1941. gada jūnija deportācijas Latvijā
1941. gada jūnija deportācijas Latvijā bija vairāk nekā 15 400[1][2] PSRS okupētās Latvijas civiliedzīvotāju aizturēšana naktī no 13. uz 14. jūniju un to izvešana jeb deportācija uz NKVD koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos. Aizturēšanas, aresti un slepkavības turpinājās līdz pat vācu armijas ienākšanai. Kopumā 1941. gadā deportēja 0,78% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tika izsūtīti 1,93% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,85% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita (81,27% no deportētajiem pēc tautības bija latvieši, bet 11,7% — ebreji).
Tā bija daļa no plašākas Baltijas valstu un PSRS okupēto Polijas un Rumānijas daļu iedzīvotāju 1941. gada jūnija deportācijas saskaņā ar VK(b)P centrālkomitejas un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu.
Deportēšanas pamatojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Masu deportācija tika īstenota, pamatojoties uz VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu Nr.1299-526ss; PSRS NKVD-NKGB 1941. gada 14. jūnijā apstiprināto plānu un norādi, ka “izsūtīšana veikta pēc biedra Berijas 1941. gada 14/IV rīkojuma, kuru viņš devis atbilstoši valdības rīkojumam” — šie rīkojumi attiecās uz Lietuvas PSR, Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Moldāvijas PSR.[3] Deportētie pēc apsūdzības iedalāmi 2 daļās: arestētie, kas izvesti izmeklēšanai un tiesāšanai "labošanas darbu kolonijās" un "sociāli bīstamie elementi un to ģimeņu locekļi", kurus izsūtīja uz mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā lauksaimniecības vai mežrūpniecības uzņēmumos.
Deportācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas tās teritorijā ieviesa PSRS likumdošanas aktu darbību, t.sk. arī KPFSR Kriminālkodeksu un aizsākās padomju režīma izveidošana un nostiprināšana, kā arī plašas represijas pret t.s. “tautas ienaidniekiem”un “šķiriski svešiem elementiem”. Pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenās arhīvu pārvaldes rīkojuma tika veidota arī īpaša “sociāli bīstamo elementu” (SBE) kartotēka, kurā vajadzēja ierakstīt kompromitējoša rakstura ziņas par vairāk nekā 10 iedzīvotāju kategorijām. “Sociāli bīstamo elementu” meklēšanā un uzskaitē LPSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki izmantoja okupācijas varas iestāžu rokās nokļuvušos dažādu valsts iestāžu, organizāciju, likvidēto biedrību arhīvus, neatkarīgās Latvijas preses izdevumus, Valsts statistiskās pārvaldes pārskatus, kā arī ar PSRS pasu izsniegšanu saistītos dokumentus. Izsūtīšana notika galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm” — arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru” darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī bijušos Latvijas Republikas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Praktiski visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtā pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem.
Vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3. daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.
Deportējamās ģimenes tika nosūtītas uz dzelzceļa stacijām, kur ģimenes galvas (vīrieši) tika šķirti no ģimenēm un nosūtīti uz 1940. gadā iekārtoto Baltijas valstu (vēlāk internēto Polijas karagūstekņu) nometni Juhnovā (Юхновский лагерь) Smoļenskas, tagad Kalugas apgabalā.[4] Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS arestētos jūlija sākumā sadalīja pa dažādām PSRS Iekšlietu tautas komisariāta t.s. "pārmācības darbu nometnēm" (Vjatlagā, Usoļlagā u.c.), kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē. PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem. Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (galvenokārt tie bija t.s. "kontrrevolucionārie" noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas neatkarības laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).
Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. 1940. gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu un iedzīvotāju.[5]
Pēc soda termiņa beigām dzīvus palikušos koncentrācijas nometnēs ieslodzītos neatbrīvoja, bet gan nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.
Deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahstānas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.[5] Deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.
1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas apkopotas Latvijas Valsts vēstures arhīvā fondos Nr.1897. (“1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas”) un Nr.1986 (“Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1940—1985)”).
Arestēto nāves bilance
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
4365 cilvēki aizturēšanas brīdī tika arestēti kā "sabiedriski bīstami elementi". 1857 cilvēkus arestēja vēlāk izsūtījumā kā tiesājamo personu ģimenes locekļus (izsūtīšanas pazīme — "ģimenes sastāvā"). Kopumā 1941. gadā arests kā juridiski noformēts drošības līdzeklis tika piemērots attiecībā pret 6222 izsūtītajiem cilvēkiem (43% no visām deportētajām personām).
- Ceļā mirušas vismaz 32 personas (4 arestētie, 28 viņu ģimeņu locekļi). Vecākais ceļā mirušais bija 1865. gadā dzimušais Dāvis Helvigs, jaunākais — 1941. gada 14. jūnijā dzimušais Arvīds Baumanis.[3]
- Ieslodzījumā mirušas 2815 personas (2772 arestētie, 3 viņu ģimeņu locekļi, 90 administratīvi izsūtītie). Pēdējais ieslodzījumā mirušais bija 1903. gadā dzimušais zemnieks aizsargs Paulis Graudiņš (miris 1964. gada 22. novembrī).[3]
- Izsūtījumā mirušas 1940 personas (67 arestētie, 1629 viņu ģimeņu locekļi). Pēdējais izsūtījumā konstatētais miršanas fakts ir 1896. gadā dzimušā zemnieka Vasīlija Brovina nāve 1960. gada 17. jūnijā.[3]
- Nošauti 341 cilvēki, tai skaitā 299 pēc sevišķo apspriežu[6] spriedumiem. Kā pēdējais nošautais izsūtījumā dokumentos uzrādīts 1924. gadā dzimušais Boriss Jākobsons (1950. gada aprīlī).[3]
Kopā 1941. gada jūnija deportācijās miruši vismaz 6113 Latvijas iedzīvotāji (39,63% no deportēto kopskaita).
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 2007. gadā LVA bija apkopotas ziņas par 15 424 cilvēkiem.: Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. — grāmatas anotācija
- ↑ Visu 1940.-1941. gadā arestēto personu kopskaits nav pilnībā apzināts un to būtu iespējams precizēt tikai pēc LVA fonda Nr.1986 (VDK izmeklēto krimināllietu fonds) lietu analīzes.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
- ↑ Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938—1956 Arhivēts 2021. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē. Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006
- ↑ 5,0 5,1 «Jānis Riekstiņš. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 30. janvārī. Skatīts: 2009. gada 11. augustā.
- ↑ IeTK Sevišķā apspriede. vesture.eu