1M

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

1M bija PSRS starpplanētu zonžu projekts 1959.-1960. gadā Marsa izpētei. Tika izgatavoti divi kosmiskie aparāti, abi tika iznīcināti nesējraķetes avārijas dēļ. Bija paredzēta vēl viena zonde ar nolaižamo aparātu, bet tā netika izgatavota laika trūkuma dēļ.

Konstrukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1M bija identisks Venēras zondei 1V. Tas bija pirmais kosmiskais aparāts, kas apgādāts ar visu nepieciešamo starpplanētu lidojumiem:

  • termoregulācijas sistēma,
  • saules bateriju paneļi,
  • trīs asu stabilizācija,
  • liela pastiprinājuma paraboliskā antena,
  • trajektorijas korekcijas dzinēji.

1M bija cilindra formas korpuss aptuveni 1 m diametrā un 2 m augstumā, ar masu 480 kg (sākotnēji - 650 kg). Lai nodrošinātu starpplanētu zondei nepieciešamo orientācijas precizitāti (līdz dažām leņķa minūtēm), optiskos sensorus, žiroskopus un dzinējiekārtu uzstādīja uz cietas plāksnes, kas bija iemetināta aparāta hermētiskajā korpusā. Par korpusa prototipu tika ņemts korpuss no Mēness zondēm E-2A un E-3. Pie tā tika piestiprināti saules bateriju paneļi, liela pastiprinājuma paraboliskā sakaru antena, vidēja pastiprinājuma antenas masts, visvirzienu rezerves radioantenas masts, zinātnisko ierīču sensori un apkalpojošās sistēmas. Tas bija apgādāts ar infrasarkanā un ultravioletā diapazona spektrometru, mikrometeorītu detektoriem, jonu uztvērēju, magnetometru un kosmiskā starojuma detektoru. Sākotnēji tika uzstādīta fototelevīzijas iekārta (FTVIe), bet pirms starta tā tika noņemta.

Kosmiskā aparāta stāvokli telpā nodrošināja saules sensors, kas deva signālus dimetilhidrazīna / slāpekļskābes degvielas dzinējam. Zondes orientācija tika uzturēta tā, lai saules baterijas vienmēr būtu pavērstas pret Sauli. Elektronerģiju nodrošināja divu kvadrātmetru lieluma saules baterijas, kas uzlādēja sudraba-cinka akumulatorus. Signālu saņemšanai no Zemes bija paredzēta >2 m diametra paraboliskā antena, bet raidīšanai - garš antenas masts.

Lidojuma plāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas zondes 1M bija paredzēts palaist 1960. gada septembrī. 1961. gada martā notiktu trajektorijas korekcijas manevrs un palīgdzinēja nomešana. Maijā kosmiskie aparāti palidotu garām Marsam.

Projekta vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1959. gada oktobrī pēc veiksmīgiem Mēness zonžu Luna-1 un Luna-2 startiem padomju zinātnieki piedāvāja sākt Marsa un Venēras izpēti ar kosmiskajiem aparātiem. Sergeja Koroļova vadītais konstruktoru birojs OKB-1 veica sākotnējos projekta aprēķinus. Ar zondes masu aptuveni 500 kg būtu nepieciešama jaudīgāka nesējraķete. Tāpēc uz starpkontinentālās ballistiskās raķetes (SKBR) raķetes R-7 (8K71) bāzes tika izstrādāta četrpakāpju nesējraķete 8K78, kas vēlāk ieguva nosaukumu Molņija.

1959. gada 10. decembrī PSKP CK un PSRS valdiba pieņēma lēmumu "Par automātisko starpplanētu staciju izveidi, lai veiktu nosēšanos uz Mēness, lidojumus uz Venēru un Marsu". 1959. g. decembrī - 1960. g. februārī tika veikti Marsa un Veneras aparātu struktūras sākotnējā projektēšana un darbu plāna sastādīšana. Koroļovs piedāvāja uz Marsu palaist trīs zondes - divas attēlu uzņemšanai no pārlidojuma trajektorijas un vienu, lai nolaistos uz planētas virsmas. Projektam tika piešķirts apzīmējums 1M. Startam uz Marsu būtu jānotiek 1960. gada septembra beigās - oktobra sākumā (optimālais starta logs 20.-25. septembrī, vēlākais datums - 15. oktobrī). Kā kameru tika nolemts izmantot Mēness otrās puses uzņemšanas projektā E-2A izstrādāto fototelevīzijas iekārtu (FTIe). Radiosakaru sistēmas izstrāde tika nodota konstruktoru birojam SKB-567 GKRE.

Lai noslīpētu nolaižamā aparāta nosēšanos uz Marsa un Veneras, OKB-1 uz SKBR R-11 (8A61) bāzes tika izstrādāts raķeškomplekss R11A-MV, kas nolaižamā aparāta maketu pacēla 50 km augstumā. Startu sērijā tika izmēģināta divkaskādes izpletņu sistēma, kas būtu nepieciešama, nolaižoties Marsa retinātajā atmosfērā, tomēr šie izmēģinājumi notika ar ilgu kavēšanos pēc 1M zonžu palaišanas. Sakarā ar nespēju sagatavot nolaižamo aparātu līdz 1960. gada septembrim, aprīlī tika pieņemts lēmums aprobežoties tikai ar diviem aparātiem, kas veiktu Marsa fotografēšanu.

1960. gada aprīlī OKB-1 pasūtīja Rūpnīcai Nr. 88 divus kosmiskos aparātus 1M. 1960. gada 4. jūnijā PSKP CK un PSRS valdība pieņēma lēmumu "Par kosmiskās telpas apgūšanas plāna realizāciju 1960. gadam un 1961. gada 1. pusei". Saskaņā ar to bija jāizveido četrpakāpju nesējraķete lidojumiem uz Marsu un Veneru. Lidojumiem uz Marsu bija jānotiek 1960. gada augustā - septembrī, bet uz Veneru - optimālos astronomiskos termiņos. Tikai 21. augustā Rūpnīcā Nr. 88 beidzās zondes 1M tehnoloģiskā maketa montāža. Aizkavēšanās notika galvenokārt sakarā ar radiokompleksa izgatavošanas atpalikšanu no grafika.

30. augustā abi kosmiskie aparāti tika nogādāti poligonā NIIP-5 (tagad Baikonuras kosmodroms). Elektrosistēmu izmēģinājumos daudzkārt notika radiobloka un citu sistēmu kļūmes, tās uz vietas tika novērstas. Kompleksajos izmēģinājumos tika atklātas novirzes no plānotajiem parametriem un kļūmes. 29. septembrī notika fotografēšanas sistēmas testēšāna, kuras laikā izgāja no ierindas fototelevīzijas iekārta. 3. oktobrī kosmodromā notika Valsts komisijas sanāksme. Tajā daudz kritizēja radiosistēmas izstrādātājus no SKB-567, kuru piedāvāja pievienot NII-885 kā filiāli. Tā kā optimālais starta datums jau bija nokavēts, tad vajadzēja samazināt kosmiskās zondes masu. Tika pieņemts lēmums noņemt nestrādājošo FTVIe un profesora Ļebedinska spektrorefleksometru dzīvības noteikšanai uz Marsa.

Aizkavējās arī nesējraķetes ceturtā bloka izgatavošana un stenda izmēģinājumi. 1960. gada 26. septembrī tika pabeigta sekošanas stacijas NIP-16 būve Eipatorijā Krimā.

6. oktobrī pec trīs diennakšu nepārtrauktiem aparāta 1M Nr.1 izmēģinājumiem tas tika nodots uz savienošanu ar ceturto pakāpi. Sākās 2. aparāta izmēģinājumi. 8. oktobrī nesējraķete ar pirmo aparātu tika uzstādīta starta laukumā.

10. oktobrī notika nesējraķetes 8K78 starts ar kosmisko aparātu 1M Nr.1. Trešās pakāpes kļūmes dēļ raķete novirzījās no kursa, un pēc komandas tika izslēgts dzinējs. Trešā un ceturtā pakāpe kopā ar starpplanētu zondi sadega atmosfērā virs AustrumSibīrijas.

14. oktobrī tika veikta 1M Nr.2 palaišana. Arī šī stacija netika līdz orbītai sakarā ar kļūmi trešās pakāpes dzinējā. Arī šoreiz aparāts sadega virs Austrumsibīrijas.

Ir ziņas, ka ne tikai fototelevīzijas iekārta tika noņemta, lai samazinātu zondes masu, bet arī palīgdzinējs, ar kuru būtu jāveic trajektorijas korekcijas manevrs. Tas nozīmē to, ka nebija vairs cerību sasniegt Marsu, un zondes tiktu palaistas "Marsa virzienā", lai izmēģinātu kosmiskā aparāta sistēmas.

Izmantotie avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Materiāls sagatavots pamatā pēc K.Lantratova raksta žurnālā "Новости Космонавтики" Nr.20, 1996.