3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi" (1915).

3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks bija Latviešu strēlnieku bruņots formējums 1. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1915. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

Bataljona izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu sāka veidot 1915. gada 26. augustā pēc strauja Vācijas impērijas karaspēka uzbrukuma Rīgas virzienā no brīvprātīgajiem Kurzemes bēgļiem, kas vēl nebija sasnieguši iesaukšanas vecumu. Bataljona karogā bija attēlots ozols ar varavīksni un uzraksts "Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi". Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 1. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1]

Komandieris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pulka komandieris bija pulkvedis Jānis Kalniņš (no 28.9.1915.)

Piedalīšanās kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1915. gada rudenī. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons 5. novembrī atsita vācu uzbrukumu Slokai.
  • 1916. gada jūlijā 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons cīnījās Nāves salā.
  • Ziemassvētku kaujas. 1916. gada 23.decembrī (5.janvārī pēc jaunā stila) 5.00 no rīta 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks pārrāva vācu nocietinājumu līniju, tomēr uzbrukums apstājās, jo netika piesūtītas rezerves. 5.janvāra vakarā vairāku vāciešu pretuzbrukumu rezultātā šo frontes pārrāvuma vietu neizdevās noturēt un strēlnieku daļām bija jāatkāpjas izejas pozīcijās.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.

3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks 24. janvārī no Cēsīm devās pret ģenerāļa Kaļedina komandēto Donas kazaku karaspēku Dienvidkrievijā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ludvigs Adlers, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka praporščiks. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna stājās kritušā rotas komandiera vietā, smagi ievainots, turpināja kauju, līdz atsita pretinieku. Pēc tam bezsamaņas stāvoklī tika evakuēts, ievainojuma dēļ zaudēja kreiso roku. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru.[2]

Kaujās kritušie virsnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Leo Kalniņš, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka kapteinis. Dzimis 1890. gadā, kritis 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetēju kalna.
  • Jēkabs Elsis, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka kapteinis. Dzimis 1890. gadā, kritis 1917. gada 17. janvārī pie Ložmetēju kalna, rokas granātas ķerts galvā.

Kaujas pie Slokas un Ķekavas 1915. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4. novembra kauja pie Pavasara muižas Slokas apkaimē: 89 krituši, 204 ievainoti, 25 pazuduši. 7. novembra kauja pie Ķekavas: 7 krituši, 20 ievainoti. 7. novembra kauja pie „Upes Odiņiem” Lielupes krastā: 2 krituši, 3 ievainoti. 8. decembra kauja pie Bērzmentes: 2 ievainoti.

Kaujas pie Ķekavas 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

10. janvāra kauja pie „Staķiem” un „Pitļiem” Ķekavas tuvumā: 1 ievainots. 11. janvāra kauja pie Katrīnmuižas: 3 krituši, 5 ievainoti. 8. februāra kauja austrumos no Saulgožkalna Ķekavas tuvumā: nav zaudējumu.

Kaujas Nāves salā pie Daugavas 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

14. aprīlī – 10. septembrī kaujas pie Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem: 108 krituši, 454 ievainoti.

Ziemassvētku kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. janvāra kauja Tīreļpurvā: 150 krituši, 382 ievainoti, 35 pazuduši. 6./11. janvāra kaujas Tīreļpurvā: 14 krituši, 47 ievainoti. 25. janvāra kauja Tīreļpurvā: 102 krituši, 257 ievainoti, 335 pazuduši. 30. janvāra kauja Tīreļpurvā: 27 krituši, 184 ievainoti.

Rīgas aizstāvēšana 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1./3. septembra kaujas pie Olaines un Ropažiem: 2 krituši, 21 ievainots, 485 pazuduši.[3]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. L.k.o.k. biogrāfija
  3. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis