Latvijas PSR

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas PSR
Латвийская Советская Социалистическая Республика
Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika

Flag of Latvia.svg
19401990 Flag of Latvia.svg
Flag of Latvian SSR.svg Emblem of the Latvian SSR.svg
Karogs Ģerbonis
SovietUnionLatvia.png
Pamatinformācija
Galvaspilsēta Rīga
Oficiālā valoda LPSR Konstitūcijas papildinājums 1988. gadā: valsts valoda - latviešu
Izveidota
PSRS sastāvā:
 - No
 - Līdz
1940. gada 21. jūlijs

1940. gada 17. jūnijs
1990. gada 4. maijs
Platība
 - Kopā
 - Ūdens (%)
Pēc platības 12. PSRS
64 589 km²
1,5
Iedzīvotāji
 - Kopā 
 - Blīvums
Pēc iedz. 14. PSRS
2 666 567 (1989)
41,3cilv./km²
Laika josla UTC +3
Oficiālā himna Padomju Savienības himna
LPSR himna Latvijas PSR himna
Oficiālā valūta PSRS rublis
Apbalvojumi Ļeņina ordenis
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika jeb Latvijas PSR bija PSRS okupētās Latvijas teritorijā izveidota PSRS teritoriāli administratīva vienība laikā no 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1990. gadam. No 1941. līdz 1945. gadam Latvija atradās nacistiskās Vācijas okupācijā. Latvijas PSR pastāvēšanas laiku raksturo Komunistiskās partijas vienpartijas režīms, kas izvērsa represijas pret latviešu nacionālajiem centieniem, privātīpašuma likvidācija, zemkopības kolektivizācija, vietējiem apstākļiem nepiemērota industrializācija un iedzīvotāju rusifikācija. 1990. gada 4. maijā vispārējās vēlēšanās ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome ar balsu vairākumu pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un pārdēvēja Latvijas PSR par Latvijas Republiku.[1] 1991. gada 21. augustā, pēc Augusta puča sakāves Maskavā, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, kas pasludināja pilnīgu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ko drīz atzina gandrīz visas pasaules valstis, ieskaitot PSRS.

Platība un apdzīvotība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Republikas jūras krasta garums bija ap 500 km, sauszemes robežas — 1300 km, platība — 64 600 km², 2 666 600 iedzīvotāju (1989.g.). Pēc 1949. gada administratīvās reformas pastāvēja 26 Latvijas rajoni, 49 rajonu pakļautības pilsētas un 34 pilsētciemati (1968. gada 1. janvāris). Industrializācijas gaitā izveidojās jaunas pilsētas — Stučka, Olaine, kā arī jauni pilsētciemati — Seda, Zilaiskalns, Brocēni, Kalnciems u.c.

Lai arī padomju statistikas dati jāuztver ar skepsi, dabiskais iedzīvotāju pieaugums 1951.—1966. gados nepārsniedza 0,6% gadā. Pēc nodarbes 1967. gadā 80,7% iedzīvotāju bija strādnieki un kalpotāji, bet 19,3% — lauksaimniecībā nodarbinātie. No tiem 38% strādāja celtniecībā, 38% — lauksaimniecībā un mežsaimniecībā — 27%, transportā un sakaru sistēmā — 9%, tirdzniecībā un materiāli tehniskajā apgādē — 7%, izglītībā, veselības aizsardzībā un zinātnē — 13%, valsts pārvaldes aparātā — 2%, citur — 4%.[2]

LPSR valstiskie simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gada pastmarka ar PSRS, LPSR karogiem un LPSR ģerboni

Latvijas PSR bija savs ģerbonis, karogs un himna. 1940. gada 6. septembrī Latvijas Republikas Valsts karoga vietā tika ieviests Latvijas PSR karogs. 1945. gada jūlijā tika apstiprināta LPSR himna ar Friča Rokpeļņa un Jūlija Vanaga vārdiem, Anatola Liepiņa mūziku. 1953. gada janvārī apstiprināja jaunu karogu, kas tika izmantots līdz republikas pastāvēšanas beigām.

Varas sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar 1940. gada 25. augusta Latvijas PSR Konstitūciju tās augstākais valsts varas orgāns bija LPSR Augstākā Padome — vienpalātas likumdevēja institūcija, kas darbojās sesiju režīmā (gadā notika 2 kārtējās sesijas). Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja AP prezidijs (APP). Izpildvaru īstenoja LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vadīta Ministru padome, tai pakļautās iestādes un teritoriālo padomju izpildkomitejas. Politiskās varas struktūras pamatā bija Darbaļaužu deputātu padomes, kuras 1978. gada konstitūcijā tika pārdēvētas par Tautas deputātu padomēm.

Realitātē visa vara piederēja vienīgajai atļautajai partijai — Latvijas Komunistiskajai partijai, kurai bija vietējās organizācijas visās pašvaldībās, iestādēs un uzņēmumos, un kuras vara bija koncentrēta tās augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs. Latvijas PSR suverenitāte bija nodota PSRS institūcijām, saglabājot ierobežotas pašpārvaldes tiesības. Situāciju republikā kontrolēja Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja, kuras uzdevums bija cīnīties ar visām nepaklausības un pretestības izpausmēm.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LPSR bija sava Ārlietu ministrija, kas bija tieši pakļauta PSRS centrālās pārvaldes orgāniem un tās darbība bija ierobežota ar kultūras sakaru dibināšanu un veicināšanu ar klaida latviešiem un sociālistiskās sadraudzības valstīm.

Tieslietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā tika pārņemts 1926. gada Krievijas PFSR kriminālkodekss. Ar tā ieviešanu tika atjaunots nāvessods. Tieslietu iestādes bija pakļautas kompartijas politiskajai kontrolei un norādījumiem. Līdz 50. gadu otrajai pusei varai nevēlamie iedzīvotāji tika represēti bez tiesas sprieduma vai notiesāti pēc ārpustiesu instanču lēmumiem. Pēc varas iestāžu lēmuma jebkuru cilvēku varēja notiesāt, piemeklējot nepieciešamo kriminālkodeksa punktu. Advokāta loma un funkcijas tiesas procesā un izmeklēšanā bija ierobežotas.[3]

Padomju procesuālās tiesības paredzēja divus tiesas spriedumu pārskatīšanas veidus — kasācijas un uzraudzības kārtībā, bet apelāciju neatzina. Lietu tiesībās Civilkodekss noteica 3 īpašuma veidus: valsts, kooperatīvo un personīgo īpašumu. Dominējošā loma tautsaimniecībā tika piešķirta valsts īpašumam, ko nodrošināja ar uzņēmumu un zemes nacionalizācijas likumdošanu. Tika normēts mazumtirdzniecībā iegādājamo preču apjoms, ieviestas fiksētas cenas. Zemes tiesības regulēja PSRS 1928. gada likums "Zemes lietošanas un ierīcības vispārējie pamati", kā arī Tautas Saeimas 22. jūlijā pieņemtā deklarācija "Par zemes pasludināšanu tautas īpašumā" un 29. jūlija likums "Par zemi". Ģimenes tiesības kopš 26. novembra regulēja 1926. gada 19. novembra KPFSR "Laulības, ģimenes un aizbildnības likumu kodekss", kas atzina laulības reģistrāciju tikai valsts dzimtsarakstu iestādēs un līdzās reģistrētajai laulībai atzina arī "faktisko laulību" (civillaulību).

Padomju krimināltiesībās tolaik tika atzīta arī likuma piemērošana pēc analoģijas. PSRS tiesu iekārta paredzēja arī speciālās tiesas: kara tribunālus, dzelzceļa un ūdens transporta līnijtiesas. Atbilstoši PSRS likumdošanai LPSR notika prokuratūras un advokatūras reorganizācija.

Demogrāfiskie procesi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Straujā industrializācija un lielo rūpnīcu celtniecība prasīja lielu daudzumu darbaspēka, ko karā cietusī Latvija nevarēja nodrošināt pilnībā. Trūkstot vietējam darbaspēkam, apzināti tika organizēta masveida imigrācija. Ievestā darbaspēka nomitināšanai tica celti jauni dzīvojamie kvartāli un mikrorajoni, kuros uzreiz izmitināja uz jaunuzceltajām un paplašinātajām rūpnīcām strādāt aicināto darbaspēku no Krievijas PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR un citiem PSRS reģioniem.

Lauksaimniecības piespiedu kolektivizācijas dēļ uz pilsētciematiem kolhozu centros no viensētām līdz 1965. gadam tika pārvietotas 22 000 ģimenes, kas galīgi sagrāva karalaika emigrācijas un 1949. gada marta deportācijas iedragāto tradicionālo latvisko zemnieku dzīvesveidu.

Imigrācijas politikas rezultātā krasi izmainījās Latvijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Kaut arī kopējais iedzīvotāju skaits 1959. gadā pārsniedza 1935. gada iedzīvotāju skaitu, latviešu skaits Latvijā samazinājās no 1,5 miljoniem (77%) 1935. gadā līdz 1,3 miljoniem (62%) 1959. gadā un nekad vairs nesasniedza pirmskara līmeni. Pēc tautas skaitīšanu datiem 1959. gadā LPSR dzīvoja 62% latviešu, 27% krievu, 3% baltkrievu, 3% poļu, 2% ebreju, 1,5% lietuviešu, 1,5% ukraiņu, bet 1989. gadā 52% latviešu, 34% krievu, 4,5% baltkrievu, 3,5% ukraiņu, 2,5% poļu, 1% ebreju un 1% lietuviešu. Prasība izbeigt latviešu diskrimināciju un pieaugošo rusifikāciju bija viens no Dziesmotās revolūcijas galvenajiem saukļiem.

PSRS ekonomikas rezultāti Latvijā, 1946-90[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LPSR ekonomisko attīstību var dalīt 3 pamatposmos, periodizējot tos pēc PSKP ģenerālsekretāru varas laika: 1945.—1953., 1954.—1964., 1965.—1985., kur pirmajam posmam raksturīgs izteikta nabadzība un iedzīvotāju beztiesiskums, otrajā posmā strauja industrializācija un ekonomikas attīstība, bet trešajā posmā iestājās relatīvs sadzīviskās labklājības uzplaukums (salīdzinot ar iepriekšējo laiku). Pēc tam aizvien jūtamāka kļuva stagnācija PSRS, ko nesekmīgi mēģināja pārvarēt ar dažādiem sociāliem un ekonomiskiem eksperimentiem, trūkstošos līdzekļus aizvien vairāk iegūstot no naftas un gāzes eksporta ienākumiem.

Tautsaimniecība tika attīstīta centralizēti, atbilstoši piecgades plānam, iesaistot to visas PSRS teritoriālajā darba dalīšanā. Tika attīstītas elektrotehnika, radioelektronika, aparātu būve, transporta mašīnbūve, ķīmijas un farmaceitiskā rūpniecība, trikotāžas izstrādājumu un pārtikas pusfabrikātu ražošana. Lauksaimniecība koncentrējās uz zvejniecību, piena govkopību, bekona cūkkopību. Attīstījās jūras un dzelzceļa transports. Visas valsts (PSRS) mēroga nozīme bija Baltijas jūras ostām un Jūrmalas kūrortiem.

Neskatoties uz ekstensīvo ražošanas kāpināšanu, Latvija 50 padomju okupācijas gados strauji atpalika no pārējām Eiropas valstīm, kuras turpināja attīstīties brīvā tirgus apstākļos. Ja 1938. gadā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija salīdzināms ar vidējiem rādītājiem Eiropā, tad 1985. gadā Latvijas IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju, jau bija vairākas reizes zemāki. Tabulā demonstrēts IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās ASV dolāros[4]

Valsts 1938 1990
Somija 3589 25500
Dānija 5762 25100
Austrija 3559 21000
Latvija 4048 7500

Arī salīdzinoši ar pārējām PSRS republikām, Latvijas attīstības tempi bija lēnāki, jo PSRS investīcijas Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija mazākas nekā vidēji PSRS. Sevišķi mazas investīcijas Latvijā bija pirmajos pēckara gados – vismaz divas reizes mazāk nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju PSRS. Laika posmā no 1946. līdz 1950. gadam kapitālieguldījumu īpatsvars Latvijas rūpniecībā veidoja 0,49% no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā, kaut arī 1950. gadā Latvijā dzīvoja vairāk nekā 1% no visiem PSRS iedzīvotājiem. Salīdzinot ar Krieviju, kapitālieguldījumi Latvijas pēckara periodā bija 2,4 reizes mazāki, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. [5]

No PSRS budžeta LPSR vajadzībām 1946.—1990. gadā ir iztērēti 24 684 miljoni rubļu, savukārt PSRS budžeta ieņēmumi no LPSR veidoja 40 645 miljonus rubļu. Tātad laikā no 1946.—1990. gadam PSRS ir ieguvusi 15 961 miljonus rubļu. Šajā aprēķinā PSRS rubļi pirms 1961. gada ir pārrēķināti PSRS rubļa ekvivalentā pēc 1961. gada naudas reformas (10 rubļi pirms 1961. g. = 1 rublis pēc 1961. gada). Tie ir 18,8% no kopējiem ieņēmumiem (85 miljardi rubļu) no Latvijas teritorijas. Ļoti lielu PSRS tēriņu daļa saistīta ar militārajām vajadzībām, kas laikā no 1946.—1990. gadam kopumā veidoja 13 346 miljonus rubļu jeb 18,9% no kopējiem izdevumiem Latvijas teritorijā. Jāuzsver, ka šie izdevumi tika finansēti ar Latvijā iegūtiem ieņēmumiem.[6]

Pirmais pastāvēšanas gads, 1940-41[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Latvijas okupācija (1940) un Tautas Saeima
Sarkanās armijas tanks Rīgā 1940. gada 17. jūnijā
1940. gada Latvijas PSR karte
Vagoni ar Latvijas pilsoņiem, kurus deportē uz austrumiem

1940. gada 16. jūnijā PSRS izvirzīja Latvijas Republikai ultimātu, prasot ielaist valstī padomju karaspēka papildu kontingentu un izveidot pret PSRS lojālu valdību. Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis 17. jūnijā pakļāvās šīm prasībām. Tika izveidota tā sauktā "Tautas valdība" Augusta Kirhenšteina vadībā, kas 14.—15. jūlijā organizēja "Tautas Saeimas vēlēšanas". Nesagaidot vēlēšanu iecirkņu slēgšanu, tika oficiāli paziņots, ka ar 97,6% pārsvaru Latvijas pilsoņi ir nobalsojuši par izvirzītiem kandidātiem.[7] 1940. gada 21. jūlijā jaunievēlētā Tautas Saeima, pompozā sēdē Latvijas Nacionālajā teātrī, pieaicinot uz "izrādi" arī Latvijā akreditētos ārvalstu vēstniekus, pasludināja padomju varas atjaunošanu Latvijā, valsts nosaukuma maiņu un nolēma lūgt Latvijas uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā. 1940. gada 5. augustā, PSRS Augstākās padomes 7. sesijā, Latvijas PSR tika iekļauta PSRS sastāvā kā viena no padomju republikām.

1940. gada 25. augustā Latvijas PSR Tautas saeima vienbalsīgi pieņēma jau 1940.gada 13. augustā VK(b)P CK un PSRS TKP lēmumā “Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Savienoto PSR jautājumi” iepriekš apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju un sevi pasludināja par Latvijas PSR pagaidu Augstāko Padomi.[8] Ministru kabineta vietā tika izveidota Latvijas PSR Tautas komisāru padome.

Vairums Latvijas pārstāvniecību ārzemēs atteicās pakļauties LPSR valdības izsūtītajām likvidācijas pavēlēm un turpināja pārstāvēt Latvijas Republiku kā de iure neatkarīgu valsti un tās pēdējo pirmsokupācijas laika likumīgo valdību. 1940. gada 23. jūlijā parakstītā ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Vellesa deklarācija noteica ASV Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku līdz pat 1991. gadam. Latvijas Republikas ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš 1940. gada rudenī un vēlāk centās ierosināt starptautiski atzītas Latvijas trimdas valdības izveidošanu Londonā.[9] 1943. gada augustā parakstītajā "Latvijas tautas deklarācijā Sabiedroto nācijām" bija teikts, ka 1940. gada 14. un 15. jūlijā ievēlētā Saeima ir nekonstitucionāla un nelikumīga un tās 1940. gada 20. jūlija lēmums par pievienošanos PSRS ir nenozīmīgs, jo saskaņā ar Satversmi lēmumu par Latvijas neatkarības izbeigšanu vajadzēja nodot tautas nobalsošanā.[10]

Finanšu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 25. novembrī padomju rubli pasludināja par oficiālu maksāšanas līdzekli līdzās Latvijas latam. Tā maiņas kurss tika noteikts 1:1, izejot no tā laika valūtas kursa - 1 ASV dolārs ir 5,30 rubļi un 5,40 lati, attiecīgi, kaut faktiski dzīvē tas bija - 1 lats = 3 PSRS rubļi. 1941. gada 25. martā nelielā 3 cm platā slejā laikraksta Cīņa beidzamajā 6. lappusē tika paziņots, ka Latvijas latu pilnīgi izņem no apgrozības, pretēji iepriekš solītajam, un par vienīgo maksāšanas līdzekli kļūst padomju rublis. Netika dota iespēja samainīt latus pret rubļiem, līdz ar to visi naudas uzkrājumi latos tika zaudēti. Sākot ar 1940. gada 1. augustu tika ieviesti stingri ierobežojumi uzkrājumiem Latvijas kredītiestādēs, t.i. izņemt drīkstēja ne vairāk kā 100 latus nedēļā, bet, izņemot latus no apgrozības, privātpersonu kontos atstāja tikai 1000 padomju rubļus, visa pārējā nauda gluži vienkārši tika konfiscēta.

1940. gada 25. jūlijā marionešu Ministru kabinets pieņēma likumu par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju, ko līdz kara sākumam ar Vāciju lielos vilcienos izdevās paveikt, izņemot sīkus amatniecības un tirdzniecības uzņēmumus, uz kuriem netika likts akcents. Kā pirmie un nozīmīgākie tika nacionalizēti 804 uzņēmumi, t. sk. visas privātās bankas. 1940. gada 8. augustā ar LPSR Ministru kabineta lēmumu "Par vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas pārtraukšanu" aizliedza vērtspapīru brīvu apgrozījumu. Tika ieviesti PSRS nodokļi un nodevas. 1940. gada 10. oktobrī Latvijas Banku pievienoja PSRS Valsts bankai un tā kļuva par tās republikānisko filiāli, kas 1941. gadā pārgāja uz norēķinu, kreditēšanas un uzskaites kārtību pēc PSRS sistēmas. Tika reorganizēta Zemes banka, kas kļuva par Lauksaimniecības bankas iestādi un Hipotēku banka - kā Komunālās bankas iestāde, attiecīgi. Pasta krājkases pārveidoja par darba krājkasēm.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā PSRS okupēja modernu eiropeisku valsti, kuras statistiskie rādītāji salīdzinot ar PSRS bija krietni labāki visās jomās izņemot smago rūpniecību. Nesalīdzināmi augstāk attīstīta un produktīva uz eksportu vērsta lauksaimniecība, inovatīva rūpniecība, kur tika ražotas gan lidmašīnas, gan automašīnas un sarežģīta lauksaimniecības tehnika, gan pasaules labākajiem standartiem atbilstoša radio un foto aparatūra, visai krasi kontrastēja ar PSRS realitāti, īpaši vidusmēra iedzīvotāju dzīves kvalitātes ziņā. Okupācijas priekšvakarā savu darbu bija uzsākusi Ķeguma HES — modernākā hidroelektrostacija Baltijā. PSRS militārpersonas un ierēdņus, kas lielā skaitā sāka ierasties pēc okupācijas, pārsteidza fakts, ka visa veida pārtikas un rūpniecības preces ir pieejamas brīvā tirdzniecībā un plašā sortimentā, ka Latvijā nav īpašu specveikalu, kur plašāks preču klāsts ir pieejams vienīgi augstākās politiskās elites pārstāvjiem. Jau dažos mēnešos šie iebraucēji iztukšoja Latvijas veikalus, radot preču deficītu.[6]

1940. gada 22. jūlijā Tautas Saeima pasludināja visu zemi par valsts īpašumu. Tika izveidots valsts zemes fonds, kurā ieskaitīja visas agrākās valsts un baznīcas zemes, un zemnieku zemes, kas pārsniedza 30 ha platību. Zemi piešķīra bezzemniekiem un sīkzemniekiem, izveidojot 51 760 jaunsaimniecības (līdz 10 ha), 23 000 sīkzemnieku saņēma zemes piegriezumus. Zemnieku saimniecību kopskaits sasniedza 250 000.

1940. gada 1. oktobrī LPSR tautsaimniecība sāka strādāt pēc valsts plāna un tika iedibināta centralizētā ekonomikas plānošanas sistēma. Notika straujas pārmaiņas, sevišķi ekonomikā. Pilsētās noritēja masveida uzņēmumu un namīpašumu nacionalizācija, laukos - agrārā reforma par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem.

Tika uzsākta ne tikai politisko pretinieku, bet arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iznīcināšana. 1941. gada jūnija deportācijās aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju bez tiesas lēmuma tika deportēti uz PSRS austrumu apgabaliem. No deportētajiem kopā miris 5381 cilvēks - 34% no visiem 1941. gadā deportētajiem.[11].

Cenzūras ieviešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunās marionešu valdības Sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus pieņem lēmumu par vairāku "buržuāziski reakcionāru" izdevumu slēgšanu. Daudzas iepriekš iznākošās avīzes un žurnāli iznāk ar jauniem nosaukumiem, vai pilnīgi maina saturu, sākot padomju sistēmas slavināšanu.[12]

1940. gada 10. augustā Iekšlietu ministrijas pakļautībā izveido Galveno literatūras pārvaldi, kas sāk visu drukāto darbu, kinofilmu un skaņuplašu cenzūru. Sākas masīva bibliotēku krājumu iznīcināšana. No četriem miljoniem bibliotēku grāmatu, viens miljons tiek izņemts no plauktiem, un nosūtīts uz iznīcināšanu. Tāpat likvidē 750 000 laikrakstu eksemplāru. Pirmkārt, no aprites izņem "kontrrevolucionāra", "pretpadomju" un reliģiska satura grāmatas. Īpašu uzmanību pievērš krievu trimdas autoru grāmatām un preses izdevumiem. Pirmajā padomju varas gadā Galvenā literatūras pārvalde izdod četrus slepenus sarakstus ar aizliegtajiem autoriem un grāmatām. Pilnībā aizliedz Aleksandra Grīna, Leonīda Breikša, Līgotņu Jēkaba, Edvarta Virzas, Ernesta Brastiņa u.c. autoru darbus. Aizliegto grāmatu un laikrakstu paraugi tika saglabāti slēgtos specfondos, bet pārējie nosūtīti makulatūrā. Līdz vācu okupācijas sākumam paspēja iznīcināt 55 tonnas grāmatu.[13]

Pretestības kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvā Latvija biedri, Jelgavas skolēni

Jau pēc pirmajām neatkarības zaudēšanas nedēļām, patriotiski noskaņotu iedzīvotāju vidū sāka veidoties domubiedru grupiņas, kas pārauga pagrīdes pretestības organizācijās, kuras veidoja bijušie aizsargi, patriotiskie jaunieši un citi, kam nebija pieņemama okupācijas vara. Lielāko daļu šo grupu, kas pamatā nodarbojās ar skrejlapu izplatīšanu, čekai izdevās atklāt un likvidēt jau pirms kara sākuma. Zināmākās pretestības grupas bija Brīvā Latvija, Latvijas Nacionālais leģions, Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai u.c.

Pēckara posms, 1944-59[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanajai armijai 1944. gadā iebrūkot Latvijas teritorijā, ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju — apmēram 200 000, devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Zvieriju, bet vēlāk uz ASV, Kanādu, Dienvidameriku, Austrāliju un citām zemēm. Daudzi no viņiem savās jaunajās mītnes zemēs kļuva pazīstami un ievērojami zinātnieki, ārsti, mākslinieki un citu profesiju pārstāvji.

Uzreiz pēc atkārtotās padomju okupācijas daudzviet sākās bruņota nacionālo partizānu cīņa pret okupācijas varu, kura turpinājās līdz 50. gadu vidum. 1949. gada marta deportācijās Latvijā uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Ziemeļiem tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Izsūtīto vietā tika veicināta iedzīvotāju imigrācija no PSRS.

Ceremoniālo augstāko amatu līdz 1952. gadam republikā ieņēma Augusts Kirhenšteins, kuram sekoja Kārlis Ozoliņš. Valdību vadīja Vilis Lācis, kamēr reālais varas noteicējs bija LKP CK Pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Hruščova politiskā "atkušņa" periods sākās ar Staļina nāvi 1953. gadā un beidzās ar nacionālkomunistu sagrāvi LKP CK plēnumā 1959. gada jūlijā. Pēc tam amatus partijā un valdībā pārņēma Krievijā dzimuši latviešu izcelsmes komunisti, kas bija gandrīz pilnībā pārkrievoti un Latvijā ieradušies pēc 1940. gada.

Kolektivizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā Pasaules kara gados tautsaimniecība bija ievērojami cietusi: bija sagrautas 3/4 rūpniecības uzņēmumu, visa enerģētika, uzspridzināti tilti, aptuveni 300 km dzelzceļa līniju, lauksaimniecības sējumu platības samazinājušās par 35%, mājlopu skaits — par 50%. 1945. gadā rūpniecība deva tikai 50% no 1941. gada produkcijas apjoma. Privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem tika galīgi likvidēts, lauksaimniecībā īstenota plaša piespiedu lauku saimniecību kooperācija, veidojot kolhozus un sovhozus. Lauksaimnieki, kuri neiesaistījās kooperācija, tika represēti, kā rezultātā LPSR vairs nebija gandrīz neviena individuālā zemnieka. Pirmajā desmitgadē kolhozos nodarbinātie par darbu algu nesaņēma, tās vietā saņemot lauksaimniecības produkciju iztikai. Nereti gan par darbu arī maksāja, bet ļoti simboliski, piemēram, 4 kapeikas dienā.

Jau 1944. gadā tika atsākta agrārreforma. Līdz 1946. gadam tika izveidotas 49 000 jaunsaimniecības, kuru izveidošanai izmantoja 606 000 ha zemes. 1946. gadā Latvijā sākās kolhozu dibināšana. Sākotnēji tā notika ļoti lēnām, jo zemnieki nevēlējās stāties kolhozos. Taču zemnieku saimniecības tika apliktas ar nesamērīgi augstiem nodokļiem, kā arī zemnieki, kas neiesaistījās kolektivizācijā, tika represēti. Pēc 1949. gada marta deportācijām kolhozu skaits strauji pieauga. Ja 1948. gada decembrī Latvijā bija 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību), tad pēc deportācijām 1949. gada jūlijā jau 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību) un 1950. gada decembrī jau 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību). 1950. gada jūnijā tika pieņemts lēmums par mazo kolhozu apvienošanu.

Lauksaimniecība LPSR nebija prioritāšu vidū, jo PSRS vadība uzskatīja, ka sekmīgu un konkurētspējīgu lauksaimniecību te nevarēs attīstīt: aptuveni 70% lauksaimnieciski izmantojamās zemes ir pārāk mitra vai pārpurvojusies, augsnē maz organisko vielu, daļa velēnu podzolēto augšņu pārāk skāba, tīrumu augšņu novērtējums pēc 100 ballu sistēmas ir vidēji 37 balles (ar amplitūdu no 19 līdz 70 ballēm), lauki akmeņaini, sadrumstaloti, īss veģetācijas periods vēlo pavasara salnu un lietaino rudeņu dēļ. Lauksaimniecības īpatsvars kopproduktā 1946.-1966. gados samazinājās līdz 18,1% un nacionālajā ienākumā līdz 23,8%.[14]

Finanšu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944.-1945. gados pastāvēja pārejas periods no vācu okupācijas laika reihsmarkām (RM) uz padomju rubļiem. Reihsmarkas mainīja pēc kursa 10 RM = 1 PSRS rublis. No 1944-1945. gada līdz 1992. gada 7. maijam PSRS rublis bija vienīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā, kad to nomainīja pagaidu maksāšanas līdzeklis pārejai uz latu - Latvijas rublis. Veicot naudas reformu, 1947. gada 14. decembrī no apgrozības tika izņemti pirmskara rubļi (valsts kases zīmes) un červonci (banknotes), kurus, savukārt, pret jaunajām naudas zīmēm apmainīja attiecībā 10:1. Latvijas PSR tika plaši praktizēta brīvprātīgi-piespiedu kārtā veikta iekšējā aizņēmuma valsts obligāciju iegāde. 1956. gadā tika ieviesta vecuma pensiju sistēma visiem iedzīvotājiem.

Vņešposiltorg čeks

No 1944. gada līdz 80. gadu nogalei Latvijas PSR, kā visā PSRS, nekāda oficiāla privāta uzņēmējdarbība nebija atļauta, kas noveda pie situācijas, ka iedzīvotājiem tika izmaksāta nauda, par kuru nevarēja iegādāties nepieciešamās plaša patēriņa preces, kuru daudzumu un cenu noteica oficiālā ceļā. Jebkura veida preču tirdzniecība "no rokas" virs valsts noteiktās valsts cenas tika klasificēta kā spekulācija un bargi sodīta. Jebkurus darījumus ar ārvalstu valūtām veica tikai PSRS Valsts banka. Iedzīvotājiem bija aizliegti jebkādi finanšu darījumi ar ārvalstu valūtu vai vienkārši turēt īpašumā ārvalstu valūtu. Pārkāpēji tika krimināli sodīti. Ja kādam LPSR (PSRS) pilsonim privātā lietošanā bija nonākusi ārvalstu valūta, piemēram, pēc ārvalstu komandējuma, tā bija obligāti jāapmaina pret PSRS rubļiem pēc tā laika oficiālā valūtas maiņas kursa (0,55 - 0,9 rubļi par 1 ASV dolāru), kas bija tālu no reālā, vai "Vņešposiltorg" čekiem, kurus varēja apmainīt pret deficītām importa precēm īpašos specveikalos, piemēram, "Dzintarkrasts".

Vieglā rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vieglajā rūpniecībā tika attīstīta audumu rūpniecība: jau 1950. gada sākumā Rīgā darbojās vairākas virsdrēbju un kleitu šūšanas fabrikas: "Rosme", "Avangards", "Brīvība", "22. jūlijs", "Spartaks", "Latvija" u.c. 1948. gadā sāka izdot modes žurnālu "Rīgas Modes", kas iznāca līdz 1992. gadam. 1949. gadā tika dibināts Rīgas Modeļu nams, kurā strādāja labākie modes mākslinieki, bet 1953. gadā nodibināja lielāko individuālās šūšanas modes ateljē Baltijas modes, kas bija vienīgais, kur bez tradicionālā apģērba šuva arī frakas un smokingus.

Kokvilnas audumu ražošanai uz nacionalizēto uzņēmumu bāzes izveidoti uzņēmumi "Rīgas manufaktūra", "Zasulauka manufaktūra", "Boļševička", "Sarkanā tekstilniece", "Juglas manufaktūra", vilnas audumu ražošanai - kombināts "Parīzes komūna", "Rīgas tekstils", fabrikas Kuldīgā un Limbažos. Linu pirmapstrādei tika uzceltas 6 linu fabrikas. Linu audumus izgatavoja Jelgavas linu kombinātā, tekstilkombinātā "Boļševička" un Mazsalacas tekstilfabrikā, zīda audumus - kombinātā "Rīgas audums". Triko veļu un apģērbus ražoja fabrikās "Māra", "Rīgas adītājs", "Sarkanais rīts", "Aurora", Ogres trikotāžas kombinātā (vairāk nekā 60% produkcijas izveda uz PSRS vai eksportēja). Apavus ražoja fabrikā "Pirmais maijs", "Rekords", "Ērglis", Liepājas apavu fabrikā, Daugavpils ādu un apavu kombinātā. Ādas apstrādāja fabrikā "Kosmoss", bet kažokādas - fabrikā "Elektra". Plaša patēriņa priekšmetus un suvenīrus ražoja kombinātā "Māksla", "Suvenīrs", "Somdaris".

Militārais komplekss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liela daļa Latvijā izvietotās rūpnīcas bija padomju militārā kompleksa daļa. Kopumā 176 Latvijas PSR rūpnīcās tika veikta militārās vai divējādas nozīmes produkcijas ražošana. Lielākās no tām - VEF, "Komutators", "Kompresors", "Reaģents", Garkalnes asfaltbetona rūpnīca u.c.[15] Rūpnīca VEF līdz 80% no ražošanas apjoma aizņēma militārie pasūtījumi. Pat uzņēmumi, kas darbojās civilajā sektorā, kā, piemēram, maizes ceptuves vai veļas mazgātavas, pildīja savu daļu okupācijas karaspēka apkalpošanā un uzturēšanā.[16] Saskaņā ar Baltijas kara apgabala sniegtajām ziņām Latvijas teritorijā bija izvietotas 3009 karaspēka daļas kas visas bija jāuztur Latvijas iedzīvotājiem.[17] Latvijā militārās produkcijas ražošanai uzcēla vairākas jaunas rūpnīcas un to ražošanas cehus: rūpnīcu  “Komutators”, Olaines  rūpnīcu apvienību  “Biolar”, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, Aparātbūves rūpnīcu “Alfa”, Daugavpils rūpnīcu “Elektroinstruments” un Stikla šķiedras ražošanas rūpnīcu “Himvolokno.” Militāros pasūtījumus pildīja arī citas rūpnīcās.

Konservatīvais posms, 1959-85[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārvalstu tūristu sagaidīšana, 1967
1961. gada parauga 10 rubļi

1959. gada partijas tīrīšanas rezultātā no varas tika padzīta latviešu nacionālkomunistu paaudze, kas bija personīgi piedalījušies 1940. gada notikumos un padomju režīma izveidošanā, vienlaikus saglabājot zināmu lojalitāti latviešu tradīcijām un nacionālajām interesēm. Pirmā sekretāra Arvīda Pelšes varas laiku no 1959. līdz 1966. gadam raksturo histēriskas kampaņas pret visu latvisko - Līgo svētku aizliegums, Staburaga iznīcināšana, sabiedriskās telpas rusifikācija, kā arī masīvas padomju industrializācijas sākums, ko pavada pieaugošs imigrantu skaits no citām PSRS republikām. Aizsākas jaunu mikrorajonu celtniecība, ko atvieglo gāzes maģistrālo vadu izbūve. Industrializācija un rusifikācija turpinās Augusta Vosa varas laikā no 1966. līdz 1984. gadam. Sekojot vispārējai PSRS stagnācijas attīstībai, notiek pārēja no komunisma celtniecības uz attīstītā sociālisma celšanu. Represijas pret latviešu kultūru samazinās, strauji pieaug kolhoznieku un zvejnieku dzīves līmenis, attīstījās privātmāju celtniecība. Forsējot smagās un militārās rūpniecības nozares, novārtā palika patēriņa preču ražošana, radās patēriņa preču deficīts. Plauka ēnu ekonomika. Kritās darba produktivitāte. Forsējot smagās un militārās rūpniecības nozares, novārtā palika patēriņa preču ražošana radās patēriņa preču deficīts. Vārdi "deficīts" un "blats" (iespēja iegūt kāroto preci vai pakalpojumu caur pazīšanos) kļuva par ikdienas vārdiem Latvijā. Astoņdesmito gadu beigās līdzīgi kara laikam tika ieviesta talonu sistēma pirmās nepieciešamības precēm — cukuram, ziepēm, sērkociņiem, sālim, cigaretēm, utt..

Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saistībā ar Oktobra revolūcijas 50. gadadienu, tika plaši izvērsta padomju sasniegumu propagandas kampaņa. Atbilstoši padomju statistikai, 1967. gada pavasarī visā LPSR bija 296 9000 ha lauksaimniecībai izmantojamās zemes, t.sk. 164 1000 ha tīrumu, 44 000 ha ilggadīgo stādījumu, 93 000 ha atmatu, 701 000 ha pļavu, 490 000 ha ganību. Kopā bija 152 6000 ha sējumu. 1967. gadā bija 769 kolhozi, 753 lauksaimniecības arteļi un 197 padomju saimniecības.[18] 1946.-1967. gados tika nosusināti 861 3000 ha mitro augšņu, t.sk. ar segto drenāžu 516 000 ha. Tika intensīvi ieviesta lauksaimniecības tehnika (1967. gadā jau bija 24 000 traktoru, 4 500 labības kombainu, 13 000 kravas automobiļu, 77 000 elektrodzinēju), mehanizējot augsnes apstrādes procesu. 1952.-1967. gados uzceltas kūtis 481 000 govīm un telēm, 716 000 cūkām, 57 000 aitām, 439 4000 putniem. Govju fermās šajā laikā ūdens apgāde bija mehanizēta par 75%, slaukšana par 70%.[18]

Pārtikas ražošanas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecība tika šauri specializēta piena un bekona ražošanā, kā arī šķirnes jaunlopu audzēšanā. 1966. gadā PSRS mērogā LPSR (0,3% PSRS teritorijas, 1% iedzīvotāju) saražoja 2,3% piena un 1,7% gaļas. No LPSR saražotā lauksaimniecības produkcijas daudzuma 60% sviesta, 34% treknā siera, 78% piena konservu un aptuveni 25% gaļas produktu tika izvests uz PSRS vai eksportēts.

  • Piensaimniecība: 80. gados piensaimniecība salīdzinājumā ar neatkarības laiku bija tikai dubultojusies. 60% piena pārstrādāja sviestā, un 1982. gadā Latvijā kopumā saražoja 33 100 t sviesta. Vismaz pusi no šā daudzuma eksportēja. PSRS mēroga nozīme bija piena konservu ražošanai - pēc 1974. gadā veiktās modernizācijas Rēzeknes piena konservu kombināts kļuva par milzu uzņēmumu, kas 1976. gadā izlaida 85 miljonus kārbu konservu jeb vismaz 6% no PSRS kopprodukcijas. Piena konservi bija otrs pasaulē atpazīstams Latvijā ražots produkts, ko tāpat kā sviestu izmantoja starpvalstu darījumos ar VDR un Čehoslovākiju kā apmaiņas piegādes par šo valstu rūpniecības precēm.
  • Gaļas ražošana: Gaļas un gaļas konservu rūpniecība bija trešā svarīgākā Latvijas PSR pārtikas eksporta nozare. Atšķirībā no neatkarības gadiem, kad par nozares svarīgāko preci kļuva bekona cūkgaļa, padomju varas apstākļos īpašu uzmanību pievērsa pārstrādātu gaļas produktu - desu un gaļas konservu ražošanai. Tika uzcelti 12 gaļas pārstrādes kombināti (1967. gadā tajos pārstrādāja 114 000 t gaļas). Saldētu gaļu no Latvijas eksportēja uz Bulgāriju, Dienvidslāviju un Spāniju. Latvijas gaļas konservu rūpniecību vismaz no 70. gadiem izmantoja, lai apgādātu Maskavu un Ļeņingradu.
  • Zvejniecība: Sākot ar 1947. gadu, zvejniecība no piekrastes iedzīvotāju rūpala pārvērtās par rūpniecības nozari, no 1954. gada nosūtot traleru flotiles uz Atlantijas okeānu. Līdz 60. gadu beigām galvenokārt zvejoja un pārstrādāja Atlantijas siļķi, taču tās izzušanas un jaunu starptautisko zvejas ierobežojumu ieviešanas dēļ padomju zvejas flotiles bija spiestas pāriet uz vairāku citu, līdz tam maz izmantotu zivju sugu ieguvi. 80. gados ar zvejniecību Latvijā nodarbojās 11 lieli kolhozi. Par nozīmīgāko zivju produkcijas pārstrādes centru kļuva Rīgas konservu fabrika "Kaija", taču vērā ņemamu ieguldījumu sniedza arī kombināti Liepājā, Ventspilī, Rojā un Salacgrīvā. Latvijas zivju konservus tirgoja gandrīz visos PSRS reģionos. Zivju produkciju izmantoja kā starptautiskās tirdzniecības apmaiņas līdzekli Padomju Savienības darījumos ar lielāko daļu sociālisma nometnes valstu. Atsevišķas konservu šķirnes iepirka arī Francija un Dānija. Uz Kubu un vairākām citām PSRS draudzīgām Āfrikas valstīm tos sūtīja kā humāno palīdzību.[19] Zivis pārstrādāja Liepājas un Ventspils zivju kombināti kā arī uzceltās 8 mazākas zivju pārstrādes fabrikas.
  • Konservu ražošana: Kā jauna nozare pārtikas rūpniecībā tika izvērsta augļu konservu ražošana. Kolhozos, kas specializējās augļkopībā, izveidoja produkcijas pārstrādes cehus, kur ražoja augļu un dārzeņu konservus, sulas. Plašākos apjomos augļus un dārzeņus pārstrādāja 4 konservu fabrikās, Sabiles un Jelgavas kombinātos. Ražošanas apvienības "Latvijas konservi" un "Latgales konservi" ražoja pietiekami kvalitatīvu produkciju un ābolu biezeni no Latvijas eksportēja uz Somiju.
  • Cukura ražošana: Cukuru ražoja Jēkabpils, Jelgavas un Liepājas cukurfabrikās. Par izejvielu kalpoja lētais jēlcukurs no Kubas (stratēģisku apsvērumu dēļ tika saglabāta arī dārgā vietējo cukurbiešu cukura ražošana). 1980. gadā Latvijas cukurfabrikas saražoja 303 000 t cukura, kas bija paredzēti patēriņam arī Igaunijas PSR un Ļeņingradas apgabalā. Cukurbiešu cukuru - 14 000 t.[nepieciešama atsauce]
  • Konditorejas ražošana: Dominēja 2 lielas ražotnes - "Laima" un "17. jūnijs" – kas 1983. gadā saražoja katra 13 000 t produkcijas. Atšķirībā no citām nozarēm, saldumu fabrikām valsts bija uzlikusi ražošanas kvotas, neļaujot ražot vairāk, nekā noteikts plānos. Austrumu zemēs iecienīti saldumi veidoja ievērojamu daļu no Latvijas pārtikas eksporta uz Vidusāziju. Trešā lielākā konditorejas fabrika "Uzvara" 70. gadu beigās uzsāka sadarbību ar Austriju, eksportējot turp īpaši kvalitatīvas garšas esences. Saldumus no Latvijas eksportēja arī uz PSRS tirdzniecības partnervalstīm Dienvidamerikā.[19]

Padomju industrializācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960.—90. gados norisa intensīva industrializācija, saskaņā ar administratīvās komandu ekonomikas principiem. Industrializācijas būtisks aspekts bija aukstā kara saasināšanās un no tās izrietošā ekonomikas militarizācija. Tipiski, ka uzņēmumi tika veidoti gigantiski. 1989. gadā rūpniecības īpatsvars sasniedza 37% no bruto IKP (šis rādītājs nav precīzi nosakāms lielo slēpto militāro pasūtījumu dēļ; reālais īpatsvars tiek vērtēts apmēram 50%; pēc ekspertu vērtējuma, militārais komplekss LPSR nodarbināja līdz 15% no rūpniecībā nodarbinātajiem, galvenokārt kuģubūvē un elektronikā), rūpniecība deva trešdaļu visu darba vietu, bet vienā ražotnē vidējais nodarbināto skaits sasniedza 760 strādnieku. Galvenā rūpniecības produkcija bija mašīnbūves, elektronikas un enerģētikas nozaru starpprodukti. Lielie uzņēmumi bija cieši saistīti ar ražošanas ķēdes partneriem citās PSRS republikās. Īpaši smagajā rūpniecībā un inženierzinātņu nozarēs stratēģiskos lēmumus pieņēma attiecīgās ministrijas Maskavā. Par vietējās pakļautības varēja uzskatīt tikai 46% no rūpniecības uzņēmumiem. Inženiertehnoloģiju īpatsvars no maznozīmīgas rūpniecības apakšnozares 50. gados laika posmā līdz 1970. gadam pakāpeniski pieauga un sasniedza 21,3% no rūpniecības kopapjoma. 1985. gadā tā jau bija kļuvusi par lielāko nozari, bet 1990. gadā sasniedza 26,3% no kopapjoma, nodarbinot gandrīz 39% no rūpniecībā nodarbinātajiem. Komunikāciju iekārtu un elektronikas produktu īpatsvars rūpniecībā pieauga no 6% 1970. gadā līdz 9% 80. gadu beigās.[20]

Uzņēmumiem bija raksturīga vertikālā integrācija, kad visu projektēja, ražoja, apkalpoja un transportēja pats uzņēmums, lai izvairītos no nedisciplinētiem piegādātājiem; vienas apakšnozares uzņēmumu grupēšana un apvienošana vienā lielā uzņēmumā ar plašu administrāciju, lai veidotu monopolu un nodrošinātu lielāku plāna kontroli un izpildi; pilnīga no neatkarības laika mantoto mazo uzņēmumu darbības likvidēšana, iekļaujot tos lielo uzņēmumu konglomerātos. Lielajiem uzņēmumiem bija pašiem savi spēcīgi pētnieciskie centri jaunu tehnoloģiju un produkcijas izstrādei, piemēram, VEF zinātniski pētnieciskajā institūtā strādāja 1500 cilvēku.[20]

Rīgā tika uzceltas elektromašīnbūves, dīzeļu, elektroaparātu, mikroautobusu, elektrospuldžu, hidrometeoroloģiskās aparatatūras, metālizstrādājumu u.c. rūpnīcas. Daugavpilī uzbūvēja elektroinstrumentu, motoveloķēžu, Rēzeknē - slaukšanas aparātu un būvinstrumentu, Tukumā - celtniecības un ceļu būves mašīnu remonta rūpnīcu. Apvienojot uzņēmumus, kas ražoja radiouztvērējus, tika izveidots uzņēmums Radiotehnika. Rekonstruētas un paplašinātas VEF, mopēdu rūpnīca "Sarkanā zvaigzne", Bioķīmisko preparātu rūpnīca, Rīgas laku un krāsu rūpnīca, Rīgas ķīmiskais kombināts, gumijas izstrādājumu rūpnīca Kvadrāts, Polietilēna izstrādājumu rūpnīca, Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca, Sintētiskās šķiedras kombināts Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīca u.c. Rīgā, Cēsīs un Daugavpilī uzbūvētas autoremonta rūpnīcas. Rekonstruētas un paplašinātas Rīgas kuģu remonta rūpnīca, Rīgas zvejas kuģu remonta rūpnīca, Mangaļu kuģu būvētava. Mēbeles ražoja specializēti mēbeļu ražošanas uzņēmumi, finiera fabriku cehi, kokapstrādes uzņēmumi Rīgā, Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē (aptuveni 50% mēbeļu izveda uz citām PSRS republikām). 1967. gadā LPSR ražoja 119 000 m3 finiera, 792 000 sērkociņu kārbiņu (ap 40% tika eksportēts). Paplašināti un rekonstruēti celulozes un papīra rūpniecības uzņēmumi - Slokas, Staiceles papīrfabrikas, Ogres un Rankas kartona fabrikas, uzcēla koksnes kompleksās pārstrādes kombinātu Bolderājā. Rekonstruēja Brocēnu šīfera un cementa fabriku. Uzcēla Saulkalnes kaļķu, Sauriešu ģipša izstrādājumu rūpnīcu, Lodes drenu cauruļu rūpnīcu, Bolderājas, Cēsu un Madonas būvmateriālu rūpnīcas, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu u.c. Sāka ražot saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas.

Kā 100% monopols visā PSRS, Latvijas PSR rūpniecībā bija: mikroautobusi, slaukšanas iekārtas, pievadķēdes, metālciršanas iekārtu rezerves daļas, elektrovilcienu elektroaprīkojums, telefonu automātisko komutatoru iekārtas, baltais cinka pigments.

70. gados saražotās produkcijas apjoms rūpniecībā pieauga par 5-6% gadā, 80. gados – attiecīgi 3-4% gadā. 1990. gadā Latvijas ekonomikas pamatu veidoja lauksaimniecība un rūpniecība: 56,5% (21,9% + 34,6%) no visas Latvijā radītās pievienotās vērtības. Šajās nozarēs bija nodarbināti 44,3% (17,6% + 26,7%) Latvijas strādājošo iedzīvotāju. 1991. gadā rūpniecībā tika radīti 35,9% no visas pievienotās vērtības.

Imports un eksports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietējo dabas resursu neesamība noteica visu izejvielu un energoresursu imports, transporta iekārtu, būvmateriālu un iepakojuma materiālu imports un, attiecīgi, augstu eksporta īpatsvaru.

  • Importēja akmeņogles, metālus, naftas produktus,, mašīnas un iekārtas, automobiļus, rezervers daļas, audumus, kokmateriālus, lauksaimniecības tehniku, ķīmiskās rūpniecības pamatproduktus, kombinēto spēkbarību, labību, vilnu, kokvilnu u.c.
  • Eksportēja galvenokārt vieglās rūpniecības produkciju: aptuveni 35% saražotos vilnas audumus, sintētisko šķiedru, ādu, kažokādu un trikotāžas izstrādājumus, gumijas apavus u.c.; aptuveni 25% pārtikas rūpniecības produkcijas (zivis un to izstrādājumus, bekonu, gaļu, piena un dārzeņu konservus, sviestu, sieru, vīnus, konditorejas izstrādājumus, alu u.c.); mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības produkciju (komunikāciju iekārtām – 98%; mopēdi 93%; mikroautobusi – 92%; veļas mašīnas – 89%; dzelzceļa vagoni – 88%; radioiekārtas – 79%; telefoni – 77%; dīzeļa ģeneratori – 71%[20]); lakas, krāsas, farmaceitiskās un parfimērijas rūpniecības izstrādājumus, papīru, mēbeles u.c.

Enerģētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pļaviņu HES

Elektroenerģijas apgādei tika uzbūvētas Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2, Pļaviņu HES, Rīgas HES, atjaunota un rekonstruēta Ķeguma HES (palielinot tās jaudu), termoelektrostacijas Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī. Pusi Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas deva PSRS Ziemeļrietumu apvienotā energosistēma. 1966. gadā 53% elektroenerģijas izmantoja rūpniecībā, 5,4% - transportā, 7,6% - lauksaimniecībā. Vairāk nekā 90% siltumenerģijas patērēja rūpniecībā. Aptuveni 50% sausā kurināmā ieveda (kurināmā bilances struktūrā 60. gados 1/3 deva dabasgāze un nafta, ko piegādāja pa jaunuzbūvēto naftas vadu no Polockas un Ventspili, un pa 1962. gadā uzbūvēto gāzes vadu no Dašavas). Tika gazificētas 64 pilsētas un pilsētciemati.

Vieglā rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1963. gadā apģērbu ražošana galvenokārt koncentrējās jaunizveidotajās ražošanas apvienībās "Latvija" (specializējās mēteļu, lietusmēteļu, vīriešu uzvalku šūšanā) un "Rīgas apģērbs" (šuva galvenokārt sieviešu kleitas, veļu). 1980. gadā apģērbu ražošanā bija nodarbināti 23% no visiem vieglās rūpniecības nozarē strādājošajiem. 23,3% Latvijā ražoto apģērbu eksportēja uz PSRS.[21] Apģērbu ražošanas, kažokādu izstrādāšanas un krāsošanas nozares īpatsvars rūpniecībā 1985. gadā bija 4,2%, tajā bija nodarbināti 4,8% no kopējā strādājošo skaita.

Transports un sakari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz 1000 km² LPSR teritorijas 1967. gadā bija izbūvēti 43 km dzelzceļa, 348 km autoceļu (t.sk. 138 km ar cieto segumu). Bija izveidotas 466 starppilsētu pasažieru autobusu līnijas. Tika izveidoti 5 vietējie avioreisi, izbūvētas lidostas Rīgā, Liepājā, Rēzeknē. No 317 000 vieglajiem automobiļiem 261 000 piederēja privātpersonām.

Dzīves līmenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1961. gada 1. janvārī notika naudas reforma, kad no apgrozības izņēma vecās naudas zīmes un laida apgrozībā jaunās, maiņas attiecībā 10:1. 1967. gadā vidējā mēnešalga bija 103 rubļi, kas kopā ar izmaksām no sabiedriskajiem fondiem (pensijām, stipendijām, izmaksām, rēķinot uz 1 iedzīvotāju izglītības un medicīnisko iestāžu, bērnudārzu un sanatoriju utt.) - 138 rbļ. mēnesī.[22] Kolhoznieku darba alga sasniedza padomju saimniecībās strādājošo līmeni.

Pēc padomju statistikas datiem 1966. gadā vidējais pārtikas produktu patēriņš gadā uz 1 iedzīvotāju bija: 69 kg gaļas un tauku, 432 kg piena un piena produktu (pārrēķinot pienā), 157 olas, 20,6 kg zivju un zivju produktu, 41,9 kg cukura, 5,9 kg augu eļlas, 165 kg kartupeļu, 78 kg dārzeņu, 128 kg maizes produktu (maize, milti, putraimi, makaroni).[22]

Vidēja neto darba samaksa tautsaimniecībā 1975. gadā bija 120 rubļu. Liellopu gaļa maksāja 1,90 rbļ/kg, cūkgaļa — 2,00 rbļ/kg, piens — 0,27 rbļ/litrā, sviests — 3,49 rbļ/kg, cukurs — 0,80 rbļ/kg.[23]

Veselības aizsardzība un sociālā nodrošināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika ieviesta vispārēja bezmaksas veselības aizsardzība: visus medicīnas dienestu pakalpojumus un medikamentus apmaksāja valsts (aptiekās pirka bezrecepšu medikamentus pēc cilvēku pašu ieskatiem). Vidējais dzīves ilgums 1967. gadā bija palielinājies līdz 71 gadam (58 gadi 1936. gadā).[22]

1967. gadā bija 410 000 pensionāru (no tiem 109 000 kolhoznieki).[22] Strādnieku un kalpotāju pensijas veidoja trešdaļu vai pusi no vidējās darba algas. Diskriminējoša bija attieksme pret pensionētajiem kolhozniekiem. Apmēram līdz sešdesmito gadu vidum viņiem vispār nekādas pensijas nebija paredzētas. Kolhoznieku pensiju lielums bija simbolisks, 1970. gadā — vidēji 16,3 rubļi mēnesī, un vēl 1980. gadā tas bija vismaz par trešdaļu mazāks nekā strādniekiem un kalpotājiem.[24]

Izglītība un zinātne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas ēka, projektēta kā Kolhoznieku nams ar viesnīcu (1950-1958).

Izglītības sistēma bija galvenais etniskās asimilācijas instruments LPSR. Pēc Otrā pasaules kara pamazām tika likvidētas visas mazākumtautību (igauņu, lietuviešu, poļu) skolas, taču strauji sāka izplesties krievu skolas. Krievu valodas mācīšana latviešu skolās bija obligāta, bet krievu skolās latviešu valodas pasniegšana bija atkarīga no skolas vadības labās gribas, kam vairumā gadījumu bija liela pretestība.[25]

Tika izveidots pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas iestāžu - bērnudārzu, - tīkls (1967. gadā bija jau 572 bērnudārzi, kurus apmeklēja 26% pirmsskolas vecuma bērnu). Pieprasījums pēc vietām bērnudārzos bija lielāks par piedāvājumu, kas veicināja koruptīvas darbības, vecākiem cenšoties iekārtot savus bērnus "dārziņā".

Tika ieviesta vispārēja bezmaksas izglītība (gan pamata, gan vidējā, gan augstākā). 60. gadu sākumā[nepieciešama atsauce] ieviesa obligāto vidējo izglītību. Līdz 1967. gadam tika uzceltas 288 jaunas skolas ar 132 000 skolēnu vietām. Kopā 1967./68. mācību gadā darbojās 1302 vispārizglītojošās skolas, t.sk. 330 vidusskolas.[22] Papildus vispārējās izglītības iestādēm tika izveidots ārpusskolas izglītojošo iestāžu tīkls, ko veidoja pionieru nami (kuros bērni darbojās interešu un hobiju pulciņos: šaha, dambretes, modeļu gatavošanas, zīmēšanas, dziedāšanas, deju u.c. pulciņos), jauno tehniķu un naturālistu stacijas, vasarās darbojās pionieru nometnes. Jauniešu sportisko iemaņu attīstīšanai bija izveidotas īpašas sporta skolas (1967. gadā bija jau 35 sporta skolas), kurās paralēli vispārējai izglītībai jaunieši tika pastiprināti trenēti kādā sporta veidā. Sakarā ar bezmaksas augstāko izglītību, ievērojami pieauga studentu skaits.

Tika izveidots plašs zinātniski pētniecisko iestāžu tīkls, izveidota LPSR Zinātņu akadēmija. Zinātnē, kas lielā mērā bija saistīta ar lielražošanu un jaunāko tehnoloģiju izstrādi militārajai rūpniecībai, bija iesaistīti aptuveni 17 000 pētnieku.[26]

Galvenā enciklopēdiju redakcija no 1967. līdz 1970. gadam izdod Latvijas PSR mazo enciklopēdiju, bet no 1981. līdz 1988. gadam Latvijas padomju enciklopēdiju. 1985. gadā iznāk Latvijas Sarkanā grāmata.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju vara kontrolēja visas mākslas izpausmes. Rakstnieki, gleznotāji, aktieri un citu radošo profesiju pārstāvji tika apvienoti komunistiskās partijas kontrolētās organizācijās. Tikai oficiāli atzīti mākslinieki drīkstēja rīkot izstādes un publicēties. Redzamākie un lielāko atzinību guvušie mākslinieki tika iekļauti padomju nomenklatūrā, kas apmaiņā pret politisko lojalitāti tiem deva iespējas saņemt materiālos labumus - autortiesību honorārus, privātmājas, dzīvokļus, automašīnas, ārzemju ceļojumus un piekļuvi deficītām precēm. Tika ieviesti un piešķirti dažādi goda nosaukumi - Latvijas PSR Tautas dzejnieks, Latvijas PSR Tautas rakstnieks, Latvijas PSR Tautas mākslinieks, Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks u.c.

Padomju Latvijas Otrie Dziesmu svētki Esplanādē

Kultūras dzīvi kontrolēja un finansēja valsts. Īpaša cenzūras iestāde - Galvenā literatūras pārvalde, kā arī vietējo partijas komiteju pārstāvji kontolēja vai kultūra atbilst oficiālajai ideoloģijai. Bija noteikts, ka PSRS republiku nacionālajās valodās varēja izdot no citām valodām tulkotus darbus, ja tie iepriekš bija tulkoti krievu valodā, bet ja tas tā nebija, tad tikai ar īpašu PSRS Preses komitejas atļauju.[27] Rietumu prese LPSR iedzīvotājiem nebija pieejama, ierobežotā apjomā varēja dabūt tikai Austrumu bloka valstu izdevumus.

Katrā apdzīvotā vietā un katrā mācību iestādē tika izveidotas bibliotēkas (publisko bibliotēku skaits līdz 1967. gadam bija pieaudzis no 174 līdz 1 600). Katrā lielākā rūpniecības uzņēmumā, kolhozā vai sovhozā tika izveidoti klubi (1967. gadā - 1100), kuros uzņēmuma un valsts finansēti darbojās dažādi interešu pulciņi, kori, tautas deju kolektīvi. 1967. gadā darbojās 1 300 kinoteātri. 1967. gadā mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku skaits sasniedza 160 000. Tiem mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem, kuru sniegums sasniedza profesionālu līmeni, tika piešķirts "tautas kolektīva" nosaukums un papildus finansējums (1967. gadā LPSR bija 22 tautas kori, 17 tautas deju ansambļi, 14 tautas teātri).

Tika izveidota Rīgas Kinostudija, kurā tika uzņemtas vidēji 15 spēlfilmas gadā, kas nodrošināja darbu aptuveni 1000 darbiniekiem.

Gorbačova reformas un sabrukums, 1985-90[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Dziesmotā revolūcija un Barikāžu laiks
Oktobra revolūcijas parāde Daugavas krastmalā, 1988

1989. gada 23. augustā Baltijas ceļšLatvijas Tautas frontes, Igaunijas Tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas tautas kustības Sajūdis organizētā demonstrācija pret Ribentropa — Molotova paktu un tā sekām. Latvijas PSR Augstākā Padome 1989. gada 28. jūlijā pieņēma "Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti", bet 1990. gada 15. februārī "Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību", pēc kura par oficiālo valsts simboliku atzina sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto Valsts ģerboni un himnu "Dievs, svētī Latviju".[28]

1990. gada 18. martā notika pirmās daļēji demokrātiskās Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas fronte.

Kā beidzamā naudas reforma, kas skāra Latvijas PSR bija tā sauktā V. Pavlova (PSRS finanšu ministrs) naudas reforma, kad triju dienu laikā, no 23.-25. janvārim, vajadzēja apmainīt 50 un 100 rubļu naudas zīmes pret jaunām. Visi šie finanšu "uzlabojumi", kas bija raksturīgi ar savu pēkšņumu (izņemot 1961. gada reformu), atstāja negatīvu ietekmi uz LPSR iedzīvotāju naudas makiem.

Pēc PSRS sabrukuma militārā produkcija vairs nebija vajadzīga, savukārt atlikusī cita produkcija nebija realizējama ne Austrumos (ņemot vērā ārkārtīgi lielo rubļa inflāciju un reālās pirktspējas kritumu), ne Rietumos, kur tirgus jau bija piesātināts ar kvalitātes ziņā labāku produkciju. Šādos apstākļos pirmajos atgūtās neatkarības gados apstājās un bankrotēja vairums no lielajiem Vissavienības nozīmes uzņēmumiem.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tajā tika noteikts pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai, kurš noslēgtos ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Sarunām ar PSRS tika paredzēts izveidot Valdības komisiju.[29]

Pēc ilgstošām nesekmīgām sarunām 1991. gada 21. augustā Augusta puča laikā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu.

6. septembrī arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu atzīt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"
  2. Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 10. lpp.
  3. Bleiere, Daina. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga 2012. ISBN 9789984459990 Nepareizs ISBN, 146. lpp.
  4. J. Kalniņš "Latvijas pagātnes iespējamie attīstības scenāriji kuri pamatoti ar tādu attīstīto kaimiņvalstu, kuras bija Latvijai līdzīgā situācijā pirms Latvijas okupācijas, bet nebija pakļautas totalitāram komunistiskam režīmam, izaugsmes raksturojumu"; Rīga, 2006
  5. Starptautiska zinātniska konference „Postkomunistiskā transformācija un demokratizācijas process Latvijā. 1987.–2003. gads”. R., LU u.c., 2004, 55. lpp
  6. 6,0 6,1 Dr. hist. Gatis Krūmiņš - PSRS okupācijas varas investīcijas Baltijas valstu ekonomikā — mīti un realitāte
  7. I. Feldmanis. Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa www.mfa.gov.lv: Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas uzsākšanas Latvijā.
  8. Heinrihs Strods. Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis. "Latvijas Vēstnesis", 26.04.2002. Nr. 64 (2639)
  9. Ieskats Latvijas ārlietu dienesta vēsturē. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa www.am.gov.lv
  10. Latvijas Centrālās Padomes pasludinātā "Latvijas tautas deklarācija Sabiedroto nācijām" (1943)
  11. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijas PSR - Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
  12. Aigars Urtāns. Padomju cenzūra Latvijā līdz 1990. gadam, 52 lpp
  13. Aigars Urtāns. Padomju cenzūra Latvijā līdz 1990. gadam, 54 lpp
  14. Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 13.-14. lpp.
  15. LNA LVA 270. f., 1a apr. 206. lietas 4. lp. atrodamas ziņas par 30 militāro rūpnīcu atjaunošanu vai celtniecību LPSR 45./46. gadā.
  16. Konference "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atjaunošanas”.
  17. Padomju okupācijas nodarītie zaudējumi Baltijā
  18. 18,0 18,1 Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 14. lpp.
  19. 19,0 19,1 Latvijas preces pasaules ceļos. // Latvijas avīze. 29.08.2008.
  20. 20,0 20,1 20,2 Pētījums „Cilvēkresursu potenciāla noteikšana Latvijas mašīnbūves un metālapstrādes nozarē, un stratēģijas izstrāde jauno speciālistu piesaistei šajā nozarē, pielietojot reklāmas pasākumus un motivēšanas shēmas” - Rīga, 2005. gada oktobris. - 29. lpp.
  21. Aisma Orupe. Vai var apģērbties "Made in Latvia" drēbēs? // Nedēļa. 2007. g. 19. janvārī
  22. 22,0 22,1 22,2 22,3 22,4 Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 19. lpp.
  23. Latvijas PSR strādnieku, kalpotāju un kolhoznieku budžeti 1970.–1975. — R.: CSP, 1976. — 62., 63.lpp.
  24. Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”, Laidiens: 16.05.2002., Nr. 73 (2648)
  25. Bleiere, Daina. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga 2012. ISBN 9789984459990 Nepareizs ISBN, 90. lpp.
  26. Vai Latvijas zinātniekiem jāpārkvalificējas par opermāksliniekiem? (intervija ar akadēmiķi Jāni Stradiņu) // Diena. Sestdiena. 5.11.2011.
  27. Bleiere, Daina. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga 2012. ISBN 9789984459990 Nepareizs ISBN, 144. lpp.
  28. Latvijas PSR no www.letonika.lv
  29. LPSR Augstākās padomes deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 1990. gada 4. maijā

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]