Tunisija

Tunisijas Republika
Tunisijas Republika الجمهورية التونسية
Karogs	Ģerbonis
	Devīze: حرية، نظام، عدالة (Hurriya, Nidhām, 'Adālah); "Brīvība, Kārtība, Taisnība"
	Himna: حماة الحمى (Humāt al Himá); "Dzimtenes aizstāvji";
	Location of Tunisia
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Tunisa; 36°50′N 10°9′E / 36.833°N 10.150°E
Valsts valodas	arābu
Valdība	Republika
Neatkarība
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2007. gada aprēķins
Džini koef. (2000)	39,8 (vidējs)
TAI (2007)	▲ 0,766 (vidējs) (91)
Valūta	Tunisijas dinārs (TND)
Laika josla	CET (UTC+1)
Interneta domēns	.tn
ISO 3166-1 kods	788 / TUN / TN
Tālsarunu kods	+216

Tunisija (تونس Tūnis, amazigā: Tuns), oficiāli Tunisijas Republika (الجمهورية التونسية Jumhurīya al Tūnisīya), ir valsts Vidusjūras piekrastē, pēc teritorijas platības mazākā Ziemeļāfrikas valsts. Robežojas ar Alžīriju un Lībiju. Valsts ziemeļu daļu aizņem Atlasa kalni, dienviddaļā Sahāras tuksnesis.

Lielākoties Tunisijas teritoriju aizņēmusī romiešu Āfrikas province devusi nosaukumu visam Āfrikas kontinentam.

Vēsture

Mūsdienu Tunisijas teritorija kopš senatnes bija nozīmīgs Vidusjūras reģiona politiskais, tirdzniecības un kultūras centrs. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis starp Vidusjūras rietumu un austrumu daļu padarīja šo teritoriju par svarīgu pieturas punktu starp Eiropu, Ziemeļāfriku un Tuvajiem Austrumiem.

Senākā vēsture

Tunisijas teritoriju jau aizvēsturē apdzīvoja vietējās Ziemeļāfrikas tautas, īpaši berberi. Šīs kopienas nodarbojās ar lopkopību, zemkopību un tirdzniecību. Piekrastes rajoni bija cieši saistīti ar Vidusjūras jūras ceļiem, savukārt iekšzemē saglabājās cilšu sabiedrības un vietējās politiskās struktūras.

No 12. līdz 8. gadsimtam p.m.ē. Ziemeļāfrikas piekrastē sāka veidoties feniķiešu tirdzniecības apmetnes. Feniķieši ieradās no Levantes pilsētām, īpaši no Tīras, un izveidoja vairākas ostas un tirdzniecības punktus.

Kartāgas laikmets

Par nozīmīgāko feniķiešu apmetni kļuva Kartāga, kas tradicionāli tiek uzskatīta par dibinātu 814. gadā p.m.ē. Laika gaitā Kartāga kļuva par spēcīgu jūras un tirdzniecības lielvalsti. Tā kontrolēja plašus tirdzniecības tīklus Vidusjūrā, īpaši Ziemeļāfrikā, Sicīlijā, Sardīnijā, Korsikā un Ibērijas pussalas dienvidos.

Kartāgas valsts balstījās uz jūras tirdzniecību, amatniecību, lauksaimniecību un militāru ietekmi. Tās sabiedrībā nozīmīga loma bija feniķiešu kultūrai, bet valsts iedzīvotāju sastāvs bija daudzveidīgs, tajā ietilpa arī berberi un citas vietējās grupas.

Kartāgas galvenais pretinieks kļuva Romas Republika. Starp abām lielvarām notika trīs Pūniešu kari. Pirmais pūniešu karš norisinājās no 264. līdz 241. gadam p.m.ē., otrais — no 218. līdz 201. gadam p.m.ē., bet trešais — no 149. līdz 146. gadam p.m.ē. Trešā pūniešu kara beigās romieši ieņēma un iznīcināja Kartāgu.

Romas un Bizantijas periods

Pēc Kartāgas krišanas Tunisijas teritorija nonāca Romas varā. Romieši izveidoja provinci Āfrika, kas kļuva par vienu no bagātākajiem Romas valsts reģioniem. Tā bija pazīstama ar labības, olīveļļas un citu lauksaimniecības produktu ražošanu.

Romas periodā attīstījās pilsētas, ceļi, akvedukti, amfiteātri un citas būves. Nozīmīgas pilsētas bija atjaunotā Kartāga, Dugga, Sufetula un Tisdra. Reģions kļuva par vienu no svarīgākajiem latīņu kultūras un kristietības centriem Ziemeļāfrikā.

5. gadsimtā Ziemeļāfrikā iebruka vandāļi, kas izveidoja Vandāļu karalisti ar centru Kartāgā. Vandāļu valsts pastāvēja līdz 533.–534. gadam, kad Bizantijas karavadonis Belisārijs imperatora Justiniāna I uzdevumā sakāva vandāļus.

Pēc tam Tunisijas teritorija nonāca Bizantijas impērijas kontrolē. 6. gadsimta beigās šeit izveidojās Āfrikas eksarhāts ar centru Kartāgā. Bizantijas vara saglabājās līdz arābu musulmaņu iekarošanai 7. gadsimtā.

Arābu iekarošana un islāma izplatīšanās

7. gadsimtā Ziemeļāfrikā sākās arābu musulmaņu ekspansija. Pēc Ēģiptes pakļaušanas arābu karaspēks pakāpeniski virzījās uz rietumiem. 670. gadā karavadonis Ukba ibn Nāfi dibināja Kairuānu, kas kļuva par nozīmīgu militāru, administratīvu un reliģisku centru.

698. gadā arābi ieņēma Kartāgu, un Bizantijas vara Tunisijas teritorijā faktiski beidzās. Sākās pakāpeniska islāma izplatīšanās un arābu valodas ietekmes pieaugums. Tomēr vietējie berberi vēl ilgi saglabāja nozīmīgu lomu reģiona politikā un sabiedrībā.

8. gadsimtā Tunisija kļuva par daļu no Omeijādu, bet vēlāk Abāsīdu kalifāta politiskās telpas. Kairuāna kļuva par vienu no svarīgākajiem islāma centriem Magribā.

Aglabīdi, Fatimīdi un Zirīdi

9. gadsimtā Tunisijā nostiprinājās Aglabīdu dinastija, kas formāli atzina Abāsīdu kalifa virsvaru, bet faktiski pārvaldīja reģionu patstāvīgi. Aglabīdu laikā Kairuāna kļuva par ievērojamu zinātnes, reliģijas un arhitektūras centru. No Tunisijas teritorijas aglabīdi uzsāka arī Sicīlijas iekarošanu.

10. gadsimtā reģionā varu pārņēma Fatimīdi, šiītu dinastija, kas vēlāk pārcēla savu centru uz Ēģipti un nodibināja Kairu. Pēc Fatimīdu aiziešanas Tunisiju pārvaldīja Zirīdi, sākotnēji kā viņu vietvalži.

11. gadsimtā Tunisiju skāra arābu cilšu Banu Hilāl un Banu Sulajm migrācija. Šī kustība būtiski ietekmēja reģiona sabiedrību, valodu un lauku apdzīvotību, paātrinot arābizāciju.

Hafsīdu valsts

13. gadsimtā Tunisijā nostiprinājās Hafsīdu dinastija, kas izveidoja vienu no nozīmīgākajām viduslaiku Magribas valstīm. Hafsīdu galvaspilsēta bija Tunisa, kas kļuva par nozīmīgu tirdzniecības, amatniecības un kultūras centru.

Hafsīdu laikā Tunisija uzturēja sakarus ar Eiropas valstīm, īpaši Itālijas pilsētvalstīm, kā arī ar citām musulmaņu zemēm. Reģions piedalījās Vidusjūras tirdzniecībā, eksportējot lauksaimniecības produktus, amatniecības izstrādājumus un citus resursus.

Tomēr dinastijas vēlākajā posmā valsti vājināja iekšējas cīņas, Spānijas un Osmaņu impērijas sāncensība, kā arī pirātu un korsāru darbība Vidusjūrā.

Osmaņu periods

16. gadsimtā Tunisija kļuva par cīņas objektu starp Spāniju un Osmaņu impēriju. 1574. gadā Osmaņi galīgi ieņēma Tunisu, un Tunisija kļuva par Osmaņu impērijas provinci.

Lai gan Tunisija formāli atradās Osmaņu varā, vietējie valdnieki ieguva plašu autonomiju. No 18. gadsimta Tunisiju pārvaldīja Huseinīdu dinastija, kas saglabāja varu līdz 20. gadsimta vidum. Osmaņu periodā Tunisa bija nozīmīga osta un reģionāls politisks centrs.

Francijas protektorāts

19. gadsimtā Tunisija nonāca arvien lielākā Eiropas lielvalstu ekonomiskajā un politiskajā ietekmē. Valsts finanšu problēmas, ārējie parādi un Francijas intereses Ziemeļāfrikā noveda pie Francijas iejaukšanās.

1881. gadā Francija piespieda Tunisijas beju parakstīt Bardo līgumu, ar kuru tika izveidots Francijas protektorāts Tunisijā. 1883. gadā Marsas konvencija vēl vairāk nostiprināja Francijas kontroli pār valsts pārvaldi.

Protektorāta laikā Francija kontrolēja ārpolitiku, finanses, armiju un administrāciju, bet bejs formāli saglabāja troni. Tunisijā attīstījās Eiropas kolonistu kopiena, infrastruktūra un modernizēta pārvalde, tomēr vietējie iedzīvotāji saskārās ar politisku nevienlīdzību un ekonomisku atkarību.

Nacionālā kustība un neatkarība

20. gadsimta sākumā Tunisijā pastiprinājās nacionālā kustība. 1920. gadā tika izveidota Destour partija, kas pieprasīja konstitucionālas reformas un lielāku tunisiešu līdzdalību pārvaldē. 1934. gadā Habībs Burgiba un viņa domubiedri izveidoja Neo Destour partiju, kas kļuva par galveno neatkarības kustības spēku.

Pēc Otrā pasaules kara prasības pēc neatkarības kļuva arvien spēcīgākas. Francija sākotnēji mēģināja saglabāt kontroli, bet politiskais spiediens un starptautiskā situācija piespieda to piekāpties. 1956. gada 20. martā Tunisija ieguva neatkarību.

1957. gadā monarhija tika likvidēta, un Tunisija kļuva par republiku. Habibs Burgiba kļuva par pirmo valsts prezidentu.

Burgibas valdīšana

Habibs Burgiba vadīja Tunisiju no 1957. līdz 1987. gadam. Viņa valdīšanas laikā tika īstenotas plašas modernizācijas reformas. Īpaši nozīmīga bija 1956. gadā pieņemtā Personas statusa kodeksa ieviešana, kas uzlaboja sieviešu tiesisko stāvokli, ierobežoja daudzsievību un reformēja ģimenes tiesības.

Burgibas valdība veicināja izglītību, veselības aprūpi, sekulāru valsts modeli un centralizētu pārvaldi. Vienlaikus politiskā sistēma kļuva autoritāra. Opozīcija tika ierobežota, un vara koncentrējās prezidenta un valdošās partijas rokās.

1987. gada 7. novembrī premjerministrs Zīns el Ābidīns ben Alī atcēla Burgibu no amata, paziņojot, ka prezidents veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj pildīt pienākumus.

Ben Alī režīms

Zīns el Ābidīns ben Alī valdīja Tunisijā no 1987. līdz 2011. gadam. Sākotnēji viņš solīja politiskas reformas un lielāku demokrātiju, tomēr viņa režīms pakāpeniski kļuva autoritārs. Valdošā partija kontrolēja politisko dzīvi, opozīcija tika ierobežota, bet drošības dienesti apspieda kritiķus.

Ben Alī valdīšanas laikā Tunisija piedzīvoja ekonomisku izaugsmi, tūrisma attīstību un infrastruktūras modernizāciju. Tomēr sabiedrībā pieauga neapmierinātība ar korupciju, bezdarbu, reģionālo nevienlīdzību un politisko represiju sistēmu.

Tunisijas revolūcija un mūsdienu periods

2010. gada decembrī pēc tirgotāja Mohameda Buazīzī pašsadedzināšanās sākās plaši protesti pret Ben Alī režīmu. Protesti ātri izplatījās visā valstī. 2011. gada 14. janvārī Ben Alī pameta Tunisiju un devās trimdā uz Saūda Arābiju.

Tunisijas revolūcija kļuva par pirmo lielo Arābu pavasara notikumu. Pēc režīma krišanas valstī sākās demokrātiska pāreja. 2011. gadā notika Satversmes sapulces vēlēšanas, bet 2014. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija.

Pēc revolūcijas Tunisija tika uzskatīta par veiksmīgāko Arābu pavasara demokrātiskās pārejas piemēru, tomēr valsts saskārās ar ekonomiskām grūtībām, politisku nestabilitāti, terorisma draudiem un sabiedrības polarizāciju.

2021. gadā prezidents Kaiss Saieds apturēja parlamenta darbību un koncentrēja varu savās rokās, izraisot strīdus par demokrātijas nākotni Tunisijā. 2022. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas būtiski palielināja prezidenta pilnvaras.

Ģeogrāfija

Atlasa kalni aizņem lielāko Tunisijas teritorijas daļu. Teritoriju klāj biezs nogulumiežu slānis, jo šī teritorija senatnē atradās zem jūras ūdeņiem. Valsts dienvidu un dienvidaustrumu daļā atrodas Sahāras tuksnesis un tā ir mazapdzīvota. Nabadzīgo nokrišņu dēļ, Tunisijā nav lielu upju un daudzas no tām periodiski izžūst. Atlasa kalnos tās tek caur kanjoniem. Lielākais ezers valstī ir Džerīda sālsezers. To var uzskatīt par lagūnas tipa ezeru, jo pirms vairākiem miljoniem gadu, tas atdalījās no Vidusjūras un izžuva. Tunisijā ir arī daudz citu nelielu sālsezeru.

Klimats

Valsts atrodas robežā starp subtropu un tropu joslām. Vidējā gaisa temperatūra janvārī sasniedz no +10^oC līdz +15^oC, bet jūlijā no +26^oC līdz +28^oC. Sahāras tuksnesī vasaras karstākajos mēnešos temperatūra mēdz sasniegt +50^oC. Dažreiz ziemā temperatūra ir noslīdējusi zem 0^oC.

Vidējais nokrišņu daudzums Tunisijā ir 200 - 250 mm gadā. Vissausākās ir vasaras, bet ar nokrišņiem bagātākas - ziemas, kad valstī ieplūst mēreno joslu gaisa masas no ziemeļiem.

Sabiedrība

Tunisijā ir 10 miljoni iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 98% — arābu izcelsmes. Tunisieši galvenokārt ir musulmaņi, taču ir arī neliels jūdaistu un kristiešu īpatsvars. Pamatiedzīvotāji berberi palikuši mazākumā un pārsvarā dzīvo valsts dienvidos. Tunisiešu sabiedrība ir jauna: vidējais vecums — 26 gadi, bet aptuveni ceturtdaļai iedzīvotāju ir mazāk nekā 15 gadu. 20. gadsimta 60. gados Tunisijā ieviesa ģimenes plānošanu, samazinājās dzimstība, un dzīves modulis kopš tā laika palēnām ir mainījies. Sievietes tagad var iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un valsts darbā. Ģimenes pamet lauku ciemus un pārceļas uz pilsētām. Tunisijā ir mūsdienīga un ļoti attīstīta izglītības sistēma. Pamatizglītība ir obligāta, un skolās lielu uzmanību velta svešvalodu apguvei. Aptuveni trīs ceturtdaļas iedzīvotāju ir ieguvuši izglītību.