1866. gada pagastu pašvaldību likums

Sunākstes pagasta nams 1890. gadā. Uz kāpnēm sēž pagasta vecākais Juris Orle (1844-1912).

1866. gada Baltijas guberņu pagastu pašvaldību likums (vācu: Landgemeinde-Ordnung für die Ostsee-Gouvernements, krievu: Положение о волостном общественном управлении 11 июня 1866 г.) bija Krievijas Impērijas Baltijas provinču pagastu pašvaldību likums, kas stājās spēkā 1866. gada 19. februārī (3. martā pēc JS). Saskaņā ar to muižu pagastu vietā izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības.

Pagastu pašvaldības ievēlēja pagastu sapulcēs, kurās piedalījās tikai saimniecību īpašnieki un nomnieki, bet bezzemnieki sūtīja vienu delegātu no katriem 10 pilngadīgiem vīriešiem. Saskaņā ar jauno likumu zemnieki paši pilnībā atbildēja par nodokļu nomaksu, ceļu labošanu, veco un slimo aprūpi, algu noteikšanu, budžeta apspriešanu, pagasta skolas skolotāja ievēlēšanu. Pagasti sāka izsniegt arī latviešu valodā rakstītas pases, kas ļāva zemniekiem pārvietoties trīs Baltijas guberņu ietvaros.

Likums zaudēja spēku pēc jauna Latvijas Republikas pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

Priekšvēsture

Pēc Livonijas kara un agrākās feodālo vasaļu sistēmas sabrukuma, nodibinoties dzimtbūšanai, agrākie zemnieku pagasti lielā mērā zaudēja savas pašpārvaldes tiesības un par galveno pašpārvaldes orgānu kļuva muižas. Zemes un zemnieku statusa reformas Baltijas provincēs sākās ar 1803. gada dekrētu "Par brīvajiem arājiem", kas atļāva laist brīvībā dzimtļaudis un pārdot tiem zemi. Zemnieki turpmāk bija piesaistīti pie muižas pagasta, nevis pie dzimtkunga personas un ar viņiem vairs nevarēja apieties kā ar kustamo īpašumu. 1804. gadā tika izdots arī vietējais "Igaunijas zemnieku likums", taču tas neparedzēja zemes mērīšanu un novērtēšanu. 1807. gadā Napoleons atcēla dzimtbūšanu Varšavas hercogistē. 1809. gadā izdeva "Papildus punktu zemnieku likumam".

1816. gadā izdeva "Brīvlaišanas likumu Igaunijā", 1818. gadā "Brīvlaišanas likumu Kurzemē", 1819. gadā "Brīvlaišanas likumu Vidzemē", pēc kuru stāšanās spēkā zemnieku saimniecības bija nevis vairs dzimtnomā, bet gan mūža lietošanā.

1849. gadā stājās spēkā Agrārais likums, saskaņā ar kuru zemi sadalīja 3 kategorijās: muižas, zemnieku un kvotas zeme. Muižu saimniecības pārgāja no klaušu darba uz naudas nomu. Zemnieki ieguva tiesības uz zemes nodošanu mantojumā un sāka aktīvi izpirkt mājas, hipotekāros kredītus deva Rentes banka.

Saskaņā ar zemnieku brīvlaišanas likumiem izveidoja muižu pagastu sapulces, kuras parasti sasauca un vadīja pagasta vecākie. Tās varēja sasaukt arī muižas policija vai pagasttiesa.

Stāvoklis Latgalē

Latgalē, ko 19. gadsimtā veidoja trīs Vitebskas guberņas apriņķi, zemnieku brīvlaišana notika tikai 1861. gada 19. februārī. Zemnieki ieguva brīvību un tiesības rīkoties ar savu īpašumu, bet zeme palika iepriekšējo īpašnieku rokās. Tika saglabātas ciema kopienas - zemniekiem iedalītā zeme parasti kļuva par visas kopienas lietošanā esošu zemi, bet pēc tās izpirkšanas par kopienas īpašumu.

Latgales pagastu sapulcēs, pēc vajadzības sasauca pagasta vecākais vai muižnieks, piedalījās visi saimnieki un vēlētās pagasta amatpersonas. Pagasta sapulces kompetencē bija pagasta amatpersonu vēlēšanas un kontrole, policijas un bāriņu lietas, lēmumi par kopējās zemes lietošanu un ģimeņu dalīšanos, pagasta magazīna, pagasta lāde, nespējnieku un skolu lietas, nodokļu repartīcija u.c.

Saites

• Likuma teksts(krieviski)