Aizsargi (organizācija)
 Aizsargu motociklisti organizācijas 20 gadu svinībās 1939. gadā. | |
| Valsts |
 Latvija |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1919—1940 |
| Pakļautība | Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija |
| Karaspēka veids | Sauszemes karaspēks |
| Karavīru skaits | 60 684 (1940) |
| Devīze | "Visu par Latviju" |
| Militārās operācijas | Latvijas brīvības cīņas |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Ludvigs Bolšteins Augusts Tone Kārlis Prauls |
- Šis raksts ir par organizāciju "Aizsargi". Par citām jēdziena aizsargs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Aizsargi bija pēc Somijas aizsargu organizācijas (somu: Suojeluskunta) parauga izveidota paramilitāra brīvprātīgo organizācija Latvijā (1919—1940), kuras uzdevums bija palīdzēt valsts iestādēm uzturēt mieru, drošību un kārtību. Pirms likvidācijas 1940. gadā organizācijā bija 60 684 dalībnieku — 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi.[1]
Satura rādītājs
Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dibināta 1919. gada 20. martā ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāja K. Ulmaņa un iekšlietu ministra M. Valtera rīkojumu, bet 1921. gadā pārorganizēta par patstāvīgu militāru formāciju. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijā varēja brīvprātīgi iestāties ikviens lojāls pilsonis, kas nebija tiesas sodīts un bija militāri apmācīts, līdz ar to pamatsastāvu galvenokārt veidoja Latvijas armijas atvaļinātie virsnieki, instruktori un kareivji. Pēc sociālā stāvokļa Aizsargu organizācijas biedru 3/4 bija laucinieki (ap 30% vecsaimnieku, 20% jaunsaimnieku un 25% strādnieku) un 1/4 pilsētnieki.
Sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aizsargi bija diezgan ievērojams spēks, kas skaitliski pārsniedza regulārās armijas sastāvu. Pēc teritoriālā principa aizsargu organizācija bija sadalīta 19 pulkos (katrā apriņķī viens), kas savukārt bija iedalīti bataljonos, rotās, vados un nodaļās[1].
Aizsargu teritoriālās vienības īsi pirms likvidācijas bija šādā sastāvā un izvietojumā:
- 1. Talsu pulks
- 2. Ventspils pulks
- 3. Ludzas pulks
- 4. Jēkabpils pulks
- 5. Rīgas pulks
- 6. Aizputes pulks
- 7. Valkas pulks
- 8. Valmieras pulks
- 9. Madonas pulks
- 10. Cēsu pulks
- 11. Tukuma pulks
- 12. Ilūkstes pulks
- 13. Bauskas pulks
- 14. Kuldīgas pulks
- 15. Liepājas pulks
- 16. Jelgavas pulks
- 17. Rēzeknes pulks
- 18. Daugavpils pulks
- 19. Abrenes pulks[1]
Bez tam bija vēl atsevišķs Dzelzceļu aizsargu pulks, Aizsargu aviācijas pulks ar 31 lidmašīnu[2], 3 aizsargu jūras divizioni u.c. speciālas vienības.
Kara gadījumā Valsts prezidentam bija tiesības Aizsargu organizāciju nodot Latvijas Republikas Kara ministrijas rīcībā. Aizsargu organizācijas administratīvi saimnieciskā pamatvienība bija nodaļa (katrā pagastā viena). Pilsētās un speciālos pulkos aizsargi bija apvienoti administratīvi saimnieciskās vienībās, raugoties no lietderības viedokļa. Aizsargu organizācija ieņēma redzamu vietu arī kulturāli sabiedriskā dzīvē, esot vai vienīgie sabiedriskās dzīves organizētāji ārpus pilsētām. Tai piederēja 89 nekustami īpašumi, galvenokārt Tautas nami.
Aizsargi bija galvenie 1934. gada 15. maija apvērsuma tiešie izpildītāji. 1936. gadā par augstāko aizsargu vadoni tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā aizsargu organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram.
Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Organizācija tika likvidēta 1940. gada 23. jūnijā pēc Latvijas okupācijas. Sarkanās armijas kara tribunāls 20. decembrī Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājam ģenerālim K. Praulam piesprieda nāves sodu, 1941. gada 30. janvārī viņu nošāva Ulbrokas mežā. Līdz 1941. gada jūnijam padomju okupācijas iestādes apcietināja aptuveni 80% aizsargu komandieru (2200), kurus deportēja vai nogalināja. Nacionālo partizānu cīņās 1941. gada vasarā 128 kritušo partizānu vidū lielākā daļa bija bijušie aizsargi.
Vācu spēkiem okupējot Latviju, tika izveidoti kārtības bataljoni un visus bijušos aizsargus ieskaitīja palīgpolicijas C grupā, izmantojot svarīgu objektu apsargāšanai. 1942. gada otrajā pusē C grupas locekļus apriņķos savāca vienkopus, pievienojot viņiem daļu apriņķu policijas, un sāka nosūtīt uz Austrumu fronti, iekļaujot vācu armijas vienībās. Līdz 1943. gadam šādā veidā aizsargus mobilizēja aptuveni 20 bataljonos. 1944. gada februārī sākās sarunas par aizsargu organizācijas oficiālu atjaunošanu.
Organizācija tika atjaunota 1944. gada 22. jūlijā. Organizācijas sastāvā skaitījās arī 28. jūlijā izveidotā Kureļa grupa. Taču jau 1945. gada 1. janvārī aizsargu organizācija faktiski beidza pastāvēt.[3]
Skat. arī Latvijas Aizsargu organizācija
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Edgars Andersons - Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, Daugavas Vanagu Apgāds: 1983, 257. lpp
- ↑ Edgars Andersons - Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, Daugavas Vanagu Apgāds: 1983, 259. lpp
- ↑ Vārpa, Igors. Latviešu karavīrs kāškrusta karoga. Nordik. Rīga. 2003. ISBN 9984-751-41-4 63. lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas Aizsargu I kongresā pieņemtais aizsargu satversmes projekts.
- Aizsargi - Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
- LVAA izstādes "Latvijas Aizsargu organizācija patiesības gaismā 1919-1940" katalogs.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar organizācijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
