Aina Nagobads-Ābola

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Aina Nagobads-Ābola (dzimusi 1920. gada 9. jūnijā) ir viena no pirmajām un ilggadīgākajām atjaunotās Latvijas diplomātēm. Ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece.

Biogrāfija=[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas direktora Ernesta Nagobada un viņa sievas Emmas (dz. Bruniņas) ģimenē. Pēc Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas beigšanas (1939) sāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē (no 1940. gada LVU, no 1941. gada Universitāte Rīgā).

1944. gada rudenī viņu kopā ar universitātes slimnīcas personālu evakuēja uz Vāciju. Beidza Tībingenes Universitātes (Vācija) Medicīnas fakultāti (1949). Precējusies 1949. gadā ar Guntaru Ābolu (1921–2015), bērni – Jānis (1951 I), Ingrīda (1951 XII). Kopā ar ģimeni dzīvoja Marokā (1951–1954), no 1954. gada Parīzē, strādāja vīra naftas industrijas uzņēmumā.

Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs Anatols Dinbergs 1990. gada martā iecēla Ainu Nagobads-Ābolu par Latvijas Republikas goda konsuli Francijā.

No 1991. gada decembra līdz 1997. gada maijam viņa bija ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Francijā, vienlaikus nerezidējošā vēstniece Spānijā no 1993. gada aprīļa līdz 1997. gadam un nerezidējošā vēstniece Portugālē līdz 1998. gadam.

Vēlāk viņa bija starptautiskās diplomātiskās akadēmijas Parīzē valdes locekle (1992–1997), Latvijas pastāvīgā pārstāve pie UNESCO (1992–2000). 2000. gada janvārī viņai piešķirts pārstāvniecības UNESCO padomnieces goda statuss. 1998. gadā viņa ievēlēta par Latviešu apvienības Francijā goda prezidenti, ir Augstākās izglītības starptautiskās sieviešu organizācijas valdes locekle (no 1993. gada), Francijas un Latvijas apvienības goda biedre. 2011. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedre.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Parīze, Madride, Lisabona un atpakaļ Rīgā” – Rīga, 2000 [kopā ar G. Ābolu].

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]