumiem, dažkārt nejaušiem gadījuma lēmumiem." K.Ulmanis [8]

Jau 1934. gadā Ulmani sāk saukt par Vadoni, bet režīmu par Atjaunoto Latviju. Masu medijos nepārtraukti tika kultivēts "vadoņa" kults. Pārspīlēti tika uzsvērta K.Ulmaņa zemnieciskā izcelsme, vispusīgie talanti un īpašā gudrība; cildinātas viņa rakstura īpašības — drosme, atbildība un pašupurēšanās. Plaši lietota frāze "Dr. Kārlis Ulmanis", lai arī viņam piešķirts bija tikai goda doktorāts.

Banknote ar Ulmaņa attēlu

Un kur viņš sper kāju, tur uzdīgst jauni asni, kur pieskaras viņa roka, tur raisās ziedi un ienākas augļi. Lai šodien to visi pārdomājam un lai uz visiem laikiem atminamies, ka viņš mums Dieva dots un Laimas sūtīts.[9]

Jau drīz pēc apvērsuma Ulmanis presē tiek saukts par "lielo sējēju", "dubultģēniju". Pārspīlēta glaimošana vadonim kļuva par neatņemamu ikdienas daļu. Nepārtrauktā un salīdzinoši vienveidīgā valdības propaganda un Vadoņa slavināšana "nāca nemitīgā straumē laikrakstos, radio un runās. Tā bija kā veca plate, kas cilvēkam drīz apnika, un vēlāk viņi to sāka nīst."[4]

Ulmaņa portrets parādījās uz papīra naudas zīmēm, 1940. gadā bija plānots, ka sudraba "Mildas" 5 latu monētas vietā tiks ieviestas monētas ar Ulmaņa attēlu.[10]

Vadoņa emblēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1935. gada maijā, atzīmējot apvērsuma pirmo gadadienu, Ulmanim tiek pasniegs stilizēts Nameja gredzens ar vanagu.[11] Gredzena, vanaga simbola un Nameja saistībai nav nekāda vēsturiska pamatojuma, tas balstīts Aleksandra Grīna romānā "Nameja gredzens".[12] Režīma ideoloģija lika uzsvaru uz saikni starp vēsturisko zemgaļu ķēniņu Nameju un Zemgalē dzimušo vadoni Ulmani.

No 1937. gada publisko pasākumu dekorācijās[13] jau plaši tiek izmantota "Vadoņa emblēma" — Nameja gredzenu nagos satvēris balts vai zelta vanags vārpu vainagā lido pretī Saulei.

Valsts prezidents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likums par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu

Pēc 15. maija Alberts Kviesis palika Valsts prezidenta amatā līdz sava otrā pilnvaru termiņa beigām 1936. gada martā. 1936. gada 12. martā Ministru kabinets pieņēma un A. Kviesis izsludināja jaunu likumu par Valsts prezidenta amata pildīšanu, kas no 1936. gada 11. aprīļa līdz nenoteiktam brīdim, kad tiks izpildīts 1934. gada 18. maija deklarācijas paziņojums par Satversmes reformu, Valsts prezidenta amata pildīšanu uzticēja K.Ulmanim. Ulmaņa atvaļinājuma vai citu iemeslu gadījumā prezidenta funkcijas izpilda otrais cilvēks valstī — Kara ministrs J. Balodis. Šis likums arī atcēla visus esošos likumus, ciktāl tajos Valsts prezidenta amata pildīšanai noteikta citāda kārtība. Faktiski tas nozīmēja oficiālu, taču antikonstitucionālu K. Ulmaņa neierobežotas autoritārās vadonības ieviešanu.[14] Turpmākajos gados svinīgi tika atzīmēti ne tikai 18. novembris un 15. maijs, bet arī 11. aprīlis.

Virspavēlnieks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kara ministra J. Baloža aiziešanas no visiem amatiem, aprīļa sākumā, 1940. gada 15. maijā spēkā stājās jaunais Likums par valsts aizsardzību, kas cita starpā izveido Valsts aizsardzības komiteju, kura darbojas kā Valsts Prezidenta padomdevēja un nostiprina Ulmaņa stāvokli. Valsts prezidents tagad ir ne tikai bruņoto spēku augstākais vadonis, bet arī valsts aizsardzības augstākais vadonis.[15]

Vienlaikus, tika veiktas izmaiņas likumā par Valsts prezidentu, nosakot, ka viņa aizstājējs ir kara ministrs, vairs nepieminot ģenerāli Balodi. (reāli tas ir jaunieceltais Kara ministrs, 15. maija apvērsuma militārais līdzgaitnieks Krišjānis Berķis)[16] Savā ziņā, šīs izmaiņas norāda uz Ulmaņa vienvaldības vājumu, jo nepastāvēja un nebija izstrādāts varas mantošanas vai pāriešanas mehānisms.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālā politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālisms, kā oficiālās valsts ideoloģijas pamatsastāvdaļa bija plaši izplatīts visā Eiropā, it sevišķi jaunajās Austrumeiropas un Balkānu valstīs. Latvijā, kurā latvieši 1935. gadā bija 75,5% no valsts iedzīvotājiem, Ulmaņa politika paredzēja spēcīgāku valsts pārvaldes, izglītības sistēmas un ekonomikas latviskošanu, mazinot vācbaltiešu, ebreju, krievu un poļu (Latgalē) ietekmi tajās.

Oficiāli tika uzsvērts, ka vara Latvijā pieder nevis Latvijas tautai, bet pēc 15. maija vienotajai un sevi ieguvušajai latviešu tautai. Ņemot vērā Ulmaņa paša uzskatus un lielākās iedzīvotāju daļas nodarbošanos, īpaši tika izcelta zemniecība, kā latviešu valsts pamats. Šai ideoloģijai tā izdevās paaugstināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu, ka vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns 1969. gadā rakstīja: "šī pārspīlētā nacionālisma politika un ideoloģija ir ievērojami sekmējusi to, ka latviešu tauta ir izrādījusies apbrīnojami pretoties spējīga padomju nacionālajai politikai".[17]

Latviskās Latvijas politika savā ziņā ierobežoja mazākumtautību ekonomisko un kultūras dzīvi, piemēram, valsts vairs nefinansēja mazākumtautību skolas, tika nacionalizēti vācbaltiešu un ebreju kapitālam piederoši uzņēmumi. Taču šī politika bija sākusies jau parlamentārās republikas laikā, kad tika konfiscētas muižu zemes un ēkas, bet 1931. gadā vācu draudzei tika atņemts Rīgas Doms. Vienlaikus, Ulmaņa režīms atzina, ka "Latvijas saule spīd pār visiem," stingri ierobežoja cittautiešu kritiku, nekultivēja antisemītismu, saglabāja kulturāli nacionālo autonomiju un uzskatīja mazākumtautību pārstāvjus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem.

Vācbaltiešu izceļošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vācbaltieši
Vāciešu izceļošana 1939. gadā.

Papildus Molotova-Ribentropa paktam, 1939. gada 28. septembrī tika noslēgts PSRS un Vācijas līgums par draudzību, kas noteica abpusējo robežu (pēc Polijas iekarošanas), kā arī protokolu, kas paredzēja vāciešu netraucētu izbraukšanu no PSRS ietekmes sfēras Baltijā. Jau 6. oktobrī Hitlers pa radio translētā uzrunā Reihstāgam aicināja ārpus reiha dzīvojošos vāciešus atgriezties Vācijā (realitātē, nupat iekarotajā Polijā).

1939. gada 30. oktobrī tika noslēgts Latvijas un Vācijas "Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju"[18], kas paredzēja izceļošanas pabeigšanu līdz 1939. gada 15. decembrim un noteica īpašumu kompensēšanas kārtību.[19]

Pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā bija 62 144 vācieši, 3,19% no iedzīvotāju skaita. Viņi tradicionāli bija turīgākā pilsētas iedzīvotāju daļa un lielākie zemes īpašnieki. Izceļošana turpinājās līdz 1940. gada maijam, kad aizbrauca 53 000 vāciešu, no kuriem kādi 7 tūkstoši bija latvieši, kas vēlējās pamest valsti. Daļa latviešu aizbrauca cerot uz labāku dzīvi, citi neticēja Latvijas turpmākai neatkarībai pēc pirmo PSRS militāro bāžu izveidošanas 1939. gada oktobrī.[20]

Par Latvijā atstāto īpašumu valsts izmaksāja kompensācijas, taču līdzņemamo mantu daudzums tika ļoti stingri regulēts. Nedrīkstēja izvest ārzemju valūtu, dārgmetālus, medicīnas iekārtas, automašīnas, vēsturiskus un mākslas priekšmetus, bibliotēkas. Vāciešus pirms iekāpšanas kuģos rūpīgi pārmeklēja, tika konfiscēta pat pārtika. Tas tika darīts arī racionālu iemeslu dēļ, jo pēc Otrā pasaules kara sākuma Latvijā sākās ekonomiskās grūtības; nevarēja pieļaut resursu nekontrolētu izvešanu.

1939. gada 13. decembrī iznāca laikraksta Rigasche Rundschau pēdējais numurs. Mazāku vācu grupu izceļošana turpinājās līdz pat vācu—padomju kara sākumam 1941. gada 22. jūnijā.

Vietvārdu un uzvārdu latviskošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ulmaņa režīma gados vietvārdu latviskošana, kas tika uzsākta jau zemes reformas sākumā, tika pastiprināta un kļuva kampaņveidīga. Vietvārdus ar izskaņu "-muiža" parasti pārveidoja uz izskaņu "-ciems". Latviskoja arī vāciskus, poliskus, vai vienkārši "nedaiļskanīgus" vietvārdus.

Uzreiz ar vācbaltiešu izceļošanu presē sākās aktīva uzvārdu latviskošanas kampaņa. 1939. gada 22. decembrī tiek pieņemts Likums par uzvārdu maiņu.[21]

Lai novērstu pārspīlējumus ar populārāko uzvārdu izvēli, Iekšlietu ministrija regulāri pārtrauca to piešķiršanu, piedāvājot jaunus uzvārdus. 1940. gada 25. maijā tiek ziņots, ka jau 10 084 cilvēki latviskojuši uzvārdus. Ministrija pārtraukusi piešķirt populāros uzvārdus — Aigars, Leja, Raits, Rasa un Ziemelis, bet piedāvā tādus jaunumus kā Ziedars, Silārs, Gundegs, Ive, Rūds, Algards, Danga, Senleja un Mežvids.[22] Lai atvieglotu uzvārdu izvēli, tiek izveidoti un publicēti latvisku uzvārdu saraksti.[23]

Uzvārda latviskošana kļuva par zināmu lojalitātes simbolu. Pirmais oficiāli uzvārdu mainīja Ulmaņa sekretārs Cimermanis, kurš kļuva par Rudumu. Iekšlietu ministrs Veitmanis 1940. gada februārī kļuva par Veidnieku.[24]

Politiskās represijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc apvērsuma tika apturēta Saeimas un visu 103 politisko partiju darbība (4. Saeimā bija pārstāvētas 27 partijas). Kopā ar LSDSP frakcijas deputātiem arestēja arī ilggadīgo Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu, desmit pilsonisko partiju deputātus un aptuveni 2000 sociāldemokrātu. 369 aktīvu sociāldemokrātu nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Slēdza gandrīz 1000 sabiedrisko biedrību, bet atļautajās atcēla to vadītāju ievēlēšanas principu. Partiju preses izdevumus slēdza, pārējos medijus pakļāva cenzūrai. Slēdza arī dažas izglītības iestādes, piemēram, Rīgas Tautas augstskolu.

Apcietinātos sociāldemokrātus atbrīvoja sākot ar 1935. gadu, bet daļa radikāli noskaņoto politieslodzīto — komunisti un pērkonkrustieši — palika apcietinājumā līdz pat 1940. gada jūnijam, vai tika izraidīti no valsts. Pērkonkrusta līderim Gustavam Celmiņam nācās bēgt no Latvijas.

Vēlēto pašvaldību vadītāju vietā iecēla pagastu vecākos. Vēlētās amatpersonas aizstāja ar iekšlietu ministra ieceltiem cilvēkiem, kas bija atbildīgi valdības un nevis vēlētāju priekšā.

Daudzo valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju galvenais uzdevums bija īstenot režīma kontroli pār Latvijas sabiedrību. Aktīvi darbojās politiskā policija. Īpaša labvēlība tika izrādīta režīma balstam, paramilitārajiem aizsargiem, kas veica kontroles funkcijas reģionos.

Preses kontrole[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tūdaļ pēc apvērsuma slēdza 54 laikrakstus un žurnālus, ieviesa iepriekšēju cenzūru (to atcēla 17. novembrī, bet atkal atjaunoja 1939. gada novembrī). Cenzūra aizliedza aptuveni 850 grāmatas. 1934. gada beigās slēdza pat Arveda Berga izdoto laikrakstu "Latvis", kas sākotnēji slavināja Ulmani, rakstot, ka nu reiz sociāldemokrāti novietoti īstā un tiem pienācīgā drošā vietā (cietumā). Bergs bija uzdrošinājies izteikt kritiskas piezīmes par Ulmaņa godkārību, pavēlot aizsargiem un policijai viņa vizīšu vietās celt goda vārtus, un dzīt bērnus kaisīt tam puķes ceļā.

Izglītību, kultūru, inteliģenci un kultūras dzīvi Latvijā kopumā centralizēja un vadīja 1937. gada 1. aprīlī izveidotā Sabiedrisko lietu ministrija režīma propagandas ministra Alfrēda Bērziņa vadībā. Papildus kontroli veica Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija.

Samazinājās preses izdevumu skaits, lielu laikrakstu daļu aizņēma garas Ulmaņa un ministru runas; reģionu vizīšu un pasākumu atreferējumi. 1955. gadā Stokholmā izdotajā "Latvju enciklopēdijā" teikts: "1934. — 1940. g. latviešu prese bija uniformēta, un tajā neparādījās nekāda valdības iestāžu kritika, bet gan prezidenta K. Ulmaņa slavināšana u. c. valdības loc. slavināšana, viņu runu atreferējumi, braucienu apraksti u. tml."

Lai nostiprinātu esošo stāvokli, 1938. gada februāri tika pieņemts jauns, nedemokrātisks Preses likums[25] 1924. gada likums[26] paredzēja, ka ikvienam, kas vēlas laist klajā periodisku izdevumu, jāiesniedz pieteikums, bet pēc jaunā likuma bija nepieciešama atļauja. Redaktorus apstiprināja Sabiedrisko lietu ministrija, bet latviešu valodā izdodamam laikrakstam vai žurnālam par redaktoru vai izdevēju varēja būt tikai latvietis. Likuma 12. pantā bija noteikts, ka ikviena periodiska izdevuma uzdevums ir "sekmēt tautas tieksmes pēc vienības un vienprātības, veicināt 15. maija ideju iesakņošanos tautā, atbalstīt valdības darbu valsts un tautas politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves izkopšanā".

Kameru sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ulmanis apgalvoja, ka Satversmes un Saeimas darbība ir apturēta tikai uz laiku līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai, tikmēr pēc Benito Musolīni vadītās Itālijas parauga tika izveidotas profesionālās kameras, kam vajadzēja aptvert visas tautas dzīves nozares un kalpot kā pārstāvniecības institūcijām sadarbībā ar valdību[27]. Taču daudz praktiskāku piemēru deva Igaunija, kurā Petsa režīms laikā no 1934. līdz 1936. gadam izveidoja 15 arodkameras, kuru pārstāvjiem Igaunijas 1937. gada konstitūcijā tika atvēlētas 16 no 40 vietām Igaunijas parlamenta augšpalātā.

Latvijā tika izveidotas sešas kameras kuru locekļus uz 3 gadiem iecēla attiecīgās nozares ministrs:

  • Četras saimiecisko nozaru kameras:

Tirdzniecības un rūpniecības kamera (1934), Lauksaimniecības kamera (1935), Amatniecības kamera (1935), Darba kamera (1936), kuru valdes kopā veidoja Valsts Saimniecisko padomi.

  • Divas radošo nozaru kameras:

Rakstu un mākslu kamera (1938), Profesiju kamera (1938), kuru valdes kopā veidoja Valsts Kultūras padomi. [28]

Rakstu un mākslas kamera pārstāvēja rakstniekus, gleznotājus, tēlniekus, skatuves māksliniekus un grāmatniecību, bet Profesiju kamera agronomus, arhitektus, ārstus, inženierus, farmaceitus, juristus, ķīmiķus, mērniekus, mežkopjus, ekonomistus, tehniķus un visu mācības iestāžu skolotājus.

Kameras ārēji atgādināja arodu labāko pārstāvju pārstāvniecību, bet faktiski bija valdības kontrolētas konsultatīvas institūcijas, kas tieši pakļāvās attiecīgām ministrijām. Kameru veidošana nozīmēja līdzšinējo tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, kuru vietā stājās centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tā, piemēram, Tirdzniecības un rūpniecības kamera pārzināja tirgotāju, rūpnieku un namnieku biedrības.

Ulmanis deklarēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, bet vienlaikus lika saprast, ka kamerām jābūt valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājām. Katrai kamerai bija savi uzdevumi un tiesības, piemēram, Lauksaimniecības kamerai bija paredzēti 27 uzdevumi.

Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības.

Valsts Saimnieciskā padome tika izveidota ar 1935. gada 30. decembra likumu, taču pirmo reizi sanāca tikai 1938. gada 11. janvārī. Tās uzdevums bija sniegt savu viedokli par ekonomiskā rakstura likumiem, ko pirms pieņemšanas tiem izvērtēšanai nosūtīja Ministru Kabinets. Padome sastāvēja no četru ekonomikas kameru pārstāvjiem, kopā, 76 cilvēkiem. Padomes vadītājs bija Andrejs Bērziņš.

Kameru vadībai 1938. gada 11. janvārī uz pirmo sēdi sanāca jaunizveidotā Valsts Saimnieciskā padome kuras uzdevums bija saskaņot visu saimniecisko kameru intereses un sniegt atbalstu valdībai likumdošanas darbā. Sastāvs — 22 Lauksaimniecības, 18 Tirdzniecības un rūpniecības, 17 Amatniecības, 15 Darba kameras pārstāvji.

1938. gada 5. maijā izveidota Sabiedrisko lietu ministrijai pakļauta Rakstu un Mākslas kamera (iekļāva rakstniekus, māksliniekus, žurnālistus, grāmatu un laikrakstu izdevējus) un Izglītības ministrijai pakļauta Profesiju kamera (iekļāva agronomus, arhitektus, ārstus, skolotājus, inženierus, juristus, ķīmiķus, ekonomistus, veterinārārstus, zobārstus u. c.). Šo divu kameru pārstāvji tika apvienoti jaunveidotajā Valsts Kultūras padomē, kas kopā ar jau iepriekš izveidoto Valsts Saimniecisko Padomi veidoja Ulmaņa režīmā pilnīgā kontrolē esošās sabiedrības pārstāvniecības sistēmas augstāko orgānu.

1939. un 1940. gadā kamerām sāka piešķirt nedaudz lielāku patstāvību, paredzot, ka to locekļus biedrības varēs ievēlēt pēc stingri regulētas proporciju sistēmas.[29]

Kameru pārstāvniecības princips tika ieviests arī pašvaldībās. Pēc valsts apvērsuma likvidēto demokrātiski ievēlēto pilsētas domju vietā 1939. gadā tika izveidotas pilsētu padomes. Atkarībā no pilsētas lieluma padomē bija no 12 līdz 36 locekļiem, kurus no kameru izvirzīto kandidātu vidus amatā uz trim gadiem iecēla Iekšlietu ministrs. Padomei bija konsultatīva loma, jo lēmējvara palika Pilsētas galvas rokās.[30]

Ekonomiskā politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Mūsu nācijas saimnieciskā dzīve, kas balstās uz plānsaimniecību autoritāras iekārtas aizsardzībā, ir pilnā mērā spējusi sekot Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa norādītai darba programmai — darba racionalizācijai un ražošanas pacelšanai."[31]

Ulmanis lielā mērā balstījās uz visā Eiropā populārajām autarķijas, valsts kapitālisma un korporatīvās valsts idejām, lai radītu nacionalizētu un nacionālu plānveida saimniecisko dzīvi kuru vada valdības kontrolētas nozaru kameras.[32]

Dažos gados tika izveidotas ap 30 nacionālajām akciju sabiedrībām ar 95% valsts kapitālu, kas konsolidēja mazos uzņēmumus. 1940. gada vasarā valsts kontrolēja ap 60% no rūpniecības. Savā ziņā tas sagatavoja un atviegloja padomju nacionalizācijas procesu.

Algas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpnīcas strādnieks saņēma ap 100 latiem mēnesī. Pastāvēja ievērojamas atšķirības vīriešu un sieviešu ienākumos — kvalificēts darbinieks pilsētā vidēji pelnīja 179 latu mēnesī, bet sieviete tikai 90 latus. Puisis lauku saimniecībā vidēji saņēma 45,6 latus mēnesī (tiesa, miteklis un pārtika bija bez maksas), bet meita tikai 35,6 latus.

Ulmanis par Prezidenta pienākumu pildīšanu pēc nodokļiem saņēma 1920 latus mēnesī, taču viņam bija brīvi pieejami budžeta līdzekļi, ko "ziedot" dažādiem mērķiem savu reģionu vizīšu laikā. Latvijas Kredītbankas un režīma ekonomikas galvenā figūra Andrejs Bērziņš mēnesī saņēma 2500 latus un 350 latu piemaksu par dzīvokli. Salīdzināšanai, 1940. gada jūnijā Latvijas Kredītbankas 260 darbinieku vidējā alga bija 228 lati.[33]

Darbaspēka problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugot rūpniecības, celtniecības un lauksaimniecība apjomiem, valstī sāka trūkt darbaspēka. Tā kā režīms kontrolēja un vadīja ekonomiku, tam neizbēgami bija jāiesaistās arī darbaspēka regulēšanā.

1939. gada maijā tika izveidota Latvijas Darba centrāle, lai kontrolētu darbaspēka plūsmu un veicinātu nodarbinātību lauksaimniecībā.[34] Faktiski, tika ierobežota brīva darbaspēka kustība valstī. Daži no ierobežojumiem: Uzņēmumi Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī un Ventspilī bez īpašas Darba centrāles atļaujas nedrīkstēja nodarbināt cilvēkus, kas no pēdējiem pieciem gadiem trīs gadus nebūtu pavadījuši šajās pilsētās. Meitenes jaunākas par 22 gadiem drīkstēja pieņemt par kalponēm tikai ja tās attiecīgajā ciemā vai pilsētā bez pārtraukuma bija dzīvojušas piecus gadus.[30]

Darbaspēka problēma kļuva kritiska pēc Otrā pasaules kara sākuma, kad vairs nevarēja paļauties uz gandrīz 50 000 lietuviešu un poļu sezonas laukstrādniekiem, un no valsts aizbrauca 50 000 vāciešu.

Kooperācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1930. gadu gaitā valsts ekonomikā palielinājās valdības kontrole. Visās nozarēs uzsvars tika likts uz lielāku uzņēmumu un kooperatīvu veidošanu. Jau 1934. gada 29. maijā tika pieņemti "Noteikumi par kooperatīvo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu". Šie noteikumi Kooperatīvu revīzijas padomei vai Tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot sev tīkamas personas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrībās iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo. Bez tam, vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos ar ko šo savienību pārstāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas. Sākās mērķtiecīga revīzijas tiesību atņemšana biedrību savienībām: pirmā šīs tiesības zaudēja Latvijas Kredītkooperatīvu savienība, tai sekoja Žīdu kredītkooperatīvu savienība, Vācu Kredītkooperatīvu sabiedrību revīzijas savienība, Kooperatīvu revīzijas savienība un Latgales Kooperatīvu revīzijas savienība. Līdz ar to šīs savienības pārtrauca savu darbību.

1936. gada 30. decembrī pieņemts likums par Centrālās Kooperatīvu organizācijas nodibināšanu.

1931. gadā Latvijā bija reģistrēti 441 lauksaimnieku kooperatīvi, kas nodrošināja lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas (nerunājot par devumu jaunu tehnoloģiju ieviešanā, zemnieku izglītošanā un provinces kultūras dzīvē), savukārt individuālo lauksaimnieku, kuri bija skaitliskais vairākums, devums nacionālajā kopproduktā nenovēršami mazinājās — 1934. gadā bija palikušas vairs tikai 40 privātas pienotavas (moderniecības), jo tās nespēja konkurēt ar kooperatīvu pienotavām (kopmoderniecībām).

1937. gadā tika pieņemts likums "Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām", kas paredzēja, ka esošajām biedrībām jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļauju piešķiršanu lauksaimniecības biedrību dibināšanai kontrolēja Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā un kontrolētā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidēšanu.

Lai mazinātu konkurenci un ļautu izdzīvot nerentablajām saimniecībām, no kurām nāca lielākā daļa režīma atbalstītāju, šis likums paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām lauksaimnieku biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecības ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā un kontrolētā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidēšanu.

Tika veicināta tādu kooperatīvu izveidošana un darbība, kas apvienoja patērētāju biedrības, lauksaimnieku apgādes un noieta kooperatīvu funkcijas tās nodēvējot par patērētāju biedrībām (pēc savas struktūras un darbības principiem tās atbilda vēlākajām padomju patērētāju biedrībām). Valdība postulēja, ka kooperācijas galvenais uzdevums ir atbalstīt un veicināt valsts saimniecisko politiku, nevis veicināt kooperatīvu biedru labklājību. Valsts stratēģiskie mērķi, ja neskaita vispārējas frāzes par izaugsmi un kopīgo labumu, netika noformulēti kādā stratēģiskā programmā.

Tika izveidotas vairākas lielas nozaru apvienības, bieži vien ar monopoltiesībām.

  • "Latvijas centrālais sēklu eksports", izveidots 1935. gadā ar monopola tiesībām dažādu sēklu un kartupeļu importam un eksportam.
  • Centrālā savienība "Zvejnieks", 1937. gadā. Zivju pārstrādei un eksportam.
  • Latvijas Piensaimnieku Centrālā Savienība, 1937. gadā. Tajā bija spiestas iestāties visas esošās piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības. No 1938. gada 1. janvāra tai tika piešķirtas sviesta, siera, olu un medus eksporta monopola tiesības.
  • "Bekona eksports" — bekona un konservu eksportam. Uzņēmumam bija trīs fabrikas. Valmierā un Jelgavā pārsvarā ražoja bekonu, bet Rīgā — konservus.
  • Ādu un vilnas centrāle, 1937. gada 20. janvārī attiecīgo produktu tirdzniecībai un eksportam.

Nacionālās akciju sabiedrības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiāli tika pausts viedoklis, ka ārzemju kapitāla īstermiņa mērķi ir destruktīvi un neatbilst Latvijas valsts attīstības ilgtermiņa mērķiem. Lai palielinātu valsts ietekmi un samazinātu cittautiešu un ārzemnieku daudzumu ekonomikā, valdība lielā mērā ierobežoja mazākumtautību uzņēmējdarbību — pamatā vācbaltus, ebrejus, krievu rūpniekus un tirgotājus. Pamatojoties ar slikti darbojošos uzņēmumu likvidēšanu, valsts vara piespiedu kārtā (izmantojot tiešus draudus, administratīvu un politisku spiedienu) nacionalizēja daudzas privātās bankas, eksporta un importa aģentūras, pārveidojot tos par valsts akciju sabiedrībām.

Šī procesa īstenošanai 1935. gada 11. aprīlī tika nodibināta Latvijas Kredītbanka. Lai arī valsts izveidota, tā darbojās kā parasta komercbanka. Bankas mērķis bija būt valsts interešu instrumentam nestabilo un maksātnespējīgo uzņēmumu pārņemšanā, restrukturizācijā un darbības atjaunošanā. Sākotnēji tā veica tikai citu komercbanku pārņemšanu, taču vēlāk iesaistījās arī pārējās tautsaimniecības nozarēs, pārņemot uzņēmumus un veidojot jaunas akciju sabiedrības.

Lai racionalizētu un plānveidīgāk attīstītu vietējo ražošanu, sākās valsts akciju sabiedrību dibināšana, tai skaitā:

  • "Ogle", ar 0,5 milj. pamatkapitālu 1936. gada 10. decembrī — ogļu, koka, malkas, kūdras un citu degmateriālu tirdzniecībai.
  • "Vairogs", ar 8,5 milj. pamatkapitālu 1936. gada 15. decembrī — metalurģija, vagonbūve, transportlīdzekļu, kuģu, lauksaimniecības tehnikas ražošanai. 1937. gadā Vairogs vienojas ar Ford Motor Company par Ford automobiļu ražošanu Latvijā.
  • "Ķiegelnieks", 1937. gada 21. janvārī — ķieģeļu un drena cauruļu ražošanai.
  • "Aldaris", 1937. gada 30. aprīlī — alus brūvēšanai.
  • "Degviela", ar 4 miljonu pamatkapitālu 1937. gada 29. jūnijā — degvielas iegādei, pārstrādei un tirdzniecībai.
  • "Latvijas Koks", 1937. gada 17. septembrī — kokmateriālu ieguvei, pārstrādei un pārdošanai.
  • "Kūdra", ar 3,5 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 3. martā — kūdras ieguvei, pārstrādei un pārdošanai.
  • "Šīfers", ar 1,5 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 1. aprīlī — azbesta-cementa izstrādājumi jumtiem un celtniecībai. Sāka jaunas fabrikas celtniecību Brocēnos.
  • "Tosmāre", ar 4 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 22. jūnijā — metālizstrādājumu, lauksaimniecības tehnikas un kuģu būvēšanai. Pārņemot Liepājā jau pastāvošu kuģu būves un remonta uzņēmumu ražoja lauksaimniecības tehniku un citus metāla izstrādājumus.
  • "Rīgas Ģipss", ar 1,5 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 8. jūlijā — ģipša ieguvei un pārstrādei, betona un celtniecības materiālu ražošanai.
  • Kredītbankai pārņemot dzērienu ražotājus "Iļģeciems", "Tanheizers" un "Waldschlößchen" 1937. gadā tiek izveidota AS "Aldaris". Alus cenas tiek pazeminātas 1937. gada 13. februāri un 18. jūnijā.
  • Likvidējot šokolādes ražotāju "Th.Riegert", Kredītbanka 1936. gadā nopirka šokolādes ražotāju Laima un uzsāka tās ražotnes modernizāciju, samazināja darbinieku skaitu un produkcijas cenas, uzcēla jauno fabrikas ēku Rīgā, Miera ielā.
  • Privātās AS "Rīgas vilnas manufaktūra" vietā 1937. gada 16. augustā tiek izveidota AS "Rīgas vilnas rūpnieks" ar pamatkapitālu 2 miljoni, kas pazemina savas produkcijas cenas par 10 — 20%, spiežot citus darīt līdzīgi.
  • Valdības uzdevumā Kredītbanka likvidēja septiņu kokvilnas ražotāju 1930. gadā izveidoto "Latvijas kokvilnas ražojumi", tās vietā izveidojot "Latvijas kokvilna" ar pamatkapitālu 3 miljoni, kas 1938. gada februārī samazināja savas produkcijas cenas par 10 — 20%.
  • Kredītbanka nopirka "1. Rīgas apdrošināšanas akciju sabiedrība dib. 1765" un tās vietā izveidoja "Drošība" ar pamatkapitālu 2,5 miljoni latu. 1938. gadā tā pazemināja ēku un mēbeļu apdrošināšanas cenas par 10%.

Pārspīlētais nacionālisms izpaudās arī ekonomikas latviskošanā, ierobežojot vācu, krievu un ebreju rūpnieku un tirgotāju tiesības, piespiedu kārtā par simbolisku kompensāciju atņemot to uzņēmumus un nacionalizējot (pārveidojot tos par valsts uzņēmumiem). Rūpniecības nacionalizācija veicināja ārzemju kapitālu aizplūšanu no Latvijas, jaunā pārvaldes birokrātija bija nekustīgāka un mazāk pieredzējusi par veiklajiem vācu un ebreju uzņēmējiem. Īpaši izdevīgi tas bija izdevīgi Padomju Savienībai, kura, pēc tam okupējot Latviju, saņēma sava rīcība virkni pirms tam Ulmaņa nacionalizēto nelatviešu uzņēmumu, kā nu jau valsts uzņēmumu, ka arī atkrita vajadzība izsniegt kompensācijas ārvalstu īpašniekiem.

Ārējās tirdzniecības bilance pēdējos neatkarības gados.

Vācija pat draudēja pārtraukt sadarbību ar Latvijas valsts uzņēmumiem, tik ilgi kamēr turpināsies vāciešiem piederošu uzņēmumu nacionalizēšana. 1938. gada 12. novembra tirdzniecības līgums palielināja tirdzniecību par 50%, bet vienlaikus Latvija atteicās no turpmākas vāciešiem piederošu īpašumu pārņemšanas.

Līdz ar kara sākumu samilza problēma ar degvielas un ogļu piegādi. Pēdējos neatkarības gados Latvija importēja aptuveni 600 000 tonnas ogļu gadā. Vācijai bloķējot Baltijas jūru, piegādes no Lielbritānijas kļuva neiespējamas. Piegāde no PSRS kā alternatīva. Tika pastiprināta mežu izciršana un kūdras izmantošana apkurē. Papildus visam, 1939 — 1940. gada ziemā iestājās aukstuma rekordi.

Finanšu politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1936. gadā tika īstenota lata kursa devalvācija, pazeminot to attiecībā pret Lielbritānijas mārciņu par 40%, līdz līmenim, kāds bija pirms 1931. gada. Tas ievērojami veicināja Latvijas preču eksportu, lai gan arī nedaudz palielināja cenu līmeni iekšējā tirgū.

Valdība ķērās klāt vislielākajai no krājaizdevu sabiedrību centrālajām organizācijām — Tautas bankai: tā kā Tautas banka bija akciju sabiedrība, tai nevarēja piemērot iepriekš minēto likumu. Tāpēc paaugstināja akciju bankām nepieciešamo akciju kapitāla limitu līdz 3 000 000 latu. Tautas bankas akciju kapitāls bija tikai 700 000 latu, un 1939. gada 30. aprīlī bankas akcionāru sapulcei nācās izbeigt savu darbību un pievienoties valstij piederošajai Vispārējai Lauksaimniecības bankai. 1940. gada 15. februārī Ministru kabinets pasludināja Vispārējo lauksaimniecības banku par krājaizdevu sabiedrību speciālo savienību, tādējādi krājaizdevu sabiedrības nonāca pilnīgā valdības kontrolē.

Racionalizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Racionalizācijas tēma tika aktualizēta 1938. gada beigās, lai risinātu no Lietuvas un Polijas nākošo sezonālo lauksaimniecības strādnieku problēmu. Vietējā darbaspēka trūkuma mazināšanai tika uzsākta racionalizācijas kampaņa — ražošanas mehanizācijai, mazo uzņēmumu apvienošanai lielākos un valsts ekonomikas plānošanai. Lai atbrīvotu vietējos strādniekus no mazproduktīva darba, racionalizācijas uzdevums bija celt mehanizācijas līmeni ražošanā. 1938. gada decembrī izveidots Ekonomikas Racionalizācijas Institūts.[35]

Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas lauksaimniecībai bija daudz problēmu: zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums (ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem), daudz sīko saimniecību, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana.

Sezonas strādnieki no Polijas un Lietuvas turpināja pieaugt no 41 tūkstoša 1935. gadā līdz 46,4 tūkstošiem 1938. gadā.

Valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. Taču lauksaimniecība nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Valsts subsidētās lētās pārtikas produktu cenas stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni.

1934. gadā valdība izveidoja akciju sabiedrību Apvienoto sviesta eksporta apvienību, kurai 1935. gadā tika piešķirtas eksporta monopoltiesības. Rezultātā mazinājās privāto eksportētāju loma, un palielinājās kooperatīvu iespējas. 1937. gadā Apvienotā sviesta eksporta apvienība tika likvidēta un sviesta, siera, medus un olu eksporta monopoltiesības tika nodotas Latvijas Piensaimnieku centrālajai savienībai, kurai valdība piešķīra jaunus statūtus. Vienlaikus samazinājās privāto pienotavu skaits (ja 1934. gadā darbojās 40 privātas pienotavas, tad 1937. gadā bija palikušas vairs tikai 27).

Kara ekonomika, 1939-1940[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1938. gada septembrī saasinoties politiskajai situācijai Eiropā, Latvijā sākas banku panika. Iedzīvotāji no bankām izņem aptuveni 15 miljonus latu. Lai novērstu krīzi, Latvijas Banka palielināja naudas emisiju un bankām izsniedza kredītus. Līdzīga panika tika novērota 1939. gada septembrī, kad sākās karš. Lai arī valdība centās saglabāt stabilu situāciju, iesaldējot pārtikas preču cenas un izdalot kredītus, ilgstoši tādu stāvokli uzturēt nebija iespējams.

Lai arī neitrāla, Latvija bija iesprostota Baltijas jūrā. Tirdzniecība ar Lielbritāniju apstājās. Taču Latvijas galvenie eksporta produkti — kokmateriāli, finieris, lini, sviests u. c. joprojām bija pieprasīti Vācijā un PSRS. Pat bez uzspiestajiem bāzu un tirdzniecības līgumiem, ciešāki ekonomiskie sakari ar PSRS Latvijai bija izdevīgi. 1940. gada pirmajā pusgadā 52% no Latvijas sviesta eksporta bija uz PSRS.

Lai saglabātu tirdzniecības floti, 1939. gada 3. septembrī tika aizliegta Latvijas kuģu pārdošana, iznomāšana vai karoga maiņa bez īpašas Finanšu ministra atļaujas. Vāciešu izceļošanas dēļ flote zaudēja kompānijas Faulbaums sešus kuģus ar 12 961 kravnesības tonnām. 1940. gada sākumā Ziemeļjūrā kara darbības dēļ tika nogremdēts tvaikonis Everene bet Tautmīla smagi bojāts aviācijas uzlidojumā. Latvijas tirdzniecības flote zaudēja astoņus jūrniekus un 8158 kravnesības tonnas.[36]

Cenu situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1939. gada 6. septembra tika ieviesta visu produktu eksporta kontrole, ārējā tirdzniecība tika pilnībā pakļauta Finanšu ministrijai. Lai nodrošinātu valsti ar stratēģiskajām izejvielām, tika aizliegts eksportēt ogles, koku, dzelzi, tēraudu, varu, cinku, kaparu, alumīniju, vilnu, kokvilnu, gumiju, degvielu un eļļu.[37]

Valsts noteica vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenas gandrīz visiem produktiem. Lai novērstu sociālo un politisko spriedzi, valdība centās nepieļaut cenu celšanos. Degvielas, cukura un dažu citu preču pārdošana tika ieviestas normas. Pārtiku joprojām varēja iegādāties brīvi par zemām, kontrolētām cenām. Latvijā bija viens no augstākajiem piena un piena produktu patēriņiem (566 litri gadā) un gaļas (85 kg gadā) patēriņiem Eiropā. Būvmateriāli iegādei ierobežojumu nebija, tika ierobežota metālu pārdošana.

Līdz ar kara sākšanos pieauga importēto energoresursu cenas. Akmeņogļu cena cēlās no 35 uz 73 latiem tonnā. Benzīns no 50 uz 80 santīmiem litrā. Kā atsvars gada beigās sāka nākt elektrība no jaunā Ķeguma HES. 1940. gada 16. aprīlī tika noteikts, ka visām lauku saimniecībām jāmaksā 5 santīmi par kilovatstundu. Apkures nodrošināšanai 1939/40. gada ziemā visā valstī tika izvērsta plaša mežu ciršanas un malkas piegādes kampaņa. Ogļu aizstāšanai notika eksperimenti ar kūdras un brūnogļu izmantošanu.

Uzņēmumu subsidēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai palīdzētu grūtībās nonākušajai ekonomikai, Latvijas Banka un Latvijas Kredītbanka ievērojami palielināja kreditēšanu. Latvijas Kredītbankas kredīti 1940. gada 1. janvārī sasniedza 126,3 miljonus latu, gada laikā palielinoties par 41%. Latvijas Bankas kredīti 1940. gada 1. maijā bija 220,7 miljoni latu, gada laikā palielinoties par 49%. Gada laikā dubultojās Latvijas Krājbankas aizdevumi nacionālajām akciju sabiedrībām — no 35,9 miljoniem latu uz 70.3 miljoniem latu. Arī Latvijas Banka aktīvi kreditēja valsts uzņēmumus, gada laikā kredītu apjoma kāpa no 73 miljoniem uz 117,1 miljonam latu. Bankas apmierināja 60% — 84% no visiem kredītu pieprasījumiem. Var pieņemt, ka lielu daļu no tiem nebūtu izdevies atgūt un tos nāktos norakstīt zaudējumos. Tādējādi šī kreditēšana ir uzskatāma par valsts īstenotu ekonomikas subsidēšanu.[33]

Celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajos gados visā Latvijā notika valsts finansēta celtniecība — it sevišķi aktīvi tika celtas skolas, sabiedriskās ēkas, pieminekļi. Ievērojot 1930. gadu beigu arhitektūras formas, tās kalpoja režīma spēka un panākumu demonstrēšanai.

No valsts budžeta celtniecībai atvēlētās summas nepārtraukti palielinājās. Ja 1934/35 budžeta gadā tie bija 28,1 miljoni latu, tad 1938/39 budžeta gadā tie bija jau 69,8 miljoni. Kopumā celtniecībai režīma gados no budžeta piešķirti apmēram 240 miljoni latu. Šajā summā visticamāk nav iekļauti darbi ko finansēja vai tieša valdības uzdevumā veica Latvijas Kredītbanka.[38]

1937. gada 22. maijā tika uzsākta Ķeguma HES celtniecība. Rīgā uzcelta Tiesu pils (tagadējā Ministru kabineta, Tieslietu ministrijas un Kancelejas ēka), Finanšu ministrijas komplekss, Latvijas Kara muzejs, Rīgas Brāļu kapi, Armijas veikals (tagad Galerija Centrs), Ķemeru viesnīca, Vienības nams Daugavpilī; tika plānota grandioza Uzvaras laukuma būve Pārdaugavā un vispārēja Vecrīgas pārbūve, izveidots 15. maija (Doma) laukums Vecrīgā. Līdz ar monumentālā Uzvaras laukuma būvniecības darbiem tika plānota arī jauna tilta būvēšana aptuveni esošā Vanšu tilta vietā, kas jauno laukumu savienotu ar Valdemāra ielu. Tāpat tika apsvērta Daugavas tiltu būvniecība pie Katlakalna un Zaķusalas.[39] Vecrīgā plānoto administratīvo ēku lielie torņi lielā mērā līdzinājās nesen uzceltajai Stokholmas Domes ēkai.[40]

Izglītība un kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1934. gada 24. jūlijā Ministru kabinets izveidoja Kultūras fondu. 1935. gada 28. janvārī Ulmanis aicina dāvināt grāmatas savām pirmajām skolām, aizsākot Draudzīgā aicinājuma kustību. Līdz 1939. gada beigām saziedots vairāk nekā 1,5 miljoni grāmatu.[41]

1939. gada 1. jūlijā izveidota Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija.

Izglītības un kultūras dzīvi Latvijā centralizēja un vadīja Sabiedrisko lietu ministrija, Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija. Šim laikam raksturīgas valsts atbalstītā Kultūras fonda aktivitātes, "Draudzīgā aicinājuma", Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšana, Brāļu kapu memoriāla celtniecības nobeigšana Rīgas Meža kapos, uzceltas daudzas monumentālas celtnes un pieminekļi, īpaši skolu ēkas provincē (30. gadu beigās vidēji pat 94 skolu jaunceltnes gadā). Izglītībai atvēlēja 14,7% no Latvijas budžeta, skolu nodrošinājumā ar skolotājiem un studentu skaita ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem Latvija izvirzījās pirmajā vietā Eiropā. Teātris un mūzika, literatūra un tēlotāja māksla turpināja strauji attīstīties, visās jomās uzrādot nopietnus sasniegumus.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Baltijas Antante

Jau kopš režīma sākuma tika pieliktas pūles Baltijas valstu attiecību stiprināšanai un uzlabošanai. 1934. gadā izveidota Baltijas Antante.

Ulmaņa režīma tuvošanos Vācijai traucēja latviešu vēsturiskā nepatika pret vāciešiem, Neatkarības kara pieredze un pieaugošā nacisma ietekme vietējo vāciešu vidū. Jau 1933. gada 24. aprīlī V.Munters rakstīja: "tagadējo Vācijas politisko vadoņu un režīma tieksmes Austrumeiropā un arī attiecībā uz Baltijas valstīm ir tādas, ka mums ar Vāciju nekādos apstākļos politiska sadarbība vai tuvošanās nav un nebūs iespējama".

1936. gada rudenī Latvija uz trīs gadiem tiek ievēlēta Tautu Savienības padomē.

1937. gada jūnijā Munters devās uz Maskavu, kur tikās ar Staļinu, Molotovu, Ļitvinovu, Kaganoviču, Vorošilovu u. c. padomju vadības pārstāvjiem. Vizītes turpinājumā Munters apmeklēja Volgas-Maskavas kanālu, Dņepras HES, fabrikas un kolhozus.[42]

1939. gada 7. jūnijā tiek noslēgts Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju.

1939. gada 21. septembrī Latvija slēdza Polijas vēstniecību Rīgā.

1939. gada 5. oktobrī Latvijas un PSRS pārstāvji parakstīja "Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību"[43]. Latvijai šāds līgums nebija vajadzīgs, tas tika ultimatīvā kārtā uzspiests visām Baltijas valstīm, kuru autoritārie vadītāji nolēma piekāpties (Somija, kuras parlaments atteicās šādu līgumu parakstīt, kļuva par PSRS agresijas upuri, tomēr brīvību un neatkarību nosargāja).

Baltijas valstu situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropa 1937. gadā

Baltijas valstu neatkarību līdz 1930. gadu vidum nodrošināja ne tik daudz uzvarējušo Antantes valstu atbalsts, cik abu reģionālo hegemonu — Vācijas un PSRS militārais un politiskais vājums. Baltijas valstu neatkarība varēja pastāvēt tikai tik ilgi, cik abas reģiona lielvaras bija ieinteresētas saglabāt tās kā neitrālu buferzonu. Lielbritānijas vienīgā praktiskā iespēja sniegt militāru atbalstu Baltijai bija cauri Skandināvijai, jo kara flotes piekļuvi Baltijas jūrai kontrolēja Vācija.

PSRS interese par Baltijas iegūšanu bija praktiska un politiska. Praktiskos apsvērumus diktēja lielvalsts ekonomiskā un militārā nepieciešamība pēc neaizsalstošajām Baltijas ostām Latvijā un Igaunijā. Uz to norāda arī sākotnējais Molotova-Ribentropa pakts, kurā Lietuva ir atstāta Vācijas ietekmes sfērā. Politiski PSRS organizēja spiegu un komunistu pagrīdes darbu, lai sasniegtu savu ideoloģisko mērķi — vispasaules revolūciju.

20ajos gados Somija, ko līdz tam uzskatīja par Baltijas valsti, veica stratēģisku izvēli par labu Skandināvijai. Somija atradās nost no tradicionālajiem Eiropas kara laukiem; tā cerēja, ka PSRS būs vairāk ieinteresēta iegūt Baltijas un nevis Somijas kara flotes bāzes; Somu līcis tīri fiziski atdalīja to no pārējām Baltijas valstīm. Skandināvijas lielvalsts Zviedrija nevēlējās zaudēt savu neitralitāti, lai atbalstītu apdraudētās Baltijas valstis, ar kurām tai nebija pat ciešu ekonomisko saišu.

Otrs alianses virziens, kam reāli gatava bija vienīgi Igaunija, bija Polija un tās sabiedrotā Rumānijas karaliste. Taču tas nozīmētu iesaistīšanos Polijas konfliktos ar Vāciju, PSRS un Lietuvu Viļņas apgabala dēļ. Šī konflikta dēļ Lietuva uzstāja, ka jebkāda trīs Baltijas valstu savienība pirmkārt jāvērš pret Poliju.

Visu šo iemeslu dēļ, līdz pat 1930. gadu beigām vienīgā militārā alianse pastāvēja tikai starp Latviju un Igauniju. Aizsardzības alianse balstījās uz 1921. gada 7. jūlija, 1923. gada 1. novembra un 1934. gada 17. februāra līgumiem. Ja neņem vērā savstarpējās virsnieku apmaiņas vizītes, konkrētais alianses rezultāts bija tikai 1930. un 1931. gada kopējie militārie manevri. Igauņi pamatoti uzskatīja savu virspavēlnieku Laidoneru par labāku kopējo spēku virspavēlnieku nekā Balodi, kas nebija palīdzējis 1919. gada Cēsu kaujās. Taču Latvijai bija divreiz lielāka armija.

Lai arī Latvijas un Igaunijas attiecības līgumu līmenī bija ciešas, ikdienā bieži valdīja regulāri konflikti (par Igaunijas tirdzniecības līgumu ar Somiju; siltajām attiecībām ar Poliju, kas traucēja Baltijas reģiona vienotībai; no Latvijas izraidītā O. Loonitsa siltā sagaidīšana Igaunijā u. c.). Abu valstu sadarbībai ar Lietuvu un Poliju traucēja neatrisinātā Viļņas apgabala problēma. Polijai draudzīgā Igaunija šajā jautājumā nevēlējās atbalstīt Lietuvu. Jāņem vērā, ka Polijas robežas līdz 1939. gadam bija citādas un Lietuvai nebija kopējas robežas ar PSRS.

Nacistu nākšana pie varas 1933. gadā Baltijai nozīmēja jaunus draudus no Rietumiem. Pirmkārt jau Lietuvai ar anektēto Klaipēdas apgabalu. 1934. gada 12. septembrī trīs Baltijas valstis izveidoja Baltijas Antanti, kas gan vairāk darbojās kā ārlietu ministriju konsultatīvā padome, jo Latvija un Igaunija nevēlējās militāru sadarbību ar Lietuvu, kamēr tā neatrisinās Viļņas un Mēmeles reģionu problēmas.

Neatkarību nosargāt spētu vienīgi ļoti cieša visu Baltijas valstu savienība. Taču katras Baltijas valsts politiku starpkaru periodā diktēja nevis centieni apvienot spēkus, bet bailes no lielajiem kaimiņiem un cerība, ka tieši viņu valstij izdosies izvairīties no agresijas. Politiķi nespēja pārkāpt mazo valstu robežām un strādāt kopējo interešu labā. Sākotnēji bailes no Polijas, bet vēlāk no Vācijas un PSRS noveda pie tā, ka Baltijas valstis neveidoja kopēju militāro aliansi. Tā vietā, lai veidotu vienu lielu reģiona armiju, katra valsts tērēja savus nelielos resursus neatkarīgas armijas uzturēšanai. Apvienojot spēkus Baltijas valstis varēja mobilizēt līdz 550 000 lielu armiju, kas reģionā būtu ievērojams militārais spēks, ņemot vērā, ka ne Polija, ne Vācija vai PSRS pret Baltijas valstīm nekad nevērstu visus savus bruņotos spēkus.[44]

Netika panākta pat vienošanās par kopēju ieroču iegādi vai munīcijas standartu — igauņi lietoja krievu, latvieši angļu bet lietuvieši vācu munīciju. Vienādojot munīcijas standartu rastos ekonomisks pamats bruņojuma, piemēram, artilērijas lādiņu, ražošanai pašu spēkiem, kā to darīja Somija.

Taču Baltijas militārās vienotības trūkumā nevar vainot tikai vietējos politiķus, līdzīgā situācijā nonāca arī Skandināvijas un Balkānu valstis, kas nespēja reāli sadarboties, lai kopīgi nosargātu sevi pret militāru uzbrukumu Otrajā pasaules karā.

Ceļš uz okupāciju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visus režīma gadus turpinājās nepārtraukti Baltijas valstu mēģinājumi panākt neuzbrukšanas un neitralitātes līgumus ar lielvarām, kas tika uzskatīti par neatkarības garantijām.

1938. gada 19. decembrī gandrīz vienlaikus ar Lietuvu un Igauniju, Latvija pieņem neitralitātes likumu. Būtībā, šāda neitralitāte tikai kaitēja, jo nepieslienoties nevienam no blokiem — Vācijai, Lielbritānijai ar Franciju vai PSRS, Baltijas valstu intereses tika ignorētas un ar tām neviens nerēķinājās.

1939. gadā nedz Vācija, nedz Lielbritānija un Francija nevēlējās sniegt garantijas Baltijas neitralitātei, jo sadarbība ar PSRS bija daudz svarīgāka. Rietumvalstis Baltijas nokļūšanu PSRS ietekmes zonā uztvēra pozitīvāk nekā to nonākšanu Vācijas sfērā. Laiks starp Čehoslovākijas sadalīšanu un Molotova — Ribentropa pakta noslēgšanu bija pēdējais posms, kad Baltija vēl varēja brīvprātīgi izvēlēties, kuram no lielvaru blokiem pieslieties.[45]

Pēc incidenta ar poļu zemūdeni "Orzel" 1939. gada septembrī, PSRS Igaunijai nekavējoties pieprasīja atļauju izvietot valstī savas militārās bāzes. Jau 29-30. septembrī Latvijas vēstnieks Maskavā Fricis Kociņš saņēma prasību pēc delegācijas, kas varētu noslēgt līdzīgu militāro bāžu līgumu starp Latviju un PSRS.

Pēc PSRS karaspēka ienākšanas Baltijas valstis faktiski vairs nebija neitrālas un nekontrolēja savu ārpolitiku. Igaunijas teritorija tika izmantota PSRS karā pret Somiju. 1939. gada 14. decembra Tautu Savienības balsojumā par PSRS nosodīšanu par uzbrukumu Somijai Baltijas valstis atturējās.

Pēc bāžu izvietošanas Baltijas valstu ārlietu ministriju pārstāvji tikās gandrīz katru nedēļu, tāpēc savstarpējā informācija par pieaugošajām un nepamatotajām PSRS pretenzijām bija zināma, taču valstīm trūka spēka tām kopīgi pretoties. Lietuva no PSRS bija saņēmusi ilgi kāroto Viļņas apgabalu, bet Igaunijas Prezidents cerēja uz Vācijas un PSRS kara sākumu jau 1940. gadā.[45]

Militārā situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieroču iegādi apgrūtināja klīringa līgumu tirdzniecības modelis, kas kļuva populārs 1930. gados. Valstis noslēdza līgumus par stingri noteiktu preču klāsta apmaiņu noteiktā apjomā, faktiski notika barters, jo valstis nevēlējās tirdzniecībai tērēt savas zelta un cietās valūtas rezerves. Francija un Lielbritānija uzstāja, ka tirgošanās ar tām nozīmē arī tikai viņu ražoto ieroču iegādi. Lai arī Zviedrijā bija labi attīstīta militārā rūpniecība, Zviedrijas tirdzniecība ar agrārajām un mazattīstītajām Baltijas valstīm bija niecīga, jebkādi zviedru ieroči būtu jāpērk par skaidru naudu, ko trūcīgās Baltijas valstis nevarēja atļauties.[46]

Grūtības bruņojuma iegādē radīja arī ražotāju nevēlēšanās to piegādāt uz kredīta. Tomēr 1938. gadā no Lielbritānijas izdevās iegādāties divdesmitdeviņas Gloster Gladiator lidmašīnas un Čehoslovākijas vieglos tankus (tanketes). 1939. gada pavasarī noritēja sarunas par bruņojuma iegādi, par kuru varētu norēķināties ar starpvalstu preču apmaiņu. Daļu līdzekļu izdevās iegūt, Spānijas republikai pārdodot Krievijas impērijas laikā uzstādīto piekrastes artilēriju.[47]

1939. gada sākumā, Vācijai vēršoties pret Lietuvu Klaipēdas apgabala dēļ, plāna līmenī pastāvēja varbūtība, ka tā okupēs visu Lietuvu un Latvijā Kurzemi ar Zemgali.

1939. gada pašās beigās izstrādātais 5. mobilizācijas plāns paredzēja veidot aizsardzības līnijas pret iebrucējiem gar Ventu un līnijā Pededze — Aiviekste — Lubāna — Līvāni. Taču tā kā 1940. gada jūnijā padomju karaspēks vispirms iegāja Lietuvā, valsts aizsardzība no visām pusēm nebija reāla. Pēc PSRS bāzu izvietošanas Latvijas neatkarības militārā aizsardzība kļuva gandrīz neiespējama. Papildu uzbrukumam no Austrumiem nāktos rēķināties ar uzbrukumu no Kurzemē izvietotajām bāzēm. Tika plānots, ka armija atkāpsies uz Lietuvu, vai pat līdz Vācijai. Taču 1940. gada jūnijā tieši Lietuvu PSRS okupēja pirmo.

Pēc Vācijas un PSRS alianses noslēgšanas un PSRS bāzu izvietošanas Latvijā, ieroču iegāde no Rietumiem kļuva neiespējama. Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Kārlis Reinholds Zariņš 1939. gada 27. oktobrī centās britu ierēdņiem pierādīt, ka nauda par ieročiem jau ir pārskaitīta un ka ieroču ražotājs Vickers Armstrong ir gatavs kontraktu izpildīt. Jautājums bija par deviņu 75mm lielgabalu, 250 ložmetēju, artilērijas munīcijas, lidmašīnu motoru rezerves daļu u. c. piegādi Latvijai. Taču ieroču piegādes iespējas tika noraidītas. Ierēdņu savstarpējā sarakste parāda, ka Lielbritānija vairs neticēja Latvijas neatkarības pastāvēšanai: "Latvija pēc dažām nedēļām var tikt pilnīgi okupēta. Mums jādara viss iespējamais, lai ieroču pasūtījumus neizpildītu. Tas var palīdzēt tikai Krievijai".[48]

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 1940. gada 17. jūnijs

Ulmanis labi saprata Latvijas stratēģisko situāciju. Rietumu demokrātijas militāri palīdzēt nespēja, nesimpātiskā Vācija augustā bloķējās ar PSRS, Polija tika iznīcināta mēneša laikā.

Ar katru gadu mums kļuva aizvien skaidrāks, ka militārā palīdzība kara gadījumā no vecās antantes puses kļūst par ļoti problemātisku jautājumu. Nesenais piemērs ar Poliju pārspēja pašus pesimistiskākos paredzējumus. Bija tikai viena cerība, ka Anglijas un Francijas gudras, tālredzīgas politikas dēļ, prasmīgi, pareizi un bez aizspriedumiem novērtējot savstarpējo spēku samēru un iespējas, kopīgi ar citām lielvalstīm izdosies saglabāt mieru un novērst postošo karu uz iespējami ilgāku laiku. Lūk, tas arī ir viss.[49]

1940. gadu Latvija sagaidīja kā izolēta, PSRS ietekmei viegli pakļaujama valsts. Sešos sava pastāvēšanas gados režīms praktiski bija likvidējis visas neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības institūcijas un pilsonisko iniciatīvu, to aizstādams ar režīma ideoloģiju reproducējošiem veidojumiem (sākot ar kamerām un beidzot ar režīmam padevīgu un cenzētu presi). Tā rezultātā sabiedrība vairs nebija spējīga pašdarbīgai politiskai rīcībai (ne psiholoģiski ne institucionāli). PSRS ultimāta un militārās okupācijas rezultātā sagrūstot režīmam, izveidojās politiskais vakuums, ko aizpildīja personas, kas sadarbojās ar PSRS.

Jau pāris dienas pēc Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas, Ulmaņa valdībai bija zināms arī to slepeno pielikumu saturs, kas paredzēja Baltijas sadalīšanu ietekmes sfērās. No militārā viedokļa ir skaidrs, ka Latvijas armija ilgstoši nebūtu spējusi pretoties PSRS armijai, kas jau bija ieņēmusi Lietuvu un kuras bruņoto spēku bāzes kopš 1939. gada oktobra bija izvietotas Latvijā. Taču pretošanās izrādīšanai būtu bijusi simboliska nozīme. Iespējams, Latvijas iekļaušana PSRS nebūtu notikusi tik ātri, vai arī tās pēckara statusam Rietumu sabiedrotie pievērstu lielāku uzmanību.[50]

Pat nepretošanās gadījumā, valdība būtu varējusi sekot Dānijas piemēram, kas, lai arī nepretojās Vācijas militārajai okupācijai, paziņoja, ka ir okupēta.

Lai arī ministru kabineta 1940. gada 17. maija lēmums par to, ka sakaru pārtraukuma (iebrukuma) gadījumā Latvijas valdības viedokli ārzemēs jāpārstāv Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam vai, ja viņš zaudētu rīcības spēju — sūtnim ASV Alfrēdam Bīlmanim, tas nedeva tiesības formēt trimdas valdību. Sūtņiem nebija dotas nekādas instrukcijas ko darīt okupācijas gadījumā.[51]

Autoritārisma gaisotnē neviens valsts ierēdnis vai militārpersona neuzdrošinājās pieņemt patstāvīgus lēmumus, nesaņemot atļauju no Vadoņa, bet Ulmanis pēc 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimāta nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai. Mediji bija cenzēti un iedzīvotāji nebija informēti par patiesajām attiecībām ar PSRS. Kirhenšteina valdībai pārņemot varu prese rakstīja ka ir notikusi "sociālistiskā revolūcija", nevis "okupācija".

Pamats ir arī apgalvojumam, ka autoritārais režīms kolaborācijā iegrūda daļu kreisi noskaņoto iedzīvotāju un sociāldemokrātu, kas pārmaiņas sākotnēji uztvēra pozitīvi, kā autoritārā režīma galu, un nevis kā Latvijas neatkarības apdraudējumu.[52]

1940. gada 17. jūnijā Ulmanis atteicās no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam palika Valsts prezidenta amatā, brīvprātīgi sadarbojoties ar jauno iekārtu. Faktiski, mēnesi sadarbojoties ar okupācijas spēkiem, Ulmanis sankcionēja šo okupāciju.[50] Iespējams, ka t. s. "Mongolijas variants" t. i. PSRS protektorāta statuss bija ne tikai apzināta dezinformācija, bet arī rezerves variants gadījumam, ja PSRS politiķiem neizdotos panākt izvirzīto mērķi — Baltijas valstu pilnīgu aneksiju.[53] K.Ulmaņa rīcība šajās liktenīgajās dienās netiek vērtēta viennozīmīgi un diskusijas par viņa motīviem un iespējamām alternatīvām turpinās.

Režīma novērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pozitīvie sasniegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nevar noliegt Ulmaņa iekšpolitikas panākumus valsts un sabiedriskās dzīves dažādu sfēru loģiskā sakārtošanā. Par to liecina, piemēram, 1937. gada 28. janvārī pieņemtais Civillikums, kas stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī un fundamentāli sakārtoja civiltiesību jomu.

Režīma izveidošana laika ziņā sakrita ar Lielās depresijas beigām Rietumu ekonomikā un lielvalstu gatavošanās karam sākumu, kas strauji palielināja pasaules tirgū pieprasījumu pēc lauksaimniecības produkcijas un izejvielām, kas Latvijai kā agrāras saimniecības zemei bija ļoti izdevīgi un veicināja strauju ekonomikas uzplaukumu. To propaganda pasniedza kā autoritārā režīma nopelnu. Latvijā šajā laikā bija vieni no visstraujākajiem rūpnieciskās produkcijas pieauguma tempiem Eiropā. 1939. gadā, salīdzinot ar 1934. gadu, uzņēmumu skaits bija palielinājies par 41%, saražotās produkcijas vērtība — par 95%, rūpniecības strādnieku skaits — par 37%.[54]

Šajā laikā tika uzcelti jauni dzelzceļi, sākta vietējo izrakteņu kūdras un kaļķakmens plašāka izmantošana ražošanā un enerģētikā, modernizējās lauksaimniecība, paplašinājās eksports, stabilas bija finanses un nauda. Valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. Tā nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Lētās pārtikas produktu cenas savukārt stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni. Lauksaimniecības attīstību ievērojami bremzēja zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums, ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem, sīksaimniecību kvantitatīvā dominante, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana.

Laika posms pēc 1934. gada 15. maija ir iegājis sarunvalodā ar nosaukumu "Ulmaņa laiki". Saimnieciski tas bija ekonomiskās augšupejas laiks, dzīves un izglītības līmeņa celšanās, valstiskās kultūras dzīves pacēluma laiks.

Draugu būšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Ulmanis 1934. gadā

K.Ulmanis pirms valsts apvērsuma bija nonācis naudas grūtībās. Būdams Zemnieku savienības vadītājs, viņš bija no valsts kases aizņēmies lielas summas, lai balstītu savu Zemnieku banku. Kopējais valsts aizdevums Zemnieku bankai bija no 1,5 līdz 2 miljoniem latu. Vekseļus bija parakstījis Ulmanis. Zemnieku savienībai tuvu stāvošām organizācijām bija izsniegtas lielas summas. Latvijas tranzītam aptuveni 13—15 miljoni latu. Valsts parādniekiem, tajā skaitā arī K. Ulmanim pēc 1935. gada 15. maija parādi tika dzēsti.[55]

Pēc apvērsuma visus Zemnieku savienības daudzmaz redzamākos biedrus iecēla atstādināto pašvaldību un citās vēlēto personu vietās un visos jaunradītos augstos amatos: kamerās, akciju sabiedrību valdēs, ministru un ministriju departamentu direktoru posteņos utt. Pati partija formāli tika likvidēta līdz ar citām, bet atsevišķa partija vairs nebija vajadzīga: tās pienākumus pildīja visas valsts un pašvaldības iestādes, lauku pagastvaldes ieskaitot, jo visu to priekšgalā atradās šīs partijas līderis ar saviem līdzgaitniekiem un draugiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.diena.lv/arhivs/vadonis-nak-10485057
  2. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/p_001_kain1939n10%7Carticle:DIVL196%7CissueType:P
  3. kabinets mazo kabinetu mazā kabineta ministru|issueType:P Valdības lēmumi
  4. 4,0 4,1 4,2 http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/106-148-VESTURE-Zelce.pdf
  5. http://www.diena.lv/kd/maksla/janis-muncis-latvijas-zimola-atslega-13936637
  6. princips Ulmanis|issueType:P Vadonības principi valšķu dzīvē
  7. Ulmanis|issueType:P Vadonības un vienības trīs gadi
  8. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pa%7Cissue:/p_001_rits1935n134%7Carticle:DIVL88%7Cquery:maija 15 maijs atjaunotā Latvijā|issueType:P
  9. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pa%7Cissue:/p_001_lkar1936n110%7Carticle:DIVL297%7Cquery:15 maijam Latvija 15 maija|issueType:P
  10. http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=2713
  11. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_001_rits1935n133%7Carticle:DIVL663%7Cpage:17%7CissueType:P
  12. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_001_lkar1928n134%7Carticle:DIVL327%7CissueType:P
  13. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_001_brze1937n91%7Carticle:DIVL155%7CissueType:P
  14. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_001_wawe1936n65%7Carticle:DIVL10%7Cquery:Valsts Prezidenta amatu Prezidents Ulmanis Prezidents Valsts Prezidenta amatu|issueType:P
  15. par valsts aizsardzību Valsts likumu Valsts|issueType:P Likums par valsts aizsardzību
  16. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_001_lkar1940n99%7Cpage:1%7CissueType:P
  17. Dr.Hist. Ilgvars Butulis. Ulmaņa apvērsumam — 70 gadi. // Lauku Avīze. 15. maijs (2004.)
  18. Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju
  19. http://www.roots-saknes.lv/Ethnicities/Germans/1939/VertragLett.htm
  20. http://www.letonika.lv/groups/?title=V%C4%81cie%C5%A1u%20repatri%C4%81cija/32473
  21. Likums par uzvārdu maiņu
  22. 10.000 latviskojuši uzvārdus
  23. Latvisko uzvārdu saraksts
  24. Iekšlietu ministrs saucas jaunā uzvārdā
  25. Preses likums. Valdības Vēstnesis. 14.02.1938.
  26. Preses likums. Valdības Vēstnesis. 12.02.1924.
  27. likumu par tirdzniecības un rūpniecības kameru un likumu par kameru|issueType:PJaunā Latvijas satversme veidojas
  28. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/p_001_brze1939n19%7Carticle:DIVL497%7CissueType:P
  29. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/p_001_jazi1940n70%7Carticle:DIVL487%7CissueType:P
  30. 30,0 30,1 http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_003_lerq1939s01n03%7Carticle:DIVL254%7CissueType:P
  31. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/p_001_taar1939n15%7Carticle:DIVL12%7CissueType:P
  32. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#issue:/p_001_jazi1937n173%7Carticle:DIVL5%7CissueType:P
  33. 33,0 33,1 Tautsaimniecība un monetārās norises Latvijā 2. pasaules kara gados
  34. http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1939/LatvijasKareivis1939-099.pdf
  35. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_003_lerq1939s01n01%7Carticle:DIVL72%7CissueType:P
  36. Shipping
  37. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_003_lerq1939s01n04%7Carticle:DIVL196%7CissueType:P
  38. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_003_lerq1939s01n03%7Carticle:DIVL237%7CissueType:P
  39. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_003_lerq1939s01n04%7Carticle:DIVL68%7CissueType:P
  40. The City Hall
  41. http://szf.lu.lv/files/Agora%206.pdf
  42. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_003_lerq1937s01n07%7Carticle:DIVL324%7CissueType:P
  43. http://www.historia.lv/alfabets/L/la/lat_psrs_palidz_pakt/dokumenti/1939.10.05.latviesu.htm
  44. http://www.bdcol.ee/files/docs/bdreview/10bdr601.pdf
  45. 45,0 45,1 Jānis Taurēns. Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934. -. 1940.gadā.
  46. The Military situation in the Baltic States
  47. http://books.google.lv/books/about/Alfred_Valdmanis_and_the_Politics_of_Sur.html?id=36g549bC_FYC&redir_esc=y
  48. Baltijas Valstis un Lielbritānija Otrā Pasaules Kara Gados (1939-1945)
  49. http://www.historia.lv/alfabets/U/ul/ulmanis/dok/piezimes.htm
  50. 50,0 50,1 http://home.lu.lv/~politics/raksti/Ulmanis/ulmanis.htm
  51. http://okupacijasmuzejs.lv/sites/default/files/BLEIERE%20referats.pdf
  52. Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940.gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. // Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. — Rīga, 1998., 31. lpp.
  53. Daina Bleiere. Latvijas politiskās elites sadarbība ar PSRS 1940. gada jūnijā-jūlijā
  54. Ulmaņa apvērsumam — 70 gadi. // apollo.lv
  55. Bastjānis V. Gala sākums: vērojumi un vērtējumi. — Memento: Lidingö, 1964.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Straume A. Kārlis Ulmanis un mazākumtautību politika Latvijā 1920.-1940.gadā. // Latvijas Vēsture. 1995., Nr.1(16), 23.-25. lpp.
  • Zunda A. Kārlis Ulmanis un Zemnieku Savienība. // Latvijas Vēsture. 1997., Nr.3(27), 3.-8. lpp.
  • Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. — Zinātne: Rīga, 1988.
  • Dr.Hist. Ilgvars Butulis. Ulmaņa apvērsumam — 70 gadi. // Lauku Avīze. 15. maijs (2004.)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]