Aivars Čakste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aivars Čakste
20160924 184333labais.jpg
Aivars Čakste 2016. gada rudenī
Dzimis 1936. gada 25. septembrī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Nozares fotogrāfija
Slavenākie darbi

fotoattēli kinofilmām:

Aivars Čakste (dzimis 1936. gada 25. septembrī Rīgā) ir latviešu fotomākslinieks.

Piedalījies vairāku mākslas filmu veidošanā kā fotogrāfs, tai skaitā 1966. gada filmas "Noktirne"[1][2], 1972. gada filmas "Ceplis" un 1973. gada filmas "Pūt, vējiņi!"[3] veidošanā. Kopumā Čakste devis ieguldījumu vairāk nekā 30 kinofilmās. Sākot ar 1969. gadu, kad Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadībā tika sarīkota Čakstes pirmā fotodarbu izstāde, regulāri tika rīkotas personālizstādes. Čakstes darbs atstājis lielu iespaidu uz mūsdienu Latvijas foto mākslas pasauli.[nepieciešama atsauce]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā, Grīziņkalnā, aktieru ģimenē. Tēvs — Eduards, māte — Leontīne Anete Natālija. Ilggadīga dzīvesbiedre — izcilā latviešu dzejniece Olga Lisovska. Pašam Čakstem ir 2 bērni no citām attiecībām — meita Agnese un dēls Bens.

Bērnību pavadījis Grīziņkalnā, kā arī izglītību ieguvis Grīziņkalna 15. pamatskolā. Piektajā klasē Čakstem radusies interese par fotomākslu. Sācis uzņemt fotogrāfijas ar fotoaparātu Любитель, un pamazām fotografēšana kļuvusi par viņa aizraušanos. Fotografēšanas tehniku apguvis pašmācības ceļā. Vēlākos gados Aivars Čakste kļuvis par aizrautīgu auto entuziastu. Veicis antīka kabrioleta restaurāciju.

Aivara Čakstes dzīvē liela nozīme ir bijusi sportam. Apguvis vairākus sporta veidus, kas lieti noderējuši piedaloties kino uzņemšanas reizēs, ja bijis nepieciešams kāds ekstremāls kadrs. Laikā, kad Rīgas Kinostudijai nebija speciālu štata kaskadieru, Aivars Čakste dažkārt izpildījis sarežģītus un bīstamus trikus slavenu aktieru vietā.

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu darba karjeru uzsācis 20. gs. 50. gados tipogrāfijā kā krāsas ofseta iespiedmeistars, turpinot attīstīt savas fotogrāfa iemaņas. Vēlāk strādājis arī avīzē „Rīgas Balss”, taču sakarā ar obligāto karadienestu Padomju armijā darba gaitas uz kādu laiku nācies pārtraukt. Dienēt sācis kā ierindnieks, kļuvis par komandieri kādā no specnodaļām, bet pēc karadienesta atgriezies pie savu darba pienākumu veikšanas. Vēlāk strādājis par aviotehnikas fotogrāfijas pasniedzēju, tad uzsācis savas ilggadējās darba gaitas Rīgas kinostudijā, kur sākotnēji strādājis kā gaismas meistars, vēlāk kā fotomākslinieks. Pirmā piedalīšanās kā fotogrāfam filmas veidošanā bija režisora Vara Krūmiņa režisētajā 1959. gada filmā "Atbalss", kas uzņemta pēc Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas "Aija" motīviem. Tai sekojusi virkne mākslas filmu gandrīz 40 gadu garumā. Aivars Čakste bijis klāt visdažādākajos filmu uzņemšanas momentos, gan atrazdamies bangojošā jūrā, nelielā laivā, gan apledojušās kalnu takās jājot ar zirgiem, ar fotokameru īstajā laikā atrodot vajadzīgo rakursu.

Aivars Čakste strādājis arī pie grāmatu ilustrēšanas. Viens no veiksmīgākajiem Aivara Čakstes veikumiem ir ilustrācijas dzejas krājumam "Betas grāmata" (1994). Krājumā blakus Olgas Lisovskas dzejoļiem iekļautas ģimenes mīlules dalmācietes Betas fotogrāfijas, kas uzņemtas ģimenes lauku mājā Jaunpiebalgā.

Par fotomākslu un kino Aivars Čakste ir teicis: "Apgalvo, ka mūsu dienās tikai kino spēj par kaut ko pastāstīt. Salīdzināt kino ar fotogrāfiju būtu naivi, jo kino ir viens no fotogrāfijas paveidiem. Man — vistuvākais.”

Darba vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Aivara Čakstes fotogrāfiju izstādēm un darbu pie kinofilmām publicētas pozitīvas atsauksmes.

Par izstādi Rīgas kino namā laikrakstā "Cīņa" 1969. gada 17. decembrī:

Tagad kādu pussimtu savu darbu Aivars Čakste demonstrē izstādē, kas atvērta Rīgas kino namā. Tie visi ir tādi, ka grūti kādam dot priekšroku. Apmeklētāji ilgi kavējas pie apbrīnojami plastiskajiem portretiem, pie dzīvē saskatāmajām situācijām, pie izteiksmīgajām ainavām. Visas fotogrāfijas stāsta par autora mīlestību pret dzīvi, pret katru tās izpausmi.

Par izstādi Rīgas kino namā 1978. gada decembrī kinomākslinieks Uldis Pauzers:

Aivars Čakste jeb Džikots, kā viņa latviešu ausij vienkāršo uzvārdu interpretē ārzemju speciālie fotožurnāli, vai vienkārši Džiks, kā viņu sauc draugi, atkal fotografē kino, un kino atkal rāda viņa foto. Aivara Čakstes darbi nav naiva vērotāja tverti. Tajos gandrīz vienmēr slēpjas kāds šķelmīgs „āķis” redzes punkta izvēlē, materiāla apstrādē, pasniegšanas veidā. Šī gudrā šķelmība autora darbus padara sevišķi pievilcīgus. Vērojot šo fotomākslinieka izstādi, pārņem dziļš prieks, ka pārdzīvotais un pārciestais ir licis uz laika sietiem vētīt padarīto. Sēnalas aizlidojušas, smagie mākslas vērtību graudi palikuši.

No kādā 1969. gada avīzes raksta, I. Zirne-Jēruma par A. Čaksti un viņa darbiem:

Aizejiet uz kinoteātri „Rīga” minūtes piecpadsmit pirms seansa sākuma un apskatiet otrā stāva foajē eksponētos Rīgas kinostudijas fotogrāfa Aivara Čakstes fotoattēlus. Attēlu nav daudz, taču ikviens no tiem runā saviļņojošā, īstā mākslas valodā. Katram attēlam ir ne vien filozofisks saturs, bet arī niansēm bagāta noskaņa. Sevišķi tas sakāms par portretiem. Vēl un vēl gribas aplūkot formāta ziņā apjomīgo darbu „Grieta”, ārkārtīgi dinamisko, tehniski sarežģīto attēlu „Spēle”, portretus „Charly”, „...96”, „Pola Raksa”, „Pusmūžs”. Aivars Čakste ļoti labi pārzina fotografēšanas tehniku un izmanto to pārdomāti, nemeklējot lētus efektus. Ikviena attēla saturam precīzi atrasts tehniskais izpildījums.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latviešu kinoklasika Kinolektorijā». .la.lv.
  2. «Foto galerija - Splendid Palace». splendidpalace.lv.
  3. «Izglītojošās nodarbības». kinomuzejs.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 16. februārī. Skatīts: 2018. gada 3. jūlijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]