2011. gada Bahreinas nemieri

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

2011. gada Bahreinas nemieri jeb Pērļu revolūcija (arābu: ثورة الؤلؤ‎) bija vispārējs tautas protestu vilnis Bahreinā 2011. gada pavasarī, pieprasot valsts demokratizāciju. Protesti tika apspiesti ar bruņotu spēku, tautas vadoņi notiesāti.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada februāra sākumā visu arābu pasauli pārņēma nemieri, t.s. Arābu pavasaris. Arī Bahreinā pēc Tunisijā un Ēģiptē notikušajiem protestiem, kuru dēļ atkāpās šo valstu prezidenti, sākās plaši nemieri. Valstī vairākumā esošie šiīti (70% iedzīvotāju) jūtas apspriesti, pazemoti un diskriminēti, nevēlas samierināties ar mazākumā esošo sunnītu ekonomisko un politisko dominanci, tādēļ pieprasīja darīt galu diskriminācijai, ierobežot sunnītu karaļnama varu un ieviest reālu konstitucionālu monarhiju, valsts pārvaldes liberalizāciju. Valdībai uzticīgā policija lielākoties ir sunnītu imigranti no Pakistānas, Jordānijas vai Sīrijas.[1]

Protestu eskalācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

11. februārī valdības drošības spēki uzbruka ar protestātājiem galvaspilsētas Manāmas Pērļu laukumā — bojā gāja septiņi cilvēki vairāki simti tika ievainoti. Iedzīvotāji pilsētā sāka celt barikādes, un policijai nācās atkāpties. Kā dumpinieku perēkļi tika slēgtas lielākā daļa skolu, ieskaitot Bahreinas Universitāti.

Opozīcijas līderis, "Islāma nacionālās vienošanās asociācijas" vadītājs un parlamenta šiītu deputātu frakcijas (40 likumdevēju lielajā parlamentā šiītiem ir 18 deputātu mandāti) runasvīrs šeihs Ali Salmans 17. februārī aicināja valdību atkāpties un valstī izveidot īstu konstitucionālo monarhiju ar vēlētu, nevis karaļa ieceltu premjerministru valdības priekšgalā. "Valdība būtu jāievēl tautai, kurai būtu tiesības saukt to pie atbildības, [..] Tauta neprasa reliģiozu valsti. Viņi pieprasa pilsonisku un demokrātisku valsti, tāpat kā citur pasaulē."[2] 17. februārī Manāmā ar kauju ienāca karaspēks un tanki, kas sagrāva barikādes - ievainoti vismaz 60 cilvēki.[3] Slimnīcas bija pārpildīta ar ievainotajiem demonstrantiem, un vēl trīs stundas pēc uzbrukuma sākuma neatliekamās medicīniskās palīdzības un privātās automašīnas turpināja cietušo nogādāšanu ārstniecības iestādēs. [4] Armija bloķēja visus lielākos krustojumus un pārņēma kontroli pār stāvokli valstī. Arodbiedrības izsludināja ģenerālstreiku.

19. februārī ANO augstākā cilvēktiesību komisāre Navi Pilaja nosodījusi Bahreinā notiekošo, bet ASV prezidents Baraks Obama izteicis bažas par Bahreinā notiekošo, aicinot tās valdību veikt reformas un visu atrisināt miera ceļā.[5] Pēc karaļa tēvoča, kroņprinča un premjerministra Salamana bin Hamada bin Isas al Halifa (Salman bin Hamad bin Isa al-Khalifa) pavēles armija sāka atstāt valsts galvaspilsētas Manamas ielas, tomēr sadursmēs cietuši vēl 60 cilvēki.

22. februārī Manamas ielas pārpildīja cilvēki, kas devās uz protestu epicentru — Pērļu laukumu, nesot plakātus, kuros attēloti septiņi "mocekļi", kuri dzīvību zaudējuši pirmajā drošības spēku uzbrukumos protestētājiem. "Cilvēki vēlas režīma krišanu," rokās turot Bahreinas karogus, vienbalsīgi skandēja demonstranti.[6] Protestētāji laukumā uzcēla teltis, barikādes un tur sākās vairāku nedēļu ilgs mītiņš, oratoriem izvirzot tautas prasības.

5. martā simtiem tūkstošu protestētāju, sadodoties rokās, izveidoja dzīvo ķēdi ap Bahreinas galvaspilsētu Manāmu. 7. martā izteikt atbalstu Manāmas valdībai ieradās divi augstākie Pentagona pārstāvji: štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs Maiks Mallens un aizsardzības ministrs Roberts Geitss.

Tautas protestu apspiešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. martā karalis Hamads izsludinājis ārkārtas stāvokli uz trim mēnešiem, kuru laikā Bahreinas aizsardzības spēku komandierim ar karaļa rīkojumu ļauts veikt visus nepieciešamos pasākumu, lai atjaunotu pastāvošo kārtību.[7] Tā kā vara nespēja ar tautu tikt galā, dienu iepriekš pēc Manāmas aicinājuma, Bahreinā iegāja Saūda Arābijas[8] un Apvienoto Arābu Emirātu spēki. Vislielāko kontingentu — 1000 karavīrus un tankus — atsūtīja Saūdu Arābija, no AAE ieradušies 500 militārie policisti, kuru uzdevums bija apsargāt "stratēģiskos" oebjektu, tajā skaitā naftas ieguves vietas un valsts ostas. Savukārt opozicionāri nodēvējuši šo pasākumu par okupāciju un negrasījās pārtraukt protesta akcijas. 16. martā armija, izmantojot bruņu tehniku un helikopterus, kā arī šaujamieročus un asaru gāzi, padzina protestētājus no Pērļu laukuma un atguva kontroli pār galvaspilsētu. Desmitiem cilvēku gāja bojā zem tanku kāpurķēdēm vai nošauti, vairākus simtus arestēja. Sadursmēs dzīvību zaudēja arī Saūdu Arābijas armijas seržants Ahmads Radadi.[9] Kopā Bahreinas protestu apspiešanā tika nogalināti aptuveni 30 cilvēki, vairāk nekā 500 arestēti, vairāki tūkstoši kā nelojāli atlaisti no darba.[10]

22. jūnijā astoņi opozīcijas līderi sodīti ar mūža ieslodzījumu par valsts apvērsuma mēģinājumu.[11]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]