Abū Nuvāss (arābu: أبو نواس, Abū Nuwās; persiešu: ابونواس, Abu Novas; dzimis no 747. līdz 762. gadam, bieži minēts 756. gads, miris ap 813.–815. gadu)[1][2][3] ir viena no spilgtākajām, ietekmīgākajām un vienlaikus pretrunīgākajām personībām klasiskās arābu literatūras vēsturē. Viņš tiek uzskatīts par izcilu arābu dzejnieku, kura daiļrade būtiski paplašināja tematiskās un stilistiskās robežas un atstāja ilgstošu ietekmi uz arābu literāro kanonu. Abū Nuvāsa darbība saistīta ar agrīno Abāsīdu kalifāta laikmetu, īpaši ar Bagdādi, kas 8.–9. gadsimtā bija islāma pasaules nozīmīgākais politiskais, intelektuālais un kultūras centrs.[4] Šajā urbānajā un kosmopolītiskajā vidē dzeja bija cieši saistīta ar galma dzīvi, izglītotās elites aprindām un intelektuālo brīvdomību. Abū Nuvāss aktīvi piedalījās šajā kultūras telpā, gūstot ietekmīgu aizbildņu un kalifu, Hārūna ar Rašīda un al-Amīna, labvēlību, īpaši ar panegīriskās dzejas palīdzību.[1]
Literatūras vēsturē Abū Nuvāss ir īpaši pazīstams kā novators un provokatīvs autors. Viņš apzināti atteicās no tradicionālās beduīnu dzejas idealizētās tuksneša tematiskas un pievērsās urbānai pieredzei — vīna dzejai (khamriyyāt), mīlestības un erotikas motīviem, ironijai un satīrai, kā arī sabiedrības normu pārkāpuma estētikai.[1][5] Šī tematiskā un stilistiskā drosme izraisīja pretrunīgu attieksmi reliģiski konservatīvajās aprindās, tomēr vienlaikus nodrošināja viņam izcilu literāru slavu un ietekmi. Biogrāfiski zināms, ka Abū Nuvāsa tēvs bija arābs, bet māte — persiete, kas atspoguļo Abāsīdu laikmeta kultūras daudzveidību. Lielāko mūža daļu viņš pavadīja Bagdādē. Viņa personība un dzeja vēlāk kļuva par daļu no plašākas kultūras atmiņas — Abū Nuvāss vairākkārt pieminēts arī slavenajā arābu pasaku krājumā “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”, kur viņš parādās kā asprātīgs, brīvdomājošs un izaicinošs tēls.
Literatūras vēsturē šis dzejnieks visbiežāk pazīstams ar vārdu ‘Abū Nuvāss’ (arābu: أبو نواس, Abū Nuwās), kas kļuvusi par viņa galveno identifikatoru. Biogrāfiskajos un enciklopēdiskajos avotos viņa pilnais personvārds parasti dots kā El Hasans ibn Hānī el Hakamī (الحسن بن هانئ الحكمي), bet kā kunja (teknonīms, godapzīmējums ar “Abū…”) nereti minēta arī forma Abū Alī. Arābu antroponīmijas sistēmā šīs sastāvdaļas atspoguļo vārda (ism), cilmes norādes (nasab) un piederības apzīmējuma (nisba) kombināciju. Vārds ‘Abū Nuvāss’, lai gan pēc formas līdzinās kunjai, parasti netiek skaidrota kā burtiska norāde uz pēcnācēju, bet gan kā literārs pseidonīms. Tradicionālā etimoloģija to tulko kā “(matu) šķipsnas/sprogas tēvs”, sasaistot nosaukumu ar dzejnieka ārējo izskatu — raksturīgām cirtām vai sānu matu šķipsnām. Šāds skaidrojums ir plaši nostiprinājies biogrāfiskajā un leksikogrāfiskajā tradīcijā.
Avoti uzsver Abū Nuvāsa jaukto etnisko un ģimenes izcelsmi. Parasti norādīts, ka viņa māte bijusi persiete, savukārt tēva izcelsme aprakstos atšķiras. Minēts gan arābu fons, gan saistība ar karavīra dienestu (dažkārt piesaistot Sīrijas/Damaskas reģionu). Šī daudzslāņainā izcelsme atspoguļo Abāsīdu laikmeta kultūru un valodu saskares vidi. Dzimšanas vieta biogrāfiskajā tradīcijā nav viennozīmīga. Autoritatīvos enciklopēdiskos avotos bieži minēta Ahvāza vai plašāks Hūzestānas reģions (mūsdienu Irānas dienvidrietumi) kā ticamākā izcelsmes teritorija, ar aptuvenu dzimšanas laika diapazonu. Vienlaikus dažādos dzīves aprakstos parādās arī alternatīvas ģeogrāfiskās vietas, piemēram, Basra vai Damaska, kas atspoguļo agrīno biogrāfiju fragmentāro raksturu un avotu pretrunīgumu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Abū Nuvāss.
