1954. gada FIFA Pasaules kauss

1954. gada FIFA Pasaules kauss
1954 FIFA World Cup
Turnīra informācija
Rīkotājvalsts	Šveice
Norises laiks	16. jūnijs - 4. jūlijs
Komandas	16 (no 4 konfederācijām) (no 45 dalībvalstīm)
Arēnas	6 (6 pilsētās)
Vietu sadalījums
Čempioni	VFR (1. tituls)
2. vieta	Ungārija
3. vieta	Austrija
4. vieta	Urugvaja
Turnīra statistika
Spēles	26
Gūtie vārti	140 (5.38 vidēji spēlē)
Skatītāji	889 500 (34 212 vidēji spēlē)
Rezultatīvākais	Šāndors Kočišs (11)
	; ← 1950 1958 →

1954. gada FIFA Pasaules kauss notika Šveicē no 16. jūnija līdz 4. jūlijam. Tas bija pēc skaita 5. Pasaules kausa finālturnīrs. Par pasaules čempioniem kļuva VFR izlase, kas finālspēlē ar 3—2 uzvarēja Ungāriju. Vāciešu uzvara finālā tika nosaukta par "Bernes brīnumu". Šis bija visu laiku rezultatīvākais finālturnīrs, vidēji spēlē tika gūti 5,385 vārti.

Stadioni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Wankdorfstadion, Berne - 64 000
Stade de La Pontaise, Lozanna - 36 400
St. Jakob Park, Bāzele - 33 400
Hardturm-Stadion, Cīrihe - 27 500
Stadio Comunale di Cornaredo, Lugāno - 26 000
Stade des Charmilles, Ženēva - 25 000

Komandas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1954. gada FIFA Pasaules kausa izcīņā piedalījās 16 izlases. Turnīram automātiski kvalificējās laukuma saimnieki Šveices izlase un 1950. gada Pasaules čempioni Urugvajas izlase.

Āzija (AFC)
- Dienvidkoreja (pirmoreiz)
Dienvidamerika (CONMEBOL)
- Brazīlija
- Urugvaja
Ziemeļamerika, Centrālamerika & Karību reģions
- Meksika

Eiropa
- Anglija
- Austrija
- Beļģija
- Čehoslovākija
- Dienvidslāvija
- Francija
- Itālija
- Skotija (pirmoreiz)
- Šveice
- Ungārija
- Turcija (pirmoreiz)
- VFR

Turnīra gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turnīra izspēles formāts bija kardināli atšķirīgs no 1950. gada Pasaules kausa: 16 komandas tika sadalītas 4 grupās pa četrām komandām. No katras grupas ceturtdaļfinālā iekļuva divas spēcīgākās. Gadījumā, ja 2. un 3. vietai grupā ir vienāds punktu skaits, tad notiek pārspēle par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Katra komanda grupā aizvadīja pa 2 spēlēm.

Šis bija pirmais Pasaules kausa finālturnīrs, kuru translēja televīzijā. Grupu turnīra 1. grupā ar 3 punktiem ceturtdaļfinālā iekļuva Brazīlijas un Dienvidslāvijas izlases. 2. grupā vienkārši neapturama bija Ungārijas izlase ar Ferencu Puškāšu un Šandoru Kočišu priekšgalā. Ungāri uzvarēja abās grupas spēlēs ar vārtu starpību 17:3. Otrajā vietā grupā palika VFR, kas pārspēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā sagrāva Turcijas izlasi. 3. grupā pretiniekiem nekādas cerības neatstāja Urugvaja un Austrija, savukārt no 4. grupas ceturtdaļfinālā iekļuva angļi un laukuma saimnieki šveicieši, kas pārspēlē uzvarēja Itāliju.

Ceturtdaļfinālā Ungārija ar 4-2 pārspēja iepriekšējos Pasaules vicečempionus Brazīlijas izlasi, Urugvaja ar tādu pašu rezultātu uzvarēja Angliju, bet VFR ar 2-0 tika galā ar dienvidslāviem. Ļoti rezultatīvā spēlē Austrijas izlase ar 7-5 pārspēja Šveici, arī iekļūstot pusfinālā.

Pirmajā pusfinālā ungāri pagarinājumā, pateicoties Kočiša 2 gūtajiem vārtiem, ar 4-2 uzvarēja iepriekšējos Pasaules čempionus Urugvajas izlasi, savukārt kaimiņvalstu divcīņā VFR sagrāva austriešus ar 6-1. Spēlē par 3. vietu tomēr austriešiem izdevās pārspēt Urugvaju.

Jau finālspēles 8. minūtē Ungārijas izlase bija ar 2-0 izvirzījusies vadībā pret Vāciju un jau likās, ka uzvara ir pavisam tuvu, taču vācieši jau līdz 19. minūtei spēja rezultātu izlīdzināt. Spēles 84. minūtē Helmuts Rāns guva izšķirošos vārtus, panākot VFR izlasei uzvaru gan spēlē, gan visā čempionātā. Šī Otrā pasaules kara nomocītās Vācijas komandas uzvara tika nodēvēta par "Bernes brīnumu".